– Ko tu glezno?

– Pati nemaz vēl nezinu! Es pirmo reizi strādāju ar tā saucamo krāsas pilināšanas tehniku, kur krāsa jālej uz audekla un tad, to grozot un kustinot, jāļauj, lai tā sajaucas un veido dažādas kompozīcijas.

Man ir kaut kāda vīzija, bet nezinu, vai sanāks tā, kā to esmu iztēlojusies. Šoreiz pilnībā ļaušos procesam.

Karostas gaismas festivāla organizatori jau laikus zināja, ko grib, un meklēja dažādus gaismas māksliniekus, kas būtu atbilstoši tematikai.

Es nestrādāju ar gaismām vai kaut kādām abstraktām tehnikām, bet

pajokoju, ka varētu spēlēties ar gaismas efektiem savās gleznās.

Sāku domāt, ko es varētu uzgleznot, lai izskatītos pēc gaismas objektiem, jo parasti gleznoju figuratīvajā mākslas tehnikā – portretus vai kādas reālas dzīves ainas. Nevarēju iztēloties, vizualizēt savā galvā to, kā tādās gleznās pievienot gaismu.

Beigās nonācu pie secinājuma, ka būs jāglezno kaut kas man netipisks, abstrakts. Tad nu piedāvāju organizatoriem  savu ideju – šo pilināšanas metodi –, un viņiem tā patika.

– Priecājies, ka vari pirmo reizi izmēģināt ko jaunu?

– Jā, noteikti! Ja godīgi, esmu nedaudz satraukta, jo nezinu, kā šī tehnika īsti strādā, vai man tas maz izdosies un kā tas beigās izskatīsies. Bet tas ir interesanti!

Tagad man būs arī pieredze abstraktās mākslas veidošanā. Tikai jācer, ka man kaut kas sanāks. Galvenais ir tas, ka pašam jātic, ka būs skaisti un ka es veidoju skaistas lietas.

– Šis nebūs tavs pirmais darbs redānā.

– Jā, taisnība. Vienā no šiem gaiteņiem jau ir viens mans sienas gleznojums, ko izveidoju 2019. gadā. Tajā es atainoju divus zaldātus. Tas bija arī mans pirmais mākslas darbs Liepājā.

Tagad man ir vēl viens sienas gleznojums Ziemeļu fortos, kur es uzgleznoju Pētertirgu.

Esmu apgleznojusi arī vienas Karostas cietuma kameras sienas. Tur vajadzēja uzgleznot kādu cilvēku vai cilvēkus, ko cietumnieks redzētu ieslodzījuma laikā.

– Kad tu sāki nodarboties ar gleznošanu?

– Kā jau visi bērni, maza būdama, zīmēju visu pēc kārtas.

Bet tā sanāca, ka vienkārši nekad nebeidzu to darīt. Tā ir tik klišejiska mākslinieka atbilde, bet tā ir taisnība!

Bet, ja nopietni, tad tā īsti ar mākslu sāku nodarboties 2010. gadā, kad uzsāku mācības Valensijas Mākslas universitātē. Pēc skolas beigšanas sāku ar to darīt profesionāli un daru vēl joprojām.

– Daudzi bērnībā ir sapņojuši kļūt par māksliniekiem, bet ne visiem ir tāds talants.

– Viens interesants fakts par mani – es neuzskatu, lai nodarbotos ar mākslu, ir vajadzīgs liels talants vai kaut kādas konkrētas prasmes. Galvenais ir jātic, ka tu to vari, un vienkārši jāmēģina darīt.

Arī es tagad daru kaut ko, ko īsti nemāku, un man šajā tehnikā nav nekādu prasmju. Mākslu katrs var uztvert atšķirīgi, un nav sevi jāieliek kaut kādā “kastē”.

– Kāpēc izvēlējies pārcelties uz Liepāju?

– 2019. gada vasarā piedalījos savā pirmajā Karostas mākslas festivālā. Organizatori meklēja māksliniekus, un viņi šo aicinājumu pieteikties  dalībniekiem bija publicējuši kādā mākslinieku platformā, kuru es izmantoju, lai sekotu līdzi tieši šādiem piedāvājumiem. Pieteicos, un mani pieņēma.

Es bieži braucu kaut kur gleznot sienu gleznojumus vai arī uz kādiem mākslas festivāliem. Un tā mani darbi arī paliek uz šīm dažādajām pasaules sienām.

