Zibakcijā ieskandē diždzejnieka jubileju
"Kurzemes Vārds"
No Liepājas Universitātes kāpnēm vakar plūda dziesmas vārdi “Pašā vidū Liepājai”. Tieši vakar, 10. janvārī, dzejniekam Olafam Gūtmanim apritētu 90 gadu. Godinot mūsu dzejas Maestro, studenti aicināja ikvienu pievienoties zibakcijai un izdziedāt dziesmu ar Olafa Gūtmaņa tekstu, kuras mūzikas autors ir Juris Pavītols. Drosmīgākajiem studentiem, kurus nebiedēja aukstais vējš, pievienojās rektore Dace Markus, prorektore Ieva Ozola.
Tas, ka dziesma ar jubilāra Olafa Gūtmaņa vārdiem skan pie Liepājas Universitātes galvenās ēkas, nebūt nav nejaušība. Viņš ir šīs augstākās mācību iestādes himnas “Celt aizvien jaunas gaismas pilis, Iz mūžu dzīlēm” vārdu autors, (mūziku komponējis Andris Kontauts). Olafa Gūtmaņa dzeju mūzikā ietērpuši daudzi komponisti, to vidū Imants Kalniņš, Agris Engelmanis un citi. Īsti liepājnieciski līdz Rožu laukumam izskanēja dziesmas vārdi:
“Kamēr lauva līdzi mums
Mūsu dziesmu līdzi rūks,
Mums tad dziesmu nepietrūks, nepietrūks
Pašā vidū Liepājai.”
Olafa Gūtmaņa jubilejai par godu iecerēti vairāki sarīkojumi. Jau noticis Centrālās zinātniskās bibliotēkas un LiepU Kurzemes Humanitārā institūta rīkotais pasākums “Olafa Gūtmaņa personības un daiļrades tuvplāni”. Tajā ieskatu Olafa Gūtmaņa daiļradē deva Humanitārā institūta pētniece Karīna Krieviņa, kura ar pietāti un mīlestību runāja par jubilāra dzejas galvenajām tēmām. Profesors Edgars Lāms pastāstīja par Olafa Gūtmaņa nepublicētajiem darbiem, jo dzejnieka ģimene profesora rīcībā ir nodevusi Olafa Gūtmaņa “rokrakstu kalnus”. Edgars Lāms, akcentējot, ka vēl joprojām notiek pētniecības process, ļāva klātesošajiem ielūkoties dzejnieka darbos, kas vēl glabājas rokrakstos. Tanī vakarā ar īsu uzruna uzstājās arī Olafa Gūtmaņa dēls Dāvis Gūtmanis, sakot: “Kad es augu, tēvs strādāja divas reizes dienā pa divām stundām rītā un vakarā. Vakara rakstīšanas reizi varēja izlaist, ja bija hokejs vai basketbols pa televizoru, vai nāca ciemiņi, bet rīta cēliens bija neskarams. Rakstīt ir smags darbs. Viņš ilgi sēdēja pie sava smagā ozolkoka rakstāmgalda. Kā bērnam man tas palicis atmiņā kā darbs. Paldies pētniekiem, kas pēta, un tiem, kas lasa.”