Realitāte viņu neizbrīna – neviens viņas draugs un kolēģis, kurš, sākoties ekonomiskajai krīzei 2008. gadā, palika Latvijā, vairs nepelna iztiku ar paša radītiem mākslas darbiem; labākajā gadījumā radošām izpausmēm atvēl brīvbrīžus.

Gadiem ejot, bijusī grāmatu un žurnālu ilustratore pazaudējusi visus sakarus ar Latvijas lielākajām izdevniecībām un tipogrāfijām, tāpēc iecerējusi Kapelleru namā apskatāmo kartīšu retrospekciju papildināt un parādīt Rīgā.

Uz izstādes atklāšanu aicināšot savus bijušos redaktorus un sadarbības partnerus, lai atgādinātu par sevi.

“Atgriezties Latvijā ir sarežģīti, taču nebaidos, jo līdzīgā situācijā jau esmu bijusi. Arī tad, kad aizbraucu uz Zviedriju, nevienu neinteresēja mana iepriekšējā pieredze un zināšanas,” Ieva lietišķi noteic.

Dokumentāls pārskats

Izstādes vecākā ilustrācija tapusi 1987. gadā, jaunākā – 2023. gadā. Gandrīz visi pasūtītāji ļāvuši izpausties pēc sirds patikas, tāpēc katrs darbs lielā mērā dokumentējis, kas zīmīgs tobrīd norisinājās autores domu un jūtu pasaulē.

“Šajā izstādē pati pirmo reizi pamanu, ka kartītēm esmu dāsni veltījusi savu iztēli un laiku. Tajās redzama mana jaunība, enerģija, teoloģijas studijas…

Eņģeļus, Dievmāti, Kristus Bērniņu un citus kristīgus tēlus man paticis savienot ar ikdienišķo, tāpēc tikai daži zīmējumi saucami par ikoniskiem.

Kartītes zīmēju tikai Ziemassvētkiem, taču cilvēki tās pirkuši dzimšanas dienas apsveikumiem, vārda dienas gaviļniekiem. Reiz zviedru pāris nopirka eņģeļa zīmējumu, lai radus un draugus uzaicinātu uz sava bērna bērēm. Daudzus tēlus noskatīju dabā, tāpēc tie ir universāli un atbilstoši visdažādākajiem gadījumiem,” saldeniece piebilst.

Daudzās kartītēs ir netradicionāli tēli, piemēram, piesnigušas ābeles ar nenoplūktiem, sasalušiem āboliem.

Autorei ābeles, nevis izrotātas eglītes saistās ar īstu ziemu, iespējams, tādēļ, ka bērnībā dzīvoja netālu no diviem skaistiem ābeļdārziem.

Pie fotogrāfijas ar melniem daudzstāvu māju jumtiem un dzeltenām debesīm apjūku, jo nesaskatu saikni ar gada izskaņu.

Ieva pasmaida: Upsalā Ziemassvētkos gadiem skatījusi tikai tādas debesis, zeme bijusi bez sniega segas, tāpēc māksliniece īstenību nav izskaistinājusi.

“Nesen krustdēls atzinās, ka viņam ziema nepatīk, jo sniegs uzdzenot skumjas.

Manuprāt, tieši ziemā jāļaujas izdomāt skumjās domas, jo visriņķī taču tik skaisti, ka bēdas vairs nešķiet smagas!

No skumjām nav jāizvairās, jo caur tām, piemēram, mums veidojas laba humora izjūta. Tie, kuri uzdrošinās skumt, prot priecāties pa īstam,” saldeniece stāsta, ko iemācījusies no pašas pieredzes.

Diennakts treniņi rokai

Pavisam citā virzienā mūsu sarunu aizved vienīgā klusā daba. Tā rāda autores pietāti pret lietām, kuras cilvēks tapinājis savām rokām, un aizrunājamies par viņas pagaidām vienīgo maizes darbu Latvijā – kaligrāfijas nodarbībām iesācējiem.

“Rakstīt prot visi, tāpēc cilvēki piesakās drošāk nekā uz gleznošanas nodarbībām. Skaisti rakstīt var jebkurš, un es esmu pierādījums! “Lietišķajos” man padevās visi priekšmeti, izņemot kaligrāfiju, tajā gāja šausmīgi slikti. Taču iespītējos: strādāšu, kamēr sanāks!

Rakstīju dienām un naktīm, līdz beidzot ievingrināju roku un atkodu visus knifus.

Darbs patiešām dara darītāju,” māksliniece aizvien brīnās par savu apņēmību.

Tolaik saldeniece nenojauta, ka skaista rokraksta dēļ sastaps cilvēkus no viņai tālām jomām. Piemēram, bijis jābrauc dziļos mežos un tālās pļavās, lai sarakstītu diplomus mednieku un makšķernieku sacensībām.

