Iedvesmas kaisītājs

Rakstnieks saka visu, kas iešaujas prātā, tāpēc klausītāji reizē ar viņa dzīves raibumiem un atziņām saņem kodolīgus jokus, pa kādai paciešamai dzēlībai un dziļi rezonējošai atklāsmei.

Saruna visu laiku notur modrus, jo ciemiņam brīžiem tieša valoda, brīžiem aplinkus.

“Vai ir dzīve pēc Dzejas dienām? Tuvākajā laikā man to nāksies noskaidrot,” autors jau tikšanās sākumā jūt vajadzību saldeniekiem paskaidrot, kā būtu jāsaprot paša teiktais par viņa aiziešanu.

“Esmu nodomājis paņemt garāku “pensiju” no publiskas uzstāšanās. 35 gados esmu izbraukājis visu Latviju, piedalījies katrās Dzejas dienās, bet…

Esmu divu romānu autors, bet ne vienu, ne otru nebūtu gribējis rakstīt. 20 gadu paskrējuši tik ātri, ka tā arī neesmu uzrakstījis romānu par kapusvētkiem. Tā dēļ vispār sāku domāt par romāniem.

 Romānu “Meklējot Ezeriņu” sarakstīju piecos braucienos no Ventspils uz Madonas muzeju. Ceturtdienās un piektdienās biju muzejā, sestdienās un svētdienās savās lauku mājās pie Alūksnes slīpēju griestus un ļāvu raisīties domām. Nobraucis 5000 kilometru, romānu uzrakstīju.

Esmu daudz braukājis pa Latviju. Visus gadus centrālā doma bija iedvesmot cilvēkus. Pēc 35 gadiem secinu: varbūt visus nevajadzēja iedvesmot, selekcijai tomēr vajadzēja būt…” ciemiņš pa īstam sevi šausta un nodeklamē dzejoli par “mūsu drausmīgo naivumu” 90. gados.

Kā smaga atslēgu bunte žvadz viņa frāzes  “kā mēs dziedājām!”, “kā mēs dejojām!”, “kā mūs drāza!” un “kā mēs mukām” no Latvijas kur kurais; tolaik viss bijis pār mēru un bez sajēgas.

“Latviešiem raksturīga krīzes psiholoģija, jo mūsu priekšvēsture ir drausmīgi smaga.

Pašlaik sportā vislabāk redzam: tiklīdz uzrodas kāds, kurš to prot savākt, mēs spējam daudz vairāk, nekā paši ticam,” A. Akmentiņš pieskaras gaišākai notij.

Tekstuālas karikatūras

Viesis vairumu dzejoļu lasa vieglajā valodā jeb nodzied paša sacerētās melodijās. Tie palikuši pāri no mūzikla “Zum zum”, kam oktobra vidū VEF Kultūras pilī paredzēta pirmizrāde.

“Muļķīgā kārtā pirms diezgan ilga laika piekritu uzrakstīt mūziklam tekstus. Sacerēju 17 un sapratu, ka izrāde būs drausmīga.

Tad atklājās, ka tā nevienam nepatīk, viens autors aizmuka, nedaudz traukus rībinādams.

Lietu pārņēma jaunieši, viņi strādā ar pilnīgi citu “funktieri”, tāpēc nu drīkstu reklamēt pirmizrādi. Tajā nebūs daudz spožu uzvārdu, bet pa kādam tomēr trāpījies. Visus dzejoļus mūziklam nevajadzēja, tāpēc man palikuši diezgan daudzi, ar kuriem drīkstu darīt, ko vēlos.

Starp citu, dziesmu tekstiem diezgan bieži mēdzu piedomāt melodiju – lai komponists uztvertu manu domu un darba noskaņu, bet īstā melodija jāsacer komponistam,” dzejnieks ieskicē savu darba stilu.

Viņš laiku pa laikam klausītājus aplaimo ar jancīgām dzīves karikatūrām. Daudzas rada vārdu spēles un ziņu virsraksti.

“Cik gan laimīgas var būt beigas, ja beigas ir un paliek beigas?

Tāpēc uz savas jaunākās dzejoļu grāmatas “Laimīgas beigas” vāka būtu gribējis laimīgu godzillu, kurš grauž lielpilsētu, bet Ukrainas kara dēļ tāds attēls nederēja. Izdevums grāmatnīcās nav, tātad tam beigas patiešām bijušas laimīgas. Cerēju uz papildtirāžu, bet tipogrāfijā atbildēja: “Andri, bet jau bija liela tirāža dzīva autora grāmatai!”

Mūsu latviešu valodas līmenis – pašvaks.

Ziņu portālos jāstrādā diezgan ātri, tāpēc tajos gadās visvisādi “brīnumi”. No tiem man rodas teksti. Piemēram, “Pīrādziņu attiecības Ziemassvētkos. Visi garšīgi. Kamēr silti.” “Tavs mīļais ir atstarotājs. Līdzko novērsies, viņš dziest.” “Es izgāju pastaigāties gar jūru. Kur vēl drošāk, jo vienā pusē vienmēr būs jūra!” Manā visīsākajā dzejolī ir divi vārdi: “Mugurkaulu neieliesi.””

