Laiks, kad brieda pašnoteikšanās

Šī darba centrā ir K. Skalbes ceļš uz tautas balsi, kas līdz ar Krievijas impērijas politiskajām darbībām un latviešu rakstniecības zelta virsotni revolucionāri ietekmēja viņa darbību un uzskatus par brīvas Latvijas valsts nepieciešamību.

Vispirms izceļams romāna laikposms, kas, iespējams, neattaisno primārās gaidas, kādas rodas, iztēlojoties kuplu romānu par latviešu pasaku ķēniņu.

“Skaistums un nemiers” vēstī par laiku (1895–1905), kad Skalbe vēl ir jauns, nepieredzējis un neatzīts dzejnieks, kas savu lomu ne pasaulē, ne rakstniecībā vēl neapzinās, bet joprojām tikai meklē.

S. Kuzmins romānā attēlo visnotaļ sarežģītu, vēsturiski nozīmīgu un notikumiem pārpildītu laiku, kurā Latvija tiek žonglēta starp augstāk stāvošajiem vāciešiem un krieviem.

Taču tas ir arī laiks, kad latvieši, vismaz daļa no tiem, sāk domāt par pašnoteikšanos un par patstāvīgu tautu – Skalbes tuvplānā un vēstījumā redzams, kā šī pārliecība pamazām pārņem arī viņu pašu.

Turklāt

šai laikposmā tieši rakstnieki ir sabiedrībā izšķirošākās un nozīmīgākās personas jeb slavenības –

viņu vārds ir tas, kas tautā aiziet tālāk, kamdēļ arī viņu vārdam cenzūra un tālaika Krievijas impērija izsekoja visciešāk.

Tāpēc Kuzmins, pievēršoties kuplai tālaika latviešu rakstnieku virsotnei, uzbur tieši ar latviešu rakstniekiem saistītās problēmas, kuras varēja nozīmēt kā publicēšanās neiespējamību, tā arestu, tomēr, kā izrādās, tam visam ir savi apiešanas paņēmieni.

Līdz ar to visai brīnumains un neiedomājami veiksmīgs ir Skalbes stāsts, kurā jaunais rakstnieks publicē gan savus pirmos dzejoļu krājumus, gan arī pirmo pasaku “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904) – tolaik to publicēt izdevās vien pa vairākām daļām atsevišķos žurnālos, lai izvairītos no cenzūras, kas neatzītu pasakas patstāvīgo un no ierobežojumiem brīvo vēstījumu.

Taču

Skalbes veiksme gan vairāk saistīta ar to, kā viņš par mata tiesu pamanās izsprukt no vairākām nepatikšanām,

kas viņa rakstniecības ietekmē padarījušas viņu par Krievijas impērijas politikai kaitīgu personu.

Šie Skalbes sarežģītie un izaicinošie panākumi veido aizraujošu romāna sižetu, kuru gribas vien turpināt lasīt, sekojot jaunā dzejnieka pēdām, taču viss nav gluži tā, kā varētu vēlēties.

Starp pirmo personu un trešo

Autors iepretim Skalbes vēstītajai laiktelpai, kas veido pamatsižetu, iestarpina arī visai neharmoniskas darbības lauka maiņas, vairākkārt pārslēdzoties uz Maskavu un Pēterburgu Krievijas impērijā.

Šie vēstījumi gan ir viegli nošķirami – Skalbes lappuses lielākoties ir 1. personas vēstījums, kurš kavējas atmiņās, savukārt Krievijas sižets ir ļoti konkrēts, pragmatisks, faktisks un 3. personas vēstījumā pasniegts.

Šī pārslēgšanās uz Krievijas telpu, kurā Kuzmins vērš uzmanību dažādām tālaika personībām gan no augstām aprindām (attēlojot viņu īpatnības un dīvainības, kurās slēpjas pretrunīgi mērķi Krievijai dot to labāko), gan no studentu soliem, ieviesta, lai pamazām paaugstinātu spriedzi un apjausmu par briestošo revolūciju.