Tieši tad es gatavojos pārvākties dzīvot no Vācijas uz Igauniju un nodomāju, ka Liepāja no manas nākamās dzīvesvietas nav nemaz tik tālu un es mierīgi varētu mērot šo ceļu. Es šeit pavadīju brīnišķīgu laiku un ar lielu prieku pēc gada atgriezos Liepājā arī uz nākamo mākslas festivālu.

Tā man vairākkārt sanāca uz šejieni atceļot. Līdz tam man šeit vienmēr bija ļoti forša pieredze, un man iepatikās ne tikai pati pilsēta, bet arī liepājnieki. Man latvieši kopumā liekas ļoti interesanti cilvēki.

Jo īpaši mani uzrunā tas, kā viņi redz dzīvi un ka viņi vienmēr ir nedaudz depresīvi – man tas savā ziņā šķiet romantiski!

Tā nu pēc vairākkārtējām vizītēm es šeit arī paliku.

– Proti jau pateikt kaut ko latviski?

– Māku pateikt “es saprotu”, kur parasti ar rokām piežestikulēju “mazliet”. Daudzi man apkārt bieži izmanto frāzi “kā ir, tā ir”, tāpēc ātri sanāca iemācīties arī to.

“Mans vārds ir Klāra”, “es esmu no Spānijas”, “es gribu”, “man garšo” – ir tādas ikdienišķas frāzes, ko esmu apguvusi un izmantoju. Protams, nevar arī aizmirst svarīgāko: “Priekā, draugi!”

– Kā tu sadzīvo ar Latvijas ziemām?

– Teikšu atklāti, jūsu ēkas ir daudz sagatavotākas aukstiem laikapstākļiem nekā mūsu.

Latvijā daudzdzīvokļu nami ir daudz labāk izolēti, siltināti. Tāpēc, ja godīgi, es dodu priekšroku pavadīt savas ziemas šeit – Latvijā.

– Saprotu, ka nupat nopirki šeit dzīvokli. Tas nozīmē, ka plāno Liepājā palikt ilgtermiņā?

– Jā! Man, dzīvojot Liepājā, ļoti patīk, ka, iespējams, cilvēki zina, ka šeit tāda Klāra ir, bet viņi mani nepazīst.

Man patīk anonimitāte.

Un man šķiet, ka tā ir laba lieta, jo tas nozīmē, ka man šeit nav neviena, kas varētu novērst manu uzmanību no darba, un es varu vienkārši gleznot.

Te nav tā, kā ir manās mājās Valensijā, kur ģimenei visu laiku no manis kaut ko vajag. Mana anonimitāte man dod kāroto klusumu un mieru.

– Tu strādā mājās?

– Jā, bet man ļoti bieži sanāk strādāt dažādos pasākumos, kas nozīmē, ka mākslu radu turpat uz vietas, tāpat kā es tagad to daru te.

Papildus es bieži pieņemu pasūtījuma darbus, kas nozīmē, ka kādu laiku strādāju vienā konkrētā vietā.

Tikai sākoties pandēmijai, es sāku kaut ko gleznot arī sev, jo līdz tam es to darīju tikai pēc pasūtījumiem vai piedaloties kādā festivālā.

Šobrīd gan teiktu, ka dodu priekšroku strādāt mājās, jo tad varu ņemt pauzes, kad vien vēlos, un man nav jāuztraucas par to ilgumu. Varu gan lēnām paēst, gan pasēdēt pie loga.

Citreiz arī uznāk iedvesma kaut ko padarīt pa nakti, un es mierīgi varu to darīt, ja strādāju mājās.

– Redzēju, ka tu mēdz gleznot pasākumos, kamēr tie vēl notiek. Tas ir kas īpašs?

– Es esmu darbojusies dažādās aģentūrās, un tur tas bija ļoti pieprasīti. Izrādās, ka ir ļoti daudz cilvēku, kam visizklaidējošākais pasākums no visas izklaides industrijas ir skatīties, kā kāds mākslinieks glezno uz vietas to, ko redz, vai kādu konkrētu pasākumu, kamēr tas vēl notiek.

Esmu ar to nodarbojusies gan kāzās, gan dažādās svinībās un citos pasākumos.