Valodas dzīvības polise

A. Akmentiņš ierunājas, ka aptuveni 20 gadu atdzejo ārzemju filmas latviešu valodā. Par šādu virzienu retais dzirdējis.

“Sākot no “Šreka” otrās daļas, latviski esmu dublējis gandrīz visas animācijas filmas. Lai kinodarbu iztulkotu, pietiek ar četrām dienām, pēc tam man ekrāna varoņu mutēs jāieliek latviešu vārdi, kas zilbju skaita un skaņas ziņā sader ar oriģinālvalodu.

Diezgan lielas grūtības rada angļu īsie vārdi, to dēļ sanāk mānīties. Piemēram, “truck wash” – divi zilbi gari vārdi, kas latviski nozīmē “smago mašīnu mazgātava” – deviņas zilbes. Vai priecāties, ka somu valodā vārdi vēl garāki.

Baltijas valstu valodas iegūst no globalizācijas tādā ziņā, ka lieli filmu ražošanas uzņēmumi, piemēram “Walt Disney”, tērē lielu naudu par savu darbu dublēšanu – samaksā tulkotājam, atdzejotājam, aktieriem (filmā “Wish”ir 32 vokālisti!).

Kompānija negūst lielu peļņu pat tad, ja filmai Latvijā ļoti labi veicas un par to iekasē 30–40 tūkstošus dolāru.

Ja nemaldos, Baltijas valstu valodas ir trīs vismazākās valodas, kurās dublē bērnu filmas. Mums par to jāpriecājas, jo kases grāvējiem ne vairāk par subtitriem. Latviešu valodā runā “Windows” sistēma un datori, arī tie ir kā izdzīvošanas garantija pasaulē, kurā ik gadu pazaudē 50 valodu,” dzejnieks saka.

Aplams mantojums

Liepājas Universitātes rakstniecības studiju programmā A. Akmentiņš lasa praktiskās dzejas kursu. Sievietēm par to esot vislielākā interese.

“Viņas raksta dzeju, es – reizē ar viņām, rezultātā katru gadu visi apdzejojas,” pajoko viesis un steidz paskaidrot, kādēļ viņa dzejolim par ozolu šāds ievads vispār vajadzīgs, “daudzi studenti dzejolī prot radīt noskaņu, tajā ir meži, migla, jūra, logi, rokas…

Reiz man trāpīja doma – kā būtu, ja strādātu tikai kaut kam viens? Pamatīgi pastrādāju ar latviešu simbolu ozolu.

“Lapas plūksnaini daivainas, zīles vīkals bļodveidīgs, koksnaini, tīklaini zvīņains” – nepavisam nav manis sacerēts teikums, zīles un ozola zinātnisko aprakstu “nospēru” no vietnes latvijasdaba.lv – pat nemēģināju sacerēt ko labāku.

Šo teikumu man gribēja izrediģēt, jo tajā esot par daudz īpašības vārdu. Drausmīgi apvainojos un neļāvos,” dzejnieks pasmaida par sevi un ved sarunu dziļāk tēmā – līdz latviešu mantotajiem priekšstatiem par ozola simboliku un tēlu.

“Esmu izaudzis ar ainavu, kurā ozols ir viens, tāpēc bija jocīgi lasīt, ka reiz Zemgali klāja ozolu birzis. Mūsu folklorā ozols ir vīrišķā simbols, liepa – sievišķā, bet vispār ir arī ozolu meitenes un liepu džeki.

Latviešiem mīti ir par daudz ko, tie atkārtoti tik bieži, ka grūti tikt pāri.

Man Alūksnes mājās izraka aku. 50 gadu babuļi cits citam nodeva ziņu, ka “Akmentiņos” ūdens nav. Racēji pirmajā reizē kļūdījās, bet turpināja meklēt un trāpīja avotam – diennaktī divi grodi pietecēja! Man bija grūti noticēt, jo dzīvoju mītā, ka “Akmentiņos” ūdens nav.

Pāri akai sleju vigvamu un iekārtoju ideālu rakstnieka darba vietu. Es zinu, ko darīšu nākamajos 20 gados. Bet bija brīdis, kad šķita – pēc Dzejas dienām nekā nav,” atzīst ventspilnieks un atvadās.

CV

Andris Akmentiņš

• Dzejnieks, prozaiķis, atdzejotājs, mūziķis no Ventspils.
• Īstajā vārdā Andris Grīnbergs, dzimis 1969. gada 16. septembrī.
• Beidzis Valmieras 5. vidusskolu un Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu.
• Latvijas Rakstnieku savienības biedrs kopš 1994. gada.
• Pirmā publikācija – 1988. gadā dzejoļu kopa žurnālā “Liesma” (Nr. 11).
• 1991. gadā saņēmis Klāva Elsberga prēmiju par dzejas publikācijām periodikā.
• 2019. gadā par romānu “Skolotāji” saņēma AKKA/LAA Autora balvu. 2021. gadā par novatorismu – Dzintara Soduma balvu.
• Piecu dzejas un četru prozas grāmatu autors. Dziesmu tekstu autors leļļu teātra izrādei “Zanzibāras lidojums”, bērnu uzvedumam “Ieskandini Rīgu” un iestudējumam “Nezinītis”.