liepajniekiem.lv
Zanes organizēts, jau noticis pirmais enerģētisko centru aktivizēšanas seminārs, kura pašā pirmajā nodarbībā tiek dejotas afrikāņu dejas.
– Pēc šī ievada jautājums tev – kas tu esi?
– Cilvēks ir ne jau tikai tas, ko viņš dara, bet gan dvēsele ķermenī. Sociuma kontekstā, protams, esmu mamma, deju skolotāja utt.
– Bez kā šobrīd nevari iedomāties savu dzīvi?
– Labs jautājums. Atzīšos, man patīk filozofēt! Domāt un pārdomāt globālus jautājumus. Tajā pašā laikā esmu ļoti spontāna. Atbildot sacīšu, ka
aizvien mazāk paliek tā, bez kā es nevaru iztikt, jo tas saistīts ar pieķeršanos.
Protams, materiālā pasaulē dzīvojot, materiālās lietas vajadzīgas. Ja par nemateriālo, tad es nevaru sevi iedomāties bez brīvības.
Manuprāt, ļoti vērtīgs bija kovida pandēmijas laiks, kas jo īpaši izcēla un lika padomāt par cilvēka iekšējo brīvību.
Mūs var ierobežot, ieslodzīt dažādos veidos, bet viens cauri nosacītajām restēm redzēs skaistu ainavu, otrs – drūmu ārprātu. Pasaulē ieraugām to, kas ir mūsos pašos.
– Kāda biji bērnībā?
– Jau kopš mazotnes tāds… pieaudzis bērns. Droši vien arī tādēļ, ka saviem vecākiem piedzimu ne vairs jaunos gados. Izaugu starp mammas draugiem, kolēģiem slimnīcā, starp tēta kolēģiem aktieriem teātrī.
Tā kaut kā sanācis, ka ar pieaugušajiem vienmēr esmu runājusi kā līdzīga ar līdzīgu.
Turklāt sevī nejutu kaut kādas bailes, ka, ko tad es, bērns, teikšu, runāšu ar pieaugušajiem. Atceros, man bija gadi 12, kad ar tēta kolēģiem spriedām kaut ko par attiecībām un dzīves lietu kārtību.
Pusaudzes gados un līdz pat 24 gadu vecumam izpaudos kā izteikta dumpiniece un ateiste. Jā, viss tā egocentriski – bez autoritātēm, tikai manas iegribas un neticība nekādam lielākam spēkam.
– Bet?
– Viss jau pēc klasiskiem principiem. Atnāk tāds kārtīgs spēriens un smagu situāciju virknējums, kas tieši parāda, ka ar līdzšinējo domāšanu tālāk dzīvot nebūs iespējams.
Manā gadījumā tā bija smaga, ļoti sāpīga krīze partnerattiecībās. Toksiskas attiecības ar ārkārtīgi smagu šķiršanos. Kad līdzšinējā kārtība salauzta, tad jāmeklē kaut kas jauns, pie kā pieķerties.
Ar šodienas acīm redzu, ka tolaik vēl biju, izpaudos kā jauns un egoistisks bērns.
Bet paldies par piedzīvoto. Jā, es katrai savai smagajai dzīves pieredzei vienmēr pasaku paldies. Tas atnāk ar laiku, tāpat kā prasme negruzīties par katru nieku.
Cilvēks var aiziet no nepatīkamas situācijas, bet visticamāk, kamēr nebūsi pats ticis galā ar sevi un sapratis, kādu mācību konkrētā situācija sniedza, tikmēr pēc brīža situācija atkārtosies, bet ar nomainītām dekorācijām.
Viss, kas manā dzīvē notiek, rāda, kas notiek ar mani pašu. Nevis to, kas notiek ar citiem, apkārtējiem.
– Tātad risinājums cilvēkam jāmeklē sevī pašā?
– Es tā daru. Meklēju, kas man jāmaina sevī, nevis otrā.
– Līdz tādai sapratnei ir jāizaug!
– Tas nav bijis viegli, bet tagad tā ir mana pārliecība.
– Tavs tētis Gunārs Kugrēns ilgus gadus bija aktieris Liepājas teātrī un arī Dzimtsarakstu nodaļā jaunajiem pāriem lasīja skaistu dzeju. Kā klājas tētim?