Tieši Krievijas zemē risinātie konflikti un nemieri ir izšķiroši Latvijas 1905. gada revolūcijas notikumiem, kuriem romāns pakāpeniski tuvojas,

atgādinot par revolūcijas ideju attīstību ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā.

Tomēr šī pārslēgšanās zaudē līdz tam uzkrāto lasītāja interesi – kad gribas sekot jaunajam Skalbem, Kuzmins lasītājam vispirms liek izstudēt to, kas notiek citās zemēs (pārsvarā Krievijā; arī citviet, kur tika organizētas sociālistu revolucionāru sanāksmes).

Proti, kādas partijas formējas, kādi nodevēji un revolucionāri briest un kāds dumpis tiek organizēts. Tam, šķiet, ir pat vieta atsevišķā grāmatā.

Lai cik arī interesants un svarīgs šis “otrs” romāna saturs, tas darbam diemžēl uzkrauj papildu slogu un personāžu, kam izsekot ir daudz grūtāk, jo primāri, protams, lasītājs vēlas atcerēties un sekot tieši Skalbes gaitām, kamēr pa vidu maisās krievu monarhi un sociālisti.

Tautas vēlmju simbols

Tomēr revolūcijas attīstība un tajā iesaistīto personu ieviestais sižets nenoliedzami ir drosmīga Kuzmina pieeja.

Tik tuvu pietuvoties vairākām revolūcijas personībām un tās attēlot no visdažādākajiem rakursiem ir liels un apņēmīgs risks, kas pieprasa pamatīgu tālaika notikumu un personāliju izstudēšanu.

Turklāt tikpat drosmīgs un izvērsti detalizēts ir arī latviešu spožāko rakstnieku attēlojums, kuru sabiedrība un klātbūtne ir gandrīz vienmēr klātesoša romānā un nozīmīga Skalbes personības attēlošanā un izveidošanā.

Tāpēc romāns ir kas krietni vairāk par Skalbi kā pagātnes liecību vien –

tas ir latviešu dižgaru, 1905. gada revolūcijas iniciatoru, Krievijas impērijas elites un vācbaltiešu aristokrātu sabiedrības loks ievīts vienā vēsturiski nozīmīgā un mākslinieciski augstvērtīgā grāmatā.

Tik tuvu pietuvoties neskaitāmām vēsturiskām personām un attēlot to personības slāņus ir milzīga un vienlaikus riskanta apņemšanās, kuras neveiksme var neatgriezeniski aptraipīt visu grāmatas un arī autora reputāciju, ar kuru Kuzmins uzdrošinājās riskēt.

Šķiet, ka risks ir krietni atmaksājies.

Taču kāds tad ir Kuzmina Kārlis Skalbe? Pati pirmā romāna rindkopa Skalbi izceļ kā vistiešāko dabas bērnu. Kā daļu no dabas. Jaunais rakstnieks nakšņo mežā, sūnās “[..] kā meža zvērs starp sliekām un lauku pelītēm”.

Tomēr dabas saiknes ir visai fragmentāras un parādās tikai brīžos, kad Skalbe ir vai nu noklīdis, vai vienkārši pastaigājas dabā, kamēr biežāk viņš redzams savā nodarbē vai citu rakstnieku sabiedrībā.

Taču romānā pirmās grāmatu gaitas Kārlim ir kā kolportierim. Šī profesija atklāj viņa dāsno un līdzjūtīgo sirdi, kurai vairāk rūp citiem palīdzēt, ne no citiem pelnīt.

Tāpēc visai ātri Kuzmina Kārlis top par to pašu humānisma un līdzcietības iemiesojumu, kas sintezē ar tādiem pašiem motīviem saistīto Skalbes pasaku pasauli.

Turklāt Kuzmins Kārli mums rāda vislabākajā un visšķīstākajā gaismā:

“Es nespēju iznīcināt grāmatu, tieši tāpat kā nespētu nogalināt cilvēku.”

