Linda Kilevica, “Kurzemes Vārds”
"3K"
Izvaicājām jaunos mākslinieciskā virziena veidotājus, vai viņi ir jaunās slotas, kas slauka citādi, un kā meklē savu nišu reģionā.
Plāno lielākus uzdevumus
Aprīlī sākot darbu Ventspilī, Guntis Cimiņš saņēma mantojumā koncertu plānu jau 2024. gadam.
“Izstrādājām konkrētu stratēģiju, kādi būs principi, kā izvēlamies programmu, žanrus un māksliniekus, un noteicām prioritātes mūsu zālei. Galvenais, ko šeit gribētu, ir lielas formas skaņdarbi, kas Ventspilī vēl nav skanējuši.
Koncertzāle ir jāpieskandina.
Ir ārzemju mākslinieki, bet pretī ir arī jaundarbi vai iesaistāmies jaunu skaņdarbu radīšanā, tāpat mēģinām dot iespēju jaunajiem mūziķiem,” viņš pastāsta.
Nākamgad koncertzāle “Latvija” svinēs piecu gadu jubileju, kas arī programmu padarot klasiskāku.
Mākslinieciskais vadītājs saskāries ar problēmu, ka kapacitāte diemžēl ir par mazu un budžeta iespējas neizskatoties ļoti rožainas.
“Mēs varam ielikt katru nedēļu lielu koncertu, bet skaidrs, ka fiziski nevaram piepildīt [zāli].
Finansējuma daļā gan no valsts koncertzāļu darbībai, gan no Ventspils domes ir samazinājums, bet tas nav tikai šeit, tā ir daudzām iestādēm pašlaik,” norāda G. Cimiņš.
Daudzi lielie projekti no kalendāra esot izņemti, un tiekot domāts, vai tos pārcelt uz 2025. gadu. “Sarežģīts, jūtīgs process, jo tās ir ļoti trauslas sarunas ar mūziķiem un māksliniekiem, šīs vienošanās ir specifiskas,” viņš norāda.
Orests Silabriedis pastāsta, ka “Lielā dzintara” “saimniecība”, ko saņēmis maijā, ir ļoti augstvērtīga. Ne brīdi neesot bijusi sajūta, ka vajag aktīvi kaut ko mainīt, tomēr nepieciešams sakārtot koncertzāles un tās rezidenta Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) sadarbību.
“Klausītājam droši vien ir vienalga, kas koncertu producē, tomēr sadarbībā ar orķestri mēs varētu veikt lielākus uzdevumus.
Simfoniskās mūzikas laukā šādiem pasākumiem jābūt vairāk, ļoti gribas operas un baletus.
Otra lieta, kur gribētu vairāk sadarboties, ir bērnu un jauniešu projekti,” viņš klāsta.
Jautājums, kā uzminēt, kas ir auditorija un ko tā vēlas, O. Silabriedim esot vismulsinošākais. “Vasara pagāja mīklu minēšanā bez lieliem rezultātiem, bet tad man bija saruna ar Latgales vēstniecības “Gors” māksliniecisko vadītāju Ilonu Rupaini.
Viņa mani nomierināja, teica, ka neesot iespējams uzzināt, kas cilvēkiem patīk un ko viņi kurā brīdī vēlas. Tā ir ļoti jauka rotaļa – skatīties, kas no kuras idejas sanāk, tomēr uzņēmumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai kāds redzētu, ka šī milzīgā oranžā ripa kaut kam ir derīga,” viņš atzīst.
Par Liepājas koncertzāles 2024. gada plāniem jau dzirdēts, ka paredzēts pamaz ārzemnieku. “Tā varētu būt citugad maināma lieta, taču man šķiet labi, ka tie latviešu mūziķi, kas te nekad nav bijuši vai kuriem ir jaunas programmas, nāk uz “Lielo dzintaru”.
Man patīk skatīties vispirms uz to, kas ir apkārt, un, protams, neaizmirst izcilas zvaigznes,” pauž O. Silabriedis.
Klausītājam jājūtas gaidītam
Apstākļi koncertzālē “Latvija”, akustika, tehniskais nodrošinājums ir augstākajā līmenī reģionā, vērtē G. Cimiņš.
Uzstāties šeit vēlas ikkatrs, taču koncertzāles vadībai jādomā par piepildījumu. “Piemēram, nevaram ielikt kamermūziku lielajā zālē, enerģētiski tas nestrādā. Mazākiem projektiem, eksperimentiem izmantojam mazo zāli,” pauž mākslinieciskais vadītājs.
O. Silabriedis šīs sezonas laikā gribētu parisināt jautājumu – kā pateikt cilvēkiem, kas koncertzālē vēl nav bijuši, ka viņi šeit ir mīļi gaidīti.
“Recepte vēl īsti nav atrasta.
Bet nesen ārzemju kolēģi teica, ka esot tāda prakse: koncertnama pārstāvji iet ielās un vaicā cilvēkiem: “Tu esi bijis šajā namā? Kāpēc? Vai tu negribētu atnākt?” Vajadzētu ekspedīcijas uz citām Liepājas daļām, jo šaipus kanālam viss liekas aptveramāks,” viņš saka.
It kā grūti saprast, kāpēc kaut vai ziņkārības pēc liepājnieks neienāk, bet, no otras puses, cilvēks varētu nezināt, ko ģērbt mugurā, kā šeit uzvesties.