Kad sadarbojos ar konkrētajām aģentūrām, kas to piedāvāja, man šī darba iespēja bija bieži, jo es gleznoju diezgan ātri un precīzi. Bet tas strādā tikai tad, kad gleznoju sev pazīstamā un iepraktizētā stilā.

Šoreiz to nevarat novērtēt, jo strādāju ārpus sava elementa.

– Vai netraucē gleznot, ja uz katru tavu kustību kāds skatās?

– Es to redzu kā izaicinājumu, un man tas patīk.

Protams, ir arī diezgan liels spiediens, jo, ja runa ir par, piemēram, gleznošanu kāzās, tad rezultātam ir jābūt skaistam.

Bet man tāds spiediens netraucē, jo uzskatu, ka tādās situācijās darbojos labi un tas ir labs veids, kā trenēt savas iemaņas spriedzes situācijā.

– Tev ir kāda mīļākā glezna, ko labprāt visiem izrādi?

– Jā! Es drīzumā došos uz pasākumu, kas notiks Londonā, un sev līdzi ņemšu vienu gleznu, kas laikam ir mana mīļākā. Tajā ir atainots Pētertirgus.

Vasarā šī glezna bija apskatāma izstādē Karostas cietumā. Un tagad to vedīšu uz Londonu, lai izrādītu arī citiem. Kopumā pie gleznas strādāju vairāk nekā gadu.

Pētertirgus ir arī viena no manām mīļākajām vietām Liepājā, jo tas mani ļoti fascinē.

Tur var atrast tik daudz stāstu par vietējiem cilvēkiem, par kultūru, par ēdieniem un produktiem – ko ēd, ko audzē.

– Tev ir vēl kāda mīļa vieta Liepājā?

– Īsti nē, jo teikšu atklāti, man vislabāk patīk pavadīt laiku savās mājās. Parasti mana mīļākā vieta ir tā, kur esmu tajā brīdī.

Piemēram, strādājot kādā konkrētā vietā, tā kļūst par manu mīļāko, jo es tur varu nodarboties ar mākslu. Bet nekur nav tik labi kā mājās.

– Esi bijusi arī citās Latvijas pilsētās?

– Jā, esmu bijusi Kuldīgā, Rīgā, Ogrē, bet Liepāja man patīk vislabāk. Man nepatīk Rīga, jo tā šķiet pelēka. Kuldīga un Ogre ir ļoti skaistas, bet nedaudz par mazu.

Liepāja ir perfekta izmēra pilsēta – nav maza, bet visur var arī aizstaigāt ar kājām.

– Esi iepazinusies arī ar latviešu māksliniekiem?

– Zinu kuldīdznieci Agritu Cimermani, kas ir fantastiska keramikas māksliniece. Un liepājnieku, tēlnieku Egonu Peršēvicu, kuru es bieži satieku, jo mēs mēdzam piedalīties vienos un tajos pašos mākslas pasākumos.

– Kāda, tavuprāt, ir lielākā atšķirība starp latviešiem un spāņiem?

– Cilvēki šeit nelien otra darīšanās, ko es ļoti novērtēju. Spāņi tik labi nepazīst personīgo telpu un ir uzbāzīgāki. Latvieši ir patstāvīgi un vairāk tādi vientuļnieki pa dzīvi.

Man arī liekas interesanti, ka liepājnieki ziemā un vasarā ir pilnīgi dažādi cilvēki.

Viņu attieksme mainās un bieži ir atkarīga no tā, kāds laiks ir aiz loga. Bet es, dzīvojot starp jums, šeit noteikti jūtos laimīga.

– Kā tev visvairāk pietrūkst no Spānijas?

– Manu vecāku! Citas atbildes jau nemaz nevar būt, jo viņi šo varbūt kaut kā izlasīs. Bet viņi mēdz mani apciemot arī te, Liepājā.

Viņi arī tagad gatavojas ceļam un drīzumā uz šejieni atlidos, lai aplūkotu manus jaunākos darbus.

– Tev garšo latviešu ēdieni?

– Man ļoti patīk gatavot. Un es šeit varu nopirkt visu, ko man vajag, lai pagatavotu savus mīļākos spāņu ēdienus.

Līdz ar to pārāk bieži man nemaz nesanāk testēt jūsu virtuvi, bet zinu, ka no latviešu ēdieniem man šobrīd visvairāk garšo deserti.

– Tu esi arī grāmatu autore.