Kā cilvēku, kuram vispirms rūp citi un tikai tad viņš pats. Tas ir absolūts egoisma pretstats, kuram pirmajā vietā vienmēr atradās citi (latvieši): “Kas notiks, ja es nosalšu un nomiršu? Kurš tad piegādās cilvēkiem grāmatas?”

To motivēja Skalbes ticība, ka viņš iznēsā “[..] ļaudīm tieši tos vārdus, kas viņiem nepieciešami”, un caur šo ticību mūsu dižais rakstnieks ir attēlots kā cēls un rūpju pilns tautas labāko vēlmju simbols.

Vieta arī Blaumanim

Papildu pasaku saiknes saskatāmas arī Kārļa motīvā “tiekties uz plašumiem” un tā aizsākumos – lauku māju ezerā jeb Skalbes privātajā jūrā. Tieši tajā dzimst sapņošana par ko vairāk, un tieši tur tiek uzburts tas, kā vēl nav, sākot ar dzejas grāmatu “Pie jūras” (1898).

Kuzmins šo brīvības un klejošanas tieksmi skaidri nosauc vārdos: “..lēkt ārā pa logu un skriet nezināmā tālē..” Šis motīvs ir klātesošs gan Skalbes pasakās, gan viņa klejojošajās dzīves gaitās, un tas aktualizēts arī romānā, kurā jaunais autors atklājas kā hronisks ceļotājs (klejotājs).

Vai tas klaiņoja pa lauku mežiem vai pilsētas ielām, vai no viena darba, dzejoļa, stāsta, sapņa uz citu, viņš it kā neapzināti atradās pastāvīgā brīvsolī, nezinādams, kas viņu sagaida aiz katra nākamā piedzīvojuma vai izaicinājuma.

Taču jauno Skalbi uz priekšu dzen tas, ka viņš to arī negrib zināt – viņš dzīvo brīvprātīgi un spontāni.

Gluži kā par viņu romānā saka Rūdolfs Blaumanis: “..tu tikai dur uz priekšu ar aizvērtām acīm un smaidu sejā.”

Turklāt tieši Blaumanis ir tas, kura paspārnē tiek ievilkts jaunais Skalbe, lai no viņa tiktu izvilkts viņa mākslinieciski radošais potenciāls (rakstnieka un arī aktiera talants). Piedevām Blaumanis ir viens no romāna galvenajiem varoņiem.

Kuzmina “Skaistums un nemiers” pat savā veidā aizpilda sērijā “Es esmu…” trūkstošo romānu par Rūdolfu Blaumani.

Mūsu prozas un dramaturģijas meistars gan visai svarīgs bija arī Ingas Žoludes romānā “Vendenes Lotospuķe” par Jāni Poruku, tomēr Kuzmins Blaumani attēlo krietni aktīvāk, tuvāk un personiskāk, pat nostādot viņu otra svarīgākā romāna tēla pozīcijā.

Skalbes un Blaumaņa attiecības ir romāna esence un sentiments.

Rūdolfs ir Kārļa elks, mentors, draugs, labdaris un tāda kā tēva figūra. Tā dēļ Skalbes pirmā un vienīgā mīlestība Lizete ir atstāta Blaumaņa ēnā un nemanto īpašu lasītāja atbalstu, līdzjūtību – to jau sen pārtvēris  Blaumanis.

Tāpēc pēdējā abu rakstnieku tikšanās, šķiet, ir viena no emocionālākajām ainām romānā, pat ja ir visai īsa un nenozīmīga visu vēsturisko notikumu fonā. Un tas, ka aizkadrā risinās revolūcija, nemieri, draudi un vardarbība, paliek it kā pussapnī, jo Kuzmina atveidotajos Skalbes “..vārdos viss vēršas gaišs un plašs”.

Fragmentāri tas ir romantismam līdzīgs vēstījums, pietiekami viegls un emocionāli skaists, tomēr kopumā – reālisms, būtiskāko atziņu, notikumu tverošs, ikdienišķības un sociāli politisku aspektu apvienojošs.

Tieši tā arī sintezē Kuzmina “skaistums” (daba, cilvēki un literatūra) un “nemiers” (revolūcija), kas risinās un briest aizkadrā.