“Rituāla nepārzināšana ir tas, kas attur. Mums ir vienalga, kas cilvēkam mugurā.
Protams, nepieļausim, ka nāk iekšā ar kolas pudeli un burgeru, bet cilvēkam ir jājūtas gaidītam tādam, kāds viņš ir.
Un vēl līdz viņam jānonāk informācijai par to, ko nezina, bet kas varētu patikt,” pauž O. Silabriedis.
Viņaprāt, cilvēka informācijas lauks esot liela problēma. Arī G. Cimiņš atzīst, ka ir cilvēku grupas, kuras pat vietējo mediju telpā nedzīvo.
Katram ventspilniekam ir dota iespēja apmeklēt kādu koncertu, kaut vai 18. novembra pasākumam varēja saņemt bezmaksas ielūgumus. “Uz Imanta Ramiņa jubilejas koncertu bija plašas atlaižu iespējas, varēja pat par 5 eiro atnākt,” viņš norāda.
O. Silabriedis atzīmē ka aktīvāk jāpievēršas norisēm, uz kurām var atnākt ģimenes. Un vēl – pandēmijas laiks atstājis savu nospiedumu, publikai klātienes piedzīvojums vairs nav tik svarīgs, jo visu var paklausīties un pārslēgt, ja nepatīk.
Abu koncertzāļu telpas izmanto mūzikas skolas. “Esam kā viens organisms,” saka G. Cimiņš. Piemēram, LSO uz Ventspili neved timpānus, tos paņem no mūzikas vidusskolas.
Tomēr skolas audzēkņi un viņu vecāki automātiski nekļūstot par koncertzāles auditoriju, tas notiekot tikai daļēji. “Mēs gribētu, lai viņi nāk vairāk. Nākamgad iecerēti lieli skaņdarbi, kurus viņi mācās teorijā, viens no tādiem ir Bēthovena 5. simfonija.
Gribētu, lai jaunie mūziķi sajūt sasaisti. Jo liekas, ka ir divas dažādas pasaules, viņi mācās atrauti no realitātes,”
atzīmē G. Cimiņš.
Arī O. Silabriedim neesot saprotami, kā topošie mūziķi var neizmantot iespēju dzirdēt Berlioza Fantastisko simfoniju.
“Paldies Ievai Rozenbahai no Ventspils mūzikas vidusskolas, kura atveda savus audzēkņus. Pedagoga iejaukšanās šeit ir absolūti nepieciešama,” viņš uzsver.
Mākslinieciskais vadītājs pievērsīsies šim jautājumam, jo dzīvā muzicēšana taču ir tas rezultāts, kā dēļ cilvēki vispār mēģina iet mūziķa ceļu.
Jāēd zupa un nopietni jāparunājas
Kad G. Cimiņš sāka strādāt Ventspilī, viņam uzreiz uzsvērts, ka koncerts, kas notiek Liepājā, šeit nevarot būt. Tomēr, apmeklējot Liepājas Mākslas forumu, secinājis, ka vairs neredzot šāda veida konkurenci, drīzāk varētu sadarboties vairāk.
“No otras puses, konkurence ir forša, tā dzen uz priekšu,”
viņš atzīst.
O. Silabriedis pagaidām ar G. Cimiņu ticies vienu reizi. “Sarunāts, ka Liepājā jāēd zupa un nopietnāk jāparunājas. Tiešām īsti nezinu, kā koordinēt. Par laimi, līdz šim nekas īsti nav sakritis.
Man liekas, Liepāja ir drusku labākā situācijā, jo šeit ir vairāk koncertgājēju. Par atbraucējiem nāksies pasvīst abiem, jo par maz brauc pie mums. Es nerunāju par reģionu, bet Rīgu. Varbūt neesam vēl iemācījušies pietiekami pārliecinoši paaicināt,” viņš spriež.
Koncertzāles “Latvija” darbinieki, kas pazīst apmeklētājus, teikuši, ka Ulda Marhilēviča koncertprogrammai “Gaismas atgriešanās” esot bijusi pavisam cita publika – no visām piekrastes pilsētām, lai gan pirms tam identisks koncerts notika Liepājā. Un abi bija pilnībā izpārdoti.
Taču ikdienas koncertos pārsvarā esot ventspilnieki, cilvēki brauc arī no Talsiem.
Vēl izteiktāk no visa reģiona publika sabrauc uz teātra namu “Jūras vārti”, kurš arī ir SIA “Kurzemes filharmonija” pakļautībā.
Līdzāspastāvēšana darbu nedaudz sarežģījot, saka G. Cimiņš, jo jāsaprot auditorijas lielums un jāsaplāno, lai koncerti nepārklājas ar operas vai teātra izrādēm.
G. Cimiņš iespēju piesaistīt Rīgas melomānus vairāk saskatot unikālajiem ārzemju mākslinieku koncertiem, kāds bijis pilnībā izpārdotais pianista Nila Frāma solokoncerts Liepājā, kuru tur sarīkoja Miks Magone.
“Runājot par repertuāru, mums ir Nacionālais simfoniskais orķestris, “Sinfonieta Rīga”, Liepājas simfoniskais, valsts koris “Latvija”, Radio koris, un visiem šiem profesionālajiem kolektīviem ir jādod iespēja šeit uzstāties. Skatoties mūsu kapacitāti, tas jau aizpilda pusi vai divas trešdaļas gada programmas,” stāsta mākslinieciskais vadītājs.