– Ar veselību nav labi. Vairākkārt tēti vedu uz Rīgu pie ārstiem. No vienas puses, situācija bija un ir smaga, bet, no otras, – šie mūsu kopīgie braucieni, kad biju pie stūres, mums abiem deva iespēju un laiku izrunāties.
Redz, jāierauga gaišā puse katram notikumam! To es protu.
Ar tēti braucienos izrunājāmies par visu. Par dzīvi, par mums. Tagad jo īpaši labi sajūtu, kā sakārtojies viss, kas mani saista ar tēva līniju. Ļoti iesaku katram sakārtot attiecības, izrunāties ar saviem vecākiem.
– Kā to izdarīt?
– Sākt ar sevi jeb sakārtot savu attieksmi pret vecākiem, nevis attiecības ar viņiem. Daudziem vecāki miruši vai savstarpējā saprašanās tik slikta, ka tieša saruna nav iespējama.
Domājot un paceļoties nedaudz virs primitīvā saskarsmes līmeņa, der atcerēties, ka katrs no mums šajā pasaulē atnācis pēc pieredzes. Arī tā pieredze, ko saņēmām no vecākiem, lai cik dažkārt sāpīga, ir ļoti vērtīga. Cilvēkam, viņa dvēselei to vajadzēja.
Pieaugot, kļūstot par pieaugušu cilvēku, no iegūtās pieredzes jāprot paņemt labāko. Atstāt, kas nav labs un nav vajadzīgs. Ieraudzīt, ka es nebūtu tāds vai tāda, kāda esmu tagad, šodien. Pateikt vecākiem paldies par mīlestību un doties tālāk.
Piekrītu domai, ka
bērna dvēsele pati ir tā, kura pirms dzimšanas izvēlas konkrētos vecākus, lai caur viņiem iegūtu sev nepieciešamo pieredzi, apstākļus un mācības.
Piekrītu, ka katrs vecāks deva un darīja labāko, ko konkrētā brīdī spēja un prata. Šādi skatoties, ir bezjēdzīgi un muļķīgi vainot vecākus.
Pieaugušam cilvēkam par savu dzīvi pašam jāuzņemas atbildība un lēmumi jāpieņem pašam. Tikai tad viss nostājas pareizajās vietās un pazūd vēlme kādam kaut ko pārmest.
– Par ko vari teikt paldies saviem vecākiem?
– Tētim paldies par skatuves sajūtu. Bez tās es nevaru. Man tā dod absolūtu brīvības izjūtu. Vēl no viņa manī radošais gars un nebaidīšanās uzdrošināties. Atvērta, brīva komunikācija ar cilvēkiem.
Atceros, kā bērnībā, kad kopā ar tēti gājām uz tirgu iepirkties, es klusībā brīnījos, cik brīvi un sirsnīgi viņš runājās ar visām pārdevējām.
Savukārt no mammas manī pavisam kas cits. Pragmatisms, spēja ar vēsu prātu analizēt un strukturēt. Mamma visu mūžu strādāja par medmāsu Onkoloģiskajā slimnīcā. Jā, es esmu tik dažāda.
– Kā rīkojies, kad nespēj kādu problēmu atrisināt?
– Ļaujos Visumam. Izklausās viegli, bet reizēm tas nav tik vienkārši. Pēc horoskopa esmu Auns. Man vajag risinājumu ātri un tūlīt, tāpēc ļauties un gaidīt nav viegli.
Saprotot, ka saviem spēkiem netikšu galā, es gaidu risinājumu. Cerot, ka tas atnāks man vislabākajā veidā.
Vēl esmu sapratusi un pieņēmusi, ka tas risinājums, kas nāks, var būt pavisam citādāks, nekā esmu cerējusi un gaidījusi. To pieņemt laikam visgrūtāk… Bet. Kad lietas sakārtojas, sev pasaku: šis man ir labākais.
– Te kādu piemēru no dzīves!
– Tie bija vērienīgā, ikgadējā pasākuma “Līvas ciema svētki” pirmie gadi, kad domāju, cik ļoti arī man tur gribētos uzstāties uz skatuves. Apzinājos, ka tās dejas, ko es mācu, šim formātam nemaz nepiestāv. Tātad nav lemts, un atlaidu savu vēlmi.