Ceļojošais liktenis

Zīmīgi, ka Kuzmins Skalbi parāda vēl nenobriedušu, neizlēmīgu un jaunu, lai lasītājs spētu izsekot procesam, kā jauns rakstnieks kļuva par politiski nozīmīgu tautas balsi un latviešu literatūras dižgaru.

Tas ir ceļš pa augšām un pa lejām līdz Skalbes pirmajām publikācijām; ceļš uz mīlestību, slavu un briestošu dumpinieciskumu.

Šis process ietver pārdomas par to, ko darīt, ko nedarīt un vai vispār darboties literatūrā, bet vienlaikus tās ir arī augošas idejas par to, kā tālaika latviešu redzeslokā integrēt tādu “[..] literatūru, kas atver prātus”. Atver prātus uz patstāvīgu un latvisku valsti, ne imperiālistiski piesārņotu Latviju.

Tāpēc uzmanība tiek pievērsta sekundārai, bet tikpat svarīgai Skalbes personības sastāvdaļai, kas nav saistīta ar viņa pasakām.

Tā ir saistīta ar Skalbi kā vienu no tiem latviešiem, kas taisnību grib atklāt, nevis noslēpt, baidīdamies no esošās iekārtas.

Tādējādi vispirms idejiski un pēc tam arī praktiski šī taisnība (brīvība, latviskais patriotisms un patstāvība) top Skalbes izveidotajā revolucionārajā žurnālā “Kāvi” (1906), kas ir romānā briestošā dumpinieciskuma un brīvības motīvu kulminācijas iznākums.

Taču vissvarīgākais ir tas, kā Kārli ietekmē apkārtējā sabiedrība – latviešu rakstniecības un revolūcijas pamatpostulāts –, kuras iespaidā viņš atrod savu protestu, savu cīnītspēju, kas izpaužas rakstiski revolucionārā garā.

Tas jo vairāk viņu ierāmē kā neprognozējamu personu, kura tomēr nešaubīdamās dodas uz priekšu. Un Kuzmins Skalbes vēstījumā vienmēr pamanās šo negaidīti pārliecinošo dzinēju pamatot kā “..dziļas, neremdināmas sāpes par pasaules noziedzīgo bezjēdzību, plašu kā okeāns”, jo

Skalbem pasaule vienmēr šķiet plašāka nekā citiem.

Viņu raksturo “plašums, brīvība, bet vienlaikus tā īpatnējā nojausma, ka esi ieslodzīts šai planētā uz nebeidzamiem laikiem”. Tāpēc arī likumsakarīgs top rakstnieka nepārtraukti ceļojošais liktenis, kas viņu sagaida uzreiz pēc romānā atveidotās laiktelpas.

Tā ir stagnācijas, iestrēgšanas un “uz vietas stāvēšanas” fobija, kuru Kuzmins, iemiesojoties Skalbē, ik pa laikam iesaista tekstā, lai Kārļa ziemeļnieciskās bēgļu gaitas (tās lielākoties saistītas ar Ziemeļeiropas valstīm) un klejošanas motīvi taptu laikus nojaušami.

Pavisam maza daļa ziemeļniecisko sakņu izskan arī romānā, kad Skalbe min norvēģu literatūras klasiķus – Henriku Ibsenu kā vienu no favorītautoriem, un, pārlasot savu pasaku par Ziemeļmeitu, viņš pārlasa arī Knutu Hamsunu, lai savu darbu pieslīpētu.

Turklāt, nonākot pie pasakas žanra galveno īpašību atklāsmes, jaunais Skalbe jau atkal nosauc savas personības vadlīnijas, kas skaisti ierāmē kā romāna būtību, tā šīs recenzijas noslēgumu: “..brīnuma, plašuma un atklājuma sajūtas”, kas spēj uzrunāt gan vēstures entuziastus, gan literatūras mīļotājus, atklājot vienu no Latvijas rakstniecības spilgtākajiem un ietekmīgākajiem periodiem.