Nesen Liepājā atjaunotajos kinolektorijos viens no iepazīšanas objektiem bija arī Emīrs Nemanja Kusturica – viens no retajiem Austrumeiropas režisoriem, kurš ir pieprasīts arī Rietumos. Serbu kinorežisors divreiz godalgots arī ar prestižo “Zelta palmas zaru” Kannu kinofestivālā, kā arī par izcilu ieguldījumu pasaules kultūrā atzīts par franču Literatūras un Mākslas ordeņa kavalieri. Šajā rakstā interesantākie fakti par Kusturicas dzīvi un darbu.

Grotesks stāsts par dzīvi

E.Kusturicas iepazīšanai kinolektorija apmeklētājiem klubā “Fontaine Palace” tika piedāvāta 2007.gadā uz ekrāniem iznākusī filma “Novēlējums” (reizēm to tulko arī kā “Apsoli man to”, kaut gan precīzs tulkojums no serbu valodas ir “Novēlējums”). Filma ir guvusi lielu atzinību un vērā ņemamus panākumus pasaulē.

Filmā parādīta mūsdienu dzīve postsociālisma Serbijā. Stāsta centrā vectētiņš un mazdēls. Vectēvs, kas mazdēlu audzina viens, sūta to uz pilsētu ar novēlējumu – pārdot govi, nopirkt svētbildi un atrast sievu. Mazliet groteskās formās ekrānā redzam dzīvi ar visām tās problēmām, no kurām daudzas sāpīgi sasaucas ar tām, kas ļoti aktuālas mums pašiem – nabadzība, vispārējs cinisms, neizremontētas skolas, korumpēti ierēdņi, lauku atpalicība, cilvēki, kas izjūt nostalģiju pēc aizgājušā sociālisma laika, pusaudžu nežēlība, prostitūcija un sutenerisms, bērnudārza audzinātāja, kas viena audzina meitu un naktīs strādā atklātajā namā, lai savilktu galus kopā….

Vienā no galvenajām lomām šajā filmā ir populārs serbu aktieris Predrags Manoilovičš (saukts Mikijs Manoilovičš), kurš ir viens no Emīra Kusturicas atklātajiem talantiem, kas pasaules slavu ieguvis, tieši pateicoties savai līdzdalībai gandrīz visās populārākajās Kusturicas filmās.

Bet, ja runājam par pašu slaveno kinorežisoru, tad E.Kusturica dzimis 1954.gada 2.novembrī Sarajevā, kas tajā laikā bija Bosnijas un Hercegovinas republikas galvaspilsēta Dienvidslāvijas sastāvā. Viņa vecāki pēc ticības bija musulmaņi, kuri tomēr nepiekopa musulmaņu tradīcijas. Kusturica pats vienmēr uzsver, ka viņa senči ir bijuši pareizticīgie serbi. Tēvs Murats Kusturica bija arī komunistiskās partijas biedrs.

18 gadu vecumā Kusturica iestājās Kino un televīzijas fakultātē prestižajā Skatuves mākslas akadēmijā Prāgā. Tieši Prāgas periodā Kusturica ir veidojis savus pirmos darbus kino – īsfilmas “Daļa taisnības” (1971) un “Rudens” (1972).

Beidzot akadēmiju, Kusturicas diplomdarbs bija 25 minūtes gara filma ar nosaukumu “Gernika” (1978). Gernika ir mazpilsētiņa Basku autonomajā apgabalā Spānijā, kas Spānijas pilsoņu karā, 1937.gada 26.aprīlī, tika pilnībā nopostīta bombardēšanas laikā. Kusturicas “Gernika” ir stāsts par ebreju zēnu trīsdesmito gadu nogalē. Šajā filmā Kusturica pats vienlaikus bija scenārija autors, režisors un operators. Filma ieguva galveno balvu studentu filmu festivālā Karlovi Varos. Jāpiebilst, ka filma ir vērsta pret nacismu un antisemītismu – parādībām, ko Kusturica vienmēr kategoriski nosodījis.

Agrīnais mīts par Edipu

Atgriezies Sarajevā, Kusturica uzņēma televīzijas filmu “Līgavas atnāk”. Tomēr sociālistiskajā Dienvidslāvijā filmā aplūkotā tematika bija aizliegta, tāpēc filma līdz pat deviņdesmitajiem gadiem tā arī netika parādīta. Kusturica skaidroja, ka ķerties pie filmas veidošanas viņu pamudinājusi sengrieķu mitoloģija – viņam ļoti aktuāls šķiet mīts par Edipu.