Pagāja kāds laiks. Pirmais apmaksātais postfolkloras grupas “Saule i tuvāk” koncerts, kurā arī es piedalījos, pēc gadiem notika tieši uz “Līvas ciema svētku” skatuves!
Tur esot, muzicējot, pēkšņi sapratu: “Reiz es taču to gribēju!”
– Pastāsti par “Saule i tuvāk”!
– Mācēt spēlēt kokli bija mans sapnis no bērnības. 2017. gadā aizvien aktīvāk Līgai, kura pie manis dejoja, sāku uzmākties ar lūgumu, lai viņa man iemāca koklēt.
Kaut kādā brīdī sanāca apmēram divdesmit cilvēku liela interesentu grupa. Pagāja kāds laika sprīdis, un četras nolēmām, ka varētu arī kādu koncertu sarīkot. Tā pamazām izauklējām grupu “Saule i tuvāk”.
Tagad koncertējam šādā sastāvā: Laura Drēziņa, Līga Ansone, Jānis Šnipke un es.
Aizvadītie divi mēneši mums bija ļoti aktīvi. Nospēlēti divdesmit koncerti. Pieteicāmies projektā “Skolas soma”, sagatavojām programmas un nu jau esam izbraukājuši tik dažādas Latvijas vietas.
Es nekad nebiju domājusi, ka ir tik kolosāli un interesanti strādāt ar bērniem!
Mēs neesam folkloristi. Mums ir pašiem savs redzējums par tautas mūziku. Paši rakstām mūziku un vārdus.
Sākumā bija tik neparasta sajūta, kad bērni pēc koncerta nāca klāt un lūdza kopā nofotografēties vai uzrakstīt autogrāfus…
Laikam jau mums izdevies radīt klausītājus paņemošu programmu, un mums pašiem par to ir ļoti liels prieks un gandarījums!
Atklāšu, ko esam sapratuši. Bērniem patīk, ja ir mūsdienīgi, no sirds un lai viņus iesaista.
– Ne tikai muzicē un dziedi, bet arī vadi deju nodarbības.
– Tas ir mans pamatdarbs no 2002. gada. Pati dejoju no trīs gadu vecuma. Toreizējā Pionieru namā sāku ar tautas dejām. Sekoja sporta dejas un sacensības.
Dejotājas karjera man beidzās gluži triviāla iemesla dēļ, jo vecākiem nebija pietiekami daudz naudas tērpiem un visam citam šim sporta veidam nepieciešamajam. Tas ilgi sagādāja šausmīgas sāpes.
Gadus četrus nevarēju skatīties uz tiem, kas dejo, līdz iesaistījos basketbola un hokeja karsējmeiteņu komandā. Pēc tam sāku mācīt sporta dejas bērniem un pieaugušajiem, līdz uztaisīju pati savu deju studiju.
2009. gadā Liepājā izveidoju pirmo solo latino deju grupu tikai sievietēm. Ir sievietes, kas pie manis dejo jau gadus trīspadsmit. Piedzemdē mazuli, atgriežas un dejo atkal.
– Kas tev svarīgi kā deju pasniedzējai?
– Uzturēt, palīdzēt atvērt sievišķību. Latino dejas – salsa, rumba, bačata – ir ļoti sievišķīgas, karstasinīgas. Liek atbrīvoties.
Tieši tas, kas vajadzīgs vēsajām, atturīgajām, “ka tik kaut kas nenotiek” un “ko par mani padomās” latvietēm!
Es redzu un pamanu, kā dejojot sievietes kļūst brīvākas, atvērtākas, pārliecinātākas. Tas taču ir tik skaisti! Redzu, ka sievietēm tas patiesībā ir ļoti, ļoti vajadzīgs, jo dejošana sniedz laimes sajūtu.
Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka vēl mums, sievietēm, ļoti vajag to, ko senatnē sauca par vakarēšanu. Sanākam un kaut ko darām, knibinām savā sieviešu pulciņā. Strādājam, runājam un dalāmies.
Sievietei meditācija ir darbs un darīšana. Caur to sieviete nonāk pie labākajām atziņām. Rokām padarīts darbs, kopā pavadīts laiks un sarunas uzpilda “baterijas”. Sieviete aiziet mājās un atkal var dalīties, dot saviem bērniem, vīrietim.
Ar grupas meitenēm Lauru un Līgu esam labākās draudzenes un, kopā vakarējot, piemēram, uztaisījām savas galvas rotas – kroņus, ko liekam galvā uzstājoties.
