Ligita Kupčus-Apēna, “Kurzemes Vārds”
"3K"
Rakstniece ir Ēvalda Rimbenieka mazdēla – Ēvalda Kuplis – dzīvesbiedre. Abi bija ieradušies no savas dzīvesvietas Austrālijā, lai būtu klāt grāmatas prezentācijās.
Rakstniece ar stāžu
Izdevniecības “KALA Raksti” un rakstnieces Dž. Kuplis izdotā grāmata nav politikas vēstures stāsts, bet drīzāk gan stāstījums par ļoti īpaša cilvēka godaprātu un nelokāmību politisku pārmaiņu virpulī.
Daudzuprāt, Rimbenieks ir bijis spožākais Liepājas pilsētas mērs, arī Latvijas Republikas Saeimas deputāts un finanšu ministrs, kā arī skolotājs un garīdznieks, mūziķis, dzejnieks un mecenāts.
Dž. Kuplis pie grāmatas strādājusi sešus gadus. Apjomīgo darbu veikusi, lai būtu piemiņas izdevums par izcilo vīru pašiem sev un ģimenei.
Kad pirms trim gadiem aizsākās Dienvidkurzemes festivāls “Rimbenieks”, Dž. Kuplis uzrakstījusi Liepājas Simfoniskajam orķestrim un piedāvājusi mūziku, ko sarakstījis Ē. Rimbenieks, vai to negribētu izmantot koncertam.
“Es aizsūtīju un reizē pastāstīju, ka rakstu par viņu grāmatu maniem bērniem,”
atceras Dž. Kuplis. Bet kā būtu, ja rakstītu visiem? – savukārt saņemts rosinājums, un rakstniece piekritusi.
Šī nav viņas pirmā grāmata. Pēc profesijas Dž. Kuplis ir pedagoģe un pasniegusi skolās un universitātēs Austrālijā un Dienvidaustrumāzijā.
Pēc aiziešanas pensijā viņa izveidojusi trīs skolas jaunattīstības valstīs, tad sākusi jaunu karjeru, rakstot un izdodot grāmatas.
Viņa raksta daiļliteratūru, tostarp biogrāfijas, memuārus, ģimenes vēstures, un ir sarakstījusi mācību grāmatas augstākās izglītības iestādēm.
Meklējot un pētot materiālus par Ē. Rimbenieku, Dž. Kuplis secinājusi, ka informācijas ir daudz, bet saturs līdzīgs. Tādēļ lasījusi visu, kas pieejams periodikā, izmantojusi kā avotu arī laikrakstu “Kurzemes Vārds”.
“Izmantojot “Google”, tulkoju no latviešu uz angļu valodu,” viņa smaidot pastāsta par savu “palīgu” radošajā procesā.
Nosaukumā – rakstura iezīmes
Rakstot grāmatu, Dž. Kuplis saka, daudz uzzināts par to, ko Ē. Rimbenieks bija darījis, par viņa darbiem, taču maz par to, kāds cilvēks viņš bijis. Un šo otru pusi rakstniece ļoti vēlējusies atklāt.
Kastē, kas piederējusi vīra vecākiem, Dž. Kuplis atradusi daudz lietu no Ē. Rimbenieka – dažādas vēstules, dokumentus, pasi, ļoti daudz fotogrāfiju.
“Visas bildes izpētīju ar palielināmo stiklu,”
viņa atceras.
“Kastē bija 40 vēstules, no tām es spēju nolasīt sajūtas un to, kam šis vīrs ticēja. Viņš bija ļoti inteliģents, līdzjūtīgs, domājošs, daudzpusīgs un laipns cilvēks.”
Tieši šīs rakstura iezīmes ir atainotas grāmatā un tās nosaukumā. Viņš pratis nomierināt cilvēku pūļus un ar viņiem sarunāties, dzīvojis pieticīgi, saka autore.
“Kad viņš bija pilsētas galva, Liepājas mērs, viņš pret visiem izturējies taisnīgi un centies nevis nospiest, bet, tieši otrādi, – pacelt cilvēku,” secinājusi Dž. Kuplis.
“Gribēju šo cilvēku ar visām īpašībām ielikt vēsturiskajā kontekstā,”
viņa stāsta, kā veidojusi grāmatu.
“Lasot avīzes, sapratu, ka viņš ir bijis mērs, kurš paveicis visvairāk Liepājai, vismaz pirmajā neatkarības periodā. Viņš veicināja pēckara ekonomikas attīstītību. Iedvesmoja kultūras dzīves atdzimšanu. Bet viņš rūpējās arī par tiem cilvēkiem, kas tajā laikā bija palikuši bez darba. Rūpējās par nabadzīgajiem, īpaši par bērniem. Viņa valdīšanas laikā radīja jaunas skolas, uzlaboja, iegādājās mēbeles. Viņš pats bija pedagogs, tāpēc saprata, kas ir vajadzīgs gan bērniem, gan izglītības jomai,” stāsta Dž. Kuplis.
“Vienalga, ko viņš darīja, viņš vispirms darīja pats, negaidot to no cita.
Ja lēma stādīt kokus, tad viņš arī stādīja. Ja veda bērnus piknikā, tad devās līdzi un spēlējās pludmalē. Viņš bija tāds, kas iesaistīja cilvēkus.”
Dž. Kuplis min vēl daudzus citus piemērus, kas iezīmē Ē. Rimbenieka uzskatus un vērtības. “Viņš smagi strādāja, par spīti tam, ka viņam bija nopietna sirds problēma. Reizi vai divas gadā viņš devās uz sanatoriju, bet tas nepalīdzēja.”