Filmā “Līgavas atnāk” attēlota māte, kurai kopā ar diviem pieaugušiem dēliem pieder neliela kafejnīca. Tāpat nozīmīga vieta stāstā ir mātes intīmajām attiecībām ar saviem dēliem, galvenokārt jaunāko. Vecākajam dēlam ir sieva, pret kuru tas izturas kā nežēlīgs tirāns. Bet, kuru iemīļojis viņa brālis, kas kā varēdams cenšas sievieti žēlot un nogludināt brāļa nežēlīgās izdarības. Vakaros, gulēdams vienā gultā ar māti, viņš caur sienu klausās nepārprotamajās skaņās, kas nāk no brāļa guļamistabas. Tas kairina viņa fantāziju. Bet – kādu rītu brāļasievu atrod gultā mirušu…

1985.gadā Kusturica uzņēma filmu “Tētis komandējumā”, kas stāsta par dzīvi Dienvidslāvijā pēc Otrā pasaules kara bērna acīm. Šī filma viņam atnesa pirmo “Zelta palmas zaru” Kannu kinofestivālā, FIPRESCI (Starptautiskā Kino Preses asociācija) balvu, tā bija nominēta arī “Oskaram”.

Vēlāk Kusturica kādu laiku strādāja par pasniedzēju Sarajevas kinoskolā, no kuras viņš tika atlaists. Tas notika, kad viņš 1986.gadā, paralēli darbam kinematogrāfijā, kļuva par basģitāristu serbu folkroka grupā “Забраньено пушенье”, kas tulkojumā no serbu valodas nozīmē “Smēķēt aizliegts”. Bet sociālistiskajā Dienvidslāvijā cienījamais pasniedzēja darbs bija nesavienojams ar bohēmisko ģitārista nodarbošanos.

Pēc šī notikuma Milošs Formans (čehu režisors, kas pēc “Prāgas pavasara” bēdīgi slavenās apspiešanas 1968.gadā emigrēja uz ASV) viņu uzaicināja lasīt lekcijas Kolumbijas universitātē. Šajā periodā (1993) Kusturicas students Deivids Atkinss uzrakstīja scenāriju filmai, ko students un pasniedzējs uzņēma kopīgi – “Arizonas sapnis” (“Arizona Dream”). Galvenajās lomās šajā filmā ir kinozvaigznes Džonijs Deps un Feja Danaveja. Kritika filmu uzņēma nelabvēlīgi, arī kases ieņēmumi nebija lieli, kaut arī Berlīnes kinofestivālā tā ieguva “Sudraba lāci” (žūrijas Grand Prix).

Karš Zooloģiskajā dārzā

1992.gadā Dienvidslāvijā sākās karš. Kusturicas ģimenes māja Sarajevā tika sabombardēta, viņa tēvs nomira ar sirdstrieku. Kusturicas ģimene atrada patvērumu Melnkalnē. Redzot baismīgos notikumus dzimtenē, Kusturica atgriezās Dienvidslāvijā. Šeit viņš uzsāka darbu pie fantasmagoriskas (pēc viņa vārdiem) filmas “Pazeme” (“Underground”). Kritika arī šo filmu uzņēma nelabvēlīgi. Kusturica nolēma, ka auditorija vairs nesaprot, ko viņš vēlas pasacīt ar savām filmām, un gribēja pamest kinematogrāfu. Tomēr filma viņam atnesa otro “Zelta palmas zaru” Kannu kinofestivālā.

Godalgotās filmas scenārists ir ievērojamais dienvidslāvu dramaturgs Dušans Kovačevičs (bijis Serbijas sūtnis Portugālē, viņa luga “Balkānu spiegs” savulaik uzvesta pat Pekinā).

Filmas darbība sākas dienu pirms Otrā pasaules kara Belgradā. Filmas centrā divi draugi Marko un Petars, sarkanie partizāni, no mūsdienu viedokļa – neapšaubāmi, bandīti. Petars ir precējies un viņa sieva ir uz grūtām kājām, tomēr abi draugi piestaigā pie jauniņas aktrises Natālijas. Natālijas simpātijas turpretī pieder šarmantam nacistu virsniekam.

Kamēr kara sākumā hitlerieši gūst neapšaubāmus panākumus, Marko un Petars ir spiesti noiet pagrīdē. Natālija dāvā savu mīlu jaunajam nacistam, no kura viņai tiek arī praktisks labums – viņš palīdz Natālijai uzturēt fiziski un garīgi slimo brāli. Petara sieva pagrīdes apstākļos mirst dzemdībās, dodama dzīvību dēlam, kurš uzaug kopā ar tēvu pagrīdē. Kad situācija frontē neatgriezeniski mainās, Natālijas draudziņš ir spiests ņemt kājas pār pleciem, bet aktrise nu var izvēlēties Marko vai Petaru, kuri joprojām nav viņu aizmirsuši.