Saviem audzēkņiem pasniedzēja atklāj, ka Nobela prēmijas diplomus aizvien rakstot ar roku.

Viņa turpina: “Dators piedāvā dažādus fontus un vienmēr perfektu rezultātu, bet liedz cilvēkam izjust gandarījumu par skaistu rakstīšanu. Manuprāt, cilvēks iekārtots tā, ka viņš vislielāko prieku izjūt tikai par to, ko radījis savām rokām, reizēm gandarījums tik liels, ka pārveido visu dzīvi.”

Svešiniece no Latvijas

Ievas vīrs ir Zviedrijas vācietis, viņš palicis Upsalā. Būtu braucis sievai līdzi uz Latviju, taču sākās karš Ukrainā.

Latviete dzīvesbiedra lēmumu saprot – viņai un tautiešiem Latvijā ir mājas, tāpēc no daudziem eiropiešiem citādi uztver faktu, ka kaimiņos atrodas agresīva un karot kāra valsts.

“Mani un vīru šķir tikai 45 minūtes.

Es negribu saraut saikni ar Zviedriju, jo esmu veltījusi daudz laika tās valodai un kultūrai. Pirmajos gados ar mākslu nenodarbojos, tāpēc visus spēkus veltīju zviedru valodas mācībām, tiku līdz universitātes līmenim. Ļoti lepojos, ka zviedru literatūras antoloģijā iekļautas arī manas publikācijas. Ļoti patika vadīt Upsalas literatūras biedrības raidījumu jūtubē.

Arī Zviedrijā kultūra ir pabērna lomā, tāpēc biju vienīgā, kas piekrita par smieklīgi mazu samaksu sarunāties ar literātiem. Kad ar manām idejām raidījumam ieguva lielāku naudu, varēja atļauties manā vietā nolīgt vietējo. Diemžēl, lai cik labi svešinieks Zviedrijā zinātu tās valodu, lai cik talantīgs un strādīgs būtu, viņš ir un vienmēr būs ne-savējais,” Ievas optimismu caurstrāvo rūgtums.

Kopumā Upsalas gadi bijuši neatkārtojami. Vidusmēra latvieša mājokļa sienas ir tukšas, bet upsalietim – pilnas ar gleznām, vietējo mākslinieku darbi ir obligāti. Reiz latvietes izstādē zviedru meitenīte izvēlējusies ne pārāk dārgu ilustrāciju – tā būšot pirmā viņas personiskajā mākslas darbu kolekcijā.

Zviedriem ir dziļi iesakņojušās mākslas pirkšanas tradīcijas, tāpēc ir likums, kas pašvaldībām liek mākslas darbu iepirkšanai atvēlēt procentu no ieņēmumiem par pašas uzbūvētiem un pārdotiem mājokļiem.

Mākslas darbus iepērk slimnīcām, skolām, daudzdzīvokļu māju kāpņu telpām un citām sabiedriskām vietām.

“Ja Ziemassvētku kartīšu izstādi būtu sarīkojusi Upsalā, pašvaldība man samaksātu honorāru no 320 līdz 500 eiro.

Bet Latvijā nākas skaidrot, kādēļ būtu jānoslēdz līgums par izstādi (bez tā taču nevaru attaisnotajos izdevumos norakstīt 300 eiro, kurus iztērēju, lai darbus ierāmētu!). Zviedrijā līgumu ar mani noslēgtu kaut vai cieņas dēļ. Dzīvoju krasi atšķirīgās pasaulēs, taču nejūtu vajadzību sūdzēties. Man patīk abas,” Ieva smaida.

Pieteikums

“Šī nelielā Ziemassvētku kartīšu izstāde atspoguļo manu radošo sadarbību ar dažādām grāmatu izdevniecībām Latvijā no 1989. līdz 2006. gadam.

Sākums bija pavisam vienkāršs: brālēna labākais draugs iedomājās manus zīmējumus nodrukāt uz kartītēm. Toreiz mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Rezultāts izdevās pārsteidzoši labs, tāpēc izlēmu turpināt.

Drīz vien sāku studēt teoloģiju Latvijas Universitātē, mani uzaicināja strādāt par ilustratori izdevniecībā “Svētdienas Rīts”. Pēc dažiem gadiem – arī rakstu krājumam “Ejiet un Māciet”.

Esmu parādā lielu pateicību redaktorēm Aidai Prēdelei, Ingrīdai Vāverniecei un Klārai Ļaksai.

Vairākas kartītes tapušas interesantā sadarbībā ar redaktoru Juri Vingri žurnālā “Mājas Viesis”, šis un tas patika apgādā “Jāņa sēta”.

Nereti gadījās arī tematiski netradicionāli individuāli pasūtījumi. Studējot Mākslas akadēmijā, draugi iedrošināja nodibināt savu firmu “Felis nive” (“Kaķis sniegā”) un savas kartītes izplatīt pašai,” savas izstādes ievadā raksta autore.