– Jā, esmu uzrakstījusi trīs noveles. Tā ir triloģija ar vienu progresējošu stāstu par septiņām meitenēm, kurām ir burvju spējas. Viņas izdomā kļūt par cīnītājām, lai tādējādi kontrolētu savas karaļvalsts politiku.

Es pie šīs idejas nonācu, kad man bija 15 gadi. Nevarēju tajā laikā atrast nevienu grāmatu, kuru lasot es varētu sevi sasaistīt ar kādu galveno varoni, jo visas varones vienmēr bija princeses, kurām vajadzēja, lai kāds viņas izglābj, bet tā nebiju es.

Man vajadzēja, lai kaut viena stāsta centrā būtu meitene, kas līdzinātos man.

Tad arī izlēmu uzrakstīt tādu grāmatu, ko pati gribētu izlasīt un kur es saprastu galvenos varoņus.

Rakstīju šo darbu kādus piecus gadus. No sākuma grāmatas izdevu spāņu valodā, tad man bija 21 gads. Un tad, pirms aptuveni diviem gadiem, kad man bija jau 30, pirmā grāmata tika publicēta arī angļu valodā.

Šovasar angliski iznāca arī otrā grāmata, un tagad notiek arī pēdējās grāmatas tulkošana.

– Vai tev plānā ir vēl kāds literārs darbs?

– Jā! Es šobrīd esmu vienas grāmatas rakstīšanas procesā, bet neesmu sev noteikusi termiņu. Pieļauju, ka tā būs pabeigta kaut kad nākamo desmit gadu laikā.

Šī grāmata nebūs saistīta ar iepriekšējām, jo gribu izmēģināt ko jaunu.

Rakstot par maģiju, ir viegli atrast risinājumus visām problēmām, jo pietiek tikai kaut ko iztēloties. Šī grāmata būs vairāk balstīta realitātē, jo tur atrisināt problēmas ir nedaudz grūtāk. Gribu redzēt, kā sevi izaicināšu ar šo projektu.

– Ko tu pati lasi?

– Kādreiz lasīju fantastikas darbus, bet tagad vairs ne. Esmu pieaugusi, man patīk mana dzīve, un es nejūtu vēlmi paslēpties kādā izdomātā pasaulē.

Šobrīd vairāk lasu pašpalīdzības grāmatas – pārsvarā par attiecībām, jo mani fascinē cilvēku savstarpējās attiecības.

– Tev ir vēl kādi radoši hobiji?

– Jā!

Es katru gadu dodos uz “Eirovīziju”, kur intervēju dalībniekus.

Mūsu komandai ir Youtube kanāls “Eurovoxx”, kur darbojos kā viena no vadītājām. Mēs filmējam dažādus reakcijas vai viedokļu video par “Eirovīzijas” dziesmām un to izpildītājiem.

Man patīk skatīties dziesmu konkursu, bet visvairāk man patīk būt iekšā visā konkursa procesā, redzēt aizkulises un kā dalībnieki gatavojas priekšnesumiem.

– Tavos sociālajos tīklos var redzēt arī videoklipus, kuros dziedi kopā ar savu tēvu. Tu esi arī dziedātāja?

– Dziedu tikai kopā ar tēti. Tas mums ir tāds kopīgs hobijs. Bet vispār no aptuveni 15 gadu vecuma, līdz man bija kādi 21, es muzicēju grupā “Starlet”, mums pat bija līgums ar ierakstu kompāniju.

VIZĪTKARTE

Klāra Kabrera

• Liepājā dzīvo kopš 2021. gada oktobra.
• Savu mākslu izstādījusi vismaz 11 valstīs: Spānijā, Igaunijā, Somijā, Šveicē, Singapūrā, Lielbritānijā, Islandē, Grieķijā, Latvijā, Vācijā, Itālijā.
• Studējusi mākslu Valensijā.
• Pēc universitātes beigšanas vairākus gadus dzīvoja Vācijā, tad Igaunijā un tagad Latvijā.
• Izdevusi grāmatu triloģiju “Dāmu dejas” spāņu valodā. Pirmās divas grāmatas izdotas arī angliski, notiek arī trešās grāmatas tulkošana.
• Ilustrējusi Džeika Hostetlera grāmatu “Debesis pieder sapņotājiem”.
• Darbojas kā viena no dziesmu konkursa “Eirovīzija” apskates kanāla “Eurovoxx” vadītājām.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.