Pieminēja dzimšanas dienā
Ē. Rimbenieka dzīves izskaņa bija traģiska padomju varas nežēlīgās vajāšanas dēļ, ko tā vērsa pret neatkarīgās Latvijas patriotiem un garīdzniekiem.
“Viņš bija izdarījis daudz laba Liepājai un Latvijai. Par to labo arī viņu arestēja,”
teic Dž. Kuplis.
Ē. Rimbenieku apcietināja viņa mājās Aizputē. Caur Torņakalnu viņš aizvests uz Vjatlagas soda nometni Krievijā.
“Slimās sirds dēļ viņš nevarēja zāģēt kokus, vilkt baļķus, tā bija kokapstrādes nometne. Viņu ielika vietējā slimnīcā, un ir pieņēmums, ka viņš tur arī nomira. Nometnē pavadīja 18 mēnešus.
Lasot cilvēku atmiņas, kas atgriezušies no Sibīrijas, var uzzināt, ka mirušo ķermeņus vienkārši izmeta purvā. Purvi bija visapkārt, nebija piemērotu vietu, kur apglabāt. Tā varētu būt noticis arī ar viņu.”
Kā viņu pieminējāt, ja nebija kapavietas, kurp doties?
“Rimbenieka meita Auguste, kas ir mana vīra māte, vienmēr atcerējās sava tēva dzimšanas dienu. Bet tās bija sāpīgas atmiņas, daudz par to nerunāja. Viņai bija grūti stāstīt, līdz ar to daudz par Rimbenieku no viņas neuzzinājām,” stāsta Dž. Kuplis.
Meitai Augustei ar tēti bijušas ļoti tuvas attiecības. Tā kā mamma bijusi slima, viņa pavadījusi tēvu oficiālās vizītēs.
Grāmatas autore atradusi tikai vienu dzīvu cilvēku, kurš personīgi pazinis Ē. Rimbenieku. Tā ir Inta Čukurs, vēlāk Augstroze, kura tagad dzīvo ASV. Viņai tad bijuši seši gadi.
Intas Augstrozes mazmeita Lija Hanzovska, kura uzaugusi Amerikā, pašlaik spēlē Liepājas Simfoniskajā orķestrī.
Otrā reize Latvijā
Džēnas dzīvesbiedrs Ēvalds, kuram vārds dots par godu vectēvam, ar vecākiem no Latvijas emigrēja 1944. gadā. Sākumā uz Vāciju, no turienes aizbraukuši, kad Ēvaldam bijuši seši gadi.
1948. gadā viņi ieradušies Austrālijā, apmetoties Tasmanijā. Dzīvo tur joprojām. Abi ar Džēnu ir precējušies 57 gadus, satikušies, kad Ēvaldam bijis 18, bet viņai 13 gadu. Ģimenē uzauguši divi dēli.
Pirmo reizi uz Latviju atbraukuši 2019. gadā, un nu tagad, kad iznākusi grāmata. Šī brauciena mērķis ir arī pabūt vietās, kas savulaik bijušas svarīgas vectēvam un Ēvalda mātei Augustei.
Aizgājuši līdz Ē. Rimbenieka piemineklim, kas Liepājā atrodas par godu pilsētas mēram nosauktajā Rimbenieka ielā. Paši savulaik ziedojuši tā izveidei.
Liepājā viesiem no Austrālijas ļoti patīk. “Vīrs runā latviski, un man ir vieglāk šeit uzturēties,”
pasmaida Dž. Kuplis.
Lai gan daudzus vārdus apguvusi, kad tulkojusi tekstus. Abi jūsmo par šeit augošajiem kokiem. “Tie ir brīnišķīgi, un tik daudz! Mums arī ir koki, bet ne tik skaisti.”
Vēl viņiem abiem garšo mūsu ēdiens: “Ēdam divreiz vairāk nekā mājās!” Satiktie cilvēki esot draudzīgi un izpalīdzīgi.
“Es esmu ļoti lepns, ka mana kundze bija spējīga to paveikt,” par iznākušo grāmatu saka Ēvalda Rimbenieka mazdēls. Tā ļaus uzzināt daudz vairāk.
“Es maz zināju par vectēvu, jo mamma un tētis neko daudz nerunāja par tiem laikiem, tikai atminu, ka viņi vienmēr runāja, cik skaista ir Latvija. Es tagad varēšu vairāk iemācīties par tiem laikiem, ko viņš bija darījis šeit Liepājā un Rīgā. Es ceru, ka arī mūsu bērni izlasīs.”
Uzziņai
Ēvalds Rimbenieks
- Valsts un sabiedrisks darbinieks, garīdznieks.
- Dzimis 1888. gada 10. aprīlī Aizvīķu pagastā, miris – 1943. gada 25. janvārī Vjatkas koncentrācijas nometnē Krievijā 55 gadu vecumā.
- Lauksaimnieka dēls. Mācījies pagastskolā, pilsētas skolā.
- Beidzis Polijā Lodzas baptistu semināru, mācītājs Aizputes baptistu draudzē (1909–1913).
- Vairākkārt bijis Liepājas pilsētas galva (1922–1928, 1934–1940), 3. un 4. Saeimas deputāts, 1934. gadā – finanšu ministrs.
- 1940.–1941. gadā atkal baptistu draudzes mācītājs Aizputē.
- No Aizputes, Upes ielas 4, 1941. gada jūnijā okupācijas vara viņu uz Sibīriju pārvietoja kā tautas ienaidnieku.
- Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru (1935) un Lietuvas Ģedimina ordeni.