– Vai ir kas tāds, ko proti darīt ideāli?
– Kādreiz biju, bet tagad vairs neesmu ideāliste. Nav tādu galējo, ideālo robežu. Visu iespējams izdarīt kaut vai par milimetru, gramu vēl labāk.
Es māku un protu daudz ko, bet sevi neuzskatu par kādas jomas speciālisti.
Smejoties saku, ka tikai noroku velēnu. Dziļāk lai rok citi.
Vēl esmu sapratusi, ka cilvēku, kas izvēlas treneri, skolotāju, meistaru, vispirms piesaista šīs personības enerģija. Prasmes, zināšanas pēc tam.
– Kā aizsākās interese par rituāliem?
– Pamazām un mācoties. Grupā spēlējot tautas mūziku, vairākkārt piedaloties festivālā “Būtība”. Galu galā ar Lauru Drēziņu apvienojāmies savienībā, kurai devām vārdu “RA:Ganes” jeb tulkojot – saules ganes.
Veicam jaunā pāra līdzināšanas rituālu, mičošanu kāzās, krustabas jeb rituālu jaundzimušā uzņemšanai dzimtā.
Spēks un jauda, ko šādi rituāli dod visai dzimtai, ir tik ļoti, ļoti skaisti un nav vārdos aprakstāmi.
– Modernajā pasaulē viss tiek vienkāršots, vecās tradīcijas viegli atmetot. Ko dod rituāli, to izmantošana?
– Man grūti komentēt, jo es dzīvoju savā burbulī. Es nezinu, kā dzīvo citi, kas ir viņu vērtības. Esmu sapratusi, ka mēs katrs veidojam savu realitāti un atbildam par to, ko ielaižam savā dzīvē.
Esmu mēģinājusi lāpīt pasauli, bet nu to vairs nedaru.
Tāpēc nevaru atbildēt.
Pieredze apliecina – nodoms ir svarīgāks par formu. Ar šo teikumu arī sāku visus rituālus. Tas, ar kādu nodomu būs atnācis katrs dalībnieks, būs tas, ko veidosim kopā.
Ja esi atnācis tukšs, vienaldzīgs, tad nekas nenotiks. Ja nāc ar labu sirdi un labiem nodomiem, tad atliek izdarīt vienkāršas lietas un rezultāts būs pārsteidzošs.
Piemēram, tikko beidzies līdzināšanas rituāls, no skaidrām debesīm pāris minūtes kā svētība nolīst lietus. Saule turpina spīdēt. No kurienes radās lietus?
– Tagad sievietēm tu piedāvā nodarbību ciklu enerģētisko centru atvēršanai, un tajā ietvertas arī afrikāņu dejas.
– Pati pirmo reizi tās dejoju festivālā “Būtība”, kas notiek Jāņu laikā. Tik ļoti šīs dejas patika, ka pēc laika aizbraucu uz Rīgu pie pasniedzējas uz divām privātām nodarbībām.
Negribu tās vienkārši mācīt kā deju veidu. Man tas ir veids, kā mūsdienu cilvēkam savienoties ar zemi un sajust balansu.
Esam atnākuši šeit dzīvot, lai kā koki spēku ņemtu no zemes, bet garīgumu no debesīm.
Tikai tad, kad saknes ir zemē, bet zari debesīs, cilvēks jūtas savā īstajā vietā un pilnīgs.
– Kā atbildēsi uz jautājumu: “Jo lielāka mana pieredze, jo…”?
– …lielāka dzīves pieņemšana. Un mīlestība. Un liels iekšējs miers, jo visas atbildes ir cilvēkā pašā. Tādējādi arī pasaule kļūst vēl atvērtāka un dodošāka.
Lai līdz tam tiktu, Sprīdītim (jeb pašam) ar to lielo lāpstu ir jādodas pasaulē, lai saprastu, ka mājās tomēr vislabāk, un atgrieztos. Pie sevis.
Vizītkarte
Zane Kugrēna
- Mācījās 10. vidusskolā.
- Divu dēlu mamma.
- Dejo no trīs gadu vecuma.
- Deju studijas “Z Dance studio” vadītāja.
- Mūziķe postfolkloras grupā “Saule i tuvāk”.
- Savienības “RA:Ganes” dalībniece.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.