Tagad par to var uzzināt, ielūkojoties jaunajā “Roja Art Lab” grāmatā-katalogā, kas savus atvēršanas svētkus piedzīvoja maija pēdējā sestdienā Rojas pagasta svētku laikā.

Ne viens vien ir atzinis, ka šīs grāmatas trūkumu izjutis jau krietnu laiku. Savā ceļā pamanot te vienu, te otru neparasto objektu, ziņkārība mudinājusi uzzināt kaut ko vairāk par to izcelsmi un uzmeklēt arī citus šādus mākslas pieredzes nospiedumus Rojas pilsētvidē.

Jaunais katalogs šo iespēju dod, vēl bonusā ir mākslinieku stāsti par to, kas iedvesmojis katra objekta tapšanu, tā sasaiste ar Roju un mazs ieskats jaunrades procesā.

Kā atzīst grāmatas līdzautors, amerikānis Braiens Benfers, tieši ar šādu nolūku tapusi jaunākā “Roja Art Lab” grāmata – dokumentēt mākslinieka Māra Grosbaha organizēto un vadīto mākslas pasākumu norisi Rojā vairāk nekā divdesmit gadu garumā.

Māris Grosbahs ir dzimis un audzis Rojā, bet interese par mākslu viņa ceļus virzījusi pa visu plašo pasauli, ar laiku rosinot atvest mūsdienīgo mākslu un pasaules māksliniekus arī uz mazo zvejniekciematu Latvijā.

Pirmie aizsākumi te pulcēt māksliniekus radās jau studiju gados, kad Māris kopā ar kolēģiem sarīkoja vasaras simpoziju “ROJARAKU” saviem Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļas studiju biedriem. Toreiz, 1997. gadā, viss tapa pašu spēkiem. Ar ģimenes un draugu atbalstu sētā tika uzslieta nojume un sarūpēts viss nepieciešamais, lai vasaras brīvlaikā eskperimentētu ar vēl neapgūtām māla apstrādes tehnikām.

Nākamajā gadā ar Kultūras ministrijas un ģimenes atbalstu tapa pirmā raku krāsns un tika veikti eksperimenti keramikas apdedzināšanas tehnikās – japāņu raku un augstās temperatūras malkas krāsnīs. 

Ar laiku, piedaloties dažādos projektu konkursos, radās iespējas realizēt arvien jaunas idejas, rīkot mākslai veltītus pasākumus un paplašināt iepriekš nospraustās robežas. Keramiķiem piepulcējās jauktie mediji, vides instalācijas, performances, dzima pat teātra izrādes.

Tomēr Māra redzējums ir, ka vairāk nekā pasākumi mākslai nepieciešama saruna. Saruna divatā, reizēm ar desmit, citreiz uzrunājot simtus un tūkstošus. Tāpēc Rojas mākslas laboratorijas (“Roja Art Lab”) projektu dalībnieki tiek izvēlēti no visdažādākajām mākslas nozarēm, viņi dzīvo uz vietas, iepazīst cits citu, izzina apkārtni, satiek vietējos iedzīvotājus, un viņiem tiek dota visplašākā izpausmes brīvība.

Pati vide top par ideju un koncepciju domnīcu un rosina meklēt ceļu uz jaunu mērķi, uz neatklātu sarunu. Tagad šīs sarunas turpinās arī no jaunatvērtās grāmatas lappusēm. Un grāmatas īpašā priekšrocība – tajā dokumentētas visas radošās izpausmes, kas tapušas laika posmā no 2011. gada līdz šodienai: gan vides objekti, kurus iespējams atzīmēt kartē un doties aplūkot kaut tūlīt, gan performanču atspulgi, kas iegūluši vien aculiecinieku atmiņās.

Grāmatā iemūžināta arī visjaunākās skulptūras tapšana, kuras atklāšana notika īsi pēc grāmatas atvēršanas pasākuma. “Te ir vairāk, nekā tu to zini” – gan latviešu, gan angļu valodā rakstīts uz milzīga ķieģeļa malas, kam apkārt ir daudzi mazi vietējo iedzīvotāju darināti ķieģelīši. “Vai tu jau atradi savējo?” bija biežāk dzirdētais jautājums, kad skulptūras pārsegs tika noņemts. Vēl pagaidām milzu ķieģelis slejas virs eksperimentāli uzbūvētās krāsns, bet drīzumā tam būtu jāpārceļas uz vietu, kur Kurzemes hercogistes laikā Rojas teritorijā atradās oriģinālā ķieģeļu un dzelzs krāsns.

“Te patiešām ir vairāk, nekā mēs to zinām,” piebilst projekta vadītājs un mākslinieks Māris Grosbahs. Viņa izpētes darbs vēstures materiālos ļāvis uziet liecības par šādu cepļu atrašanos Rojas piekrastē. Tomēr ne viena vien “specoperācija” mērķtiecīgi iznīcinājusi vietējos iedzīvotājus kopā ar atmiņām par laikiem, kad arī Latvijā bija industriālais uzplaukums. Apzināti iznīcinātās vēstures mirušie stāsti nu jārada no jauna. Vai esam gatavi tos izlolot? Vai pratīsim nosargāt tos, kas vēl dzīvo starp mums?