Kad karš beidzas, Dienvidslāvija tiek iekļauta sociālisma nometnē.

Šajos apstākļos Marko izdodas izvirzīties spicē, un Natālija piekrīt kļūt par viņa sievu. Bet Petars palicis pagrīdē – kopā ar savu dēlu un grupu citu pagrīdnieku, ar kuriem kopā viņš kara laikā pagrīdē ražoja ieročus. Marko ir izdevies viņu pārliecināt, ka virszemē joprojām turpinās karš, jo ar pagrīdē ražotajiem ieročiem Marko taisa biznesu. Filmā ir iekļautas pat humoristiskas epizodes, kur Marko darbina aparatūru, lai imitētu aviācijas bumbvedēju uzlidojumu skaņas – lai pagrīdē esošajiem būtu pārliecinošāk.

Tāpat filmā ir epizode, kas no mākslas valodas viedokļa Kusturicam ir izdevusies ģeniāli. Proti, filmā ir parādīts Otrā pasaules kara sākums Belgradā. Par to, kā sākās Otrais pasaules karš, ir uzņemts simtiem filmu. Parasti tajās tiek ekspluatēti tādi sižeti kā brūkošas mājas, bumbvedēji, kas šķeļ gaisu, cilvēku bojāeja, bērnu ciešanas. Tie ir zināmi kinematogrāfiskie štampi.

Kusturica ir atradis līdz šim nebijušu māksliniecisko paņēmienu – Otrā pasaules kara sākums Belgradā ir parādīts caur Belgradas Zooloģiskā dārza prizmu. Zooloģiskais dārzs tiek sabombardēts, mūsu acu priekšā ir nāvei nolemto dzīvnieku ciešanas, epizodi paspilgtina labsirdīgais, taču garīgi atpalikušais dzīvnieku kopējs, kam šīs dzīvās radības ir vienlaicīgi viņa pasaule, ģimene un draugi. Šī epizode tik satriecoši dzīvi uzrunā skatītāju, ka gribas teikt – to vajadzētu noskatīties visiem, kas vēl mūsdienās lolo ilūzijas par to, ka hitlerieši Otrajā pasaules karā nāca kā atbrīvotāji.

Atgriešanās pie saknēm

Emīrs Kusturica ir precējies, sieva Maija Kusturica strādājusi vairākos viņa projektos kā producente. Abiem ir divi pieauguši bērni – Stribors un Duņa. Stribors ir mūziķis un komponists, dažās tēva filmās piedalījies arī kā aktieris.

2005.gadā Emīrs Kusturica pārgāja pareizticībā, pieņemot arī otru vārdu Nemanja. Kā jau minēts, Kusturica vienmēr uzsvēris, ka viņa senči bijuši pareizticīgie serbi, tādējādi viņš uzskata, ka ir atgriezies pie saknēm. Kusturica uzskata, ka kristietim jācenšas pasauli darīt harmoniskāku – to viņš arī mēģinot darīt savās filmās.

Kusturica bieži tiek vajāts savu politisko uzskatu dēļ. Proti, viņš neslēpj, ka bija un joprojām ir vienotās Dienvidslāvijas valsts piekritējs. Viņš nekad sevi nesauc par serbu, bet vienmēr konsekventi saka dienvidslāvs. Gadījums, kas ticis plaši apspriests pasaules presē saistībā ar Kusturicas politiskajiem uzskatiem, ir šāds. Emīrs Kusturica ir vienotās Dienvidslāvijas valsts piekritējs ne tādēļ, ka būtu komunists, bet gan tādēļ, ka uzskata – mazajām dienvidslāvu tautiņām daudz reālākas perspektīvas būtu vienā vienotā valstī, nevis vairākās mazās un sadrumstalotās. Viņš vienmēr bijis kategorisks jebkādu radikālu strāvojumu pretinieks – komunisma, fašisma, antisemītisma, rasisma, nacionālisma, šovinisma. Kusturica piedalās arī serbu kultūras darbinieku protesta akcijās pret Kosovas atdalīšanos no Serbijas.

Emīrs Kusturica ir realizējis kādu interesantu tūrisma projektu – ciemats Kistendorfa, kas atrodas Serbijā, tūristu iecienītā kalnu rajonā Zlatiborā. Kusturica ieinteresējās par šo vietu, kas atrodas kalnu ciemata Mokra Gora apkaimē, tad, kad viņš tur uzņēma savu filmu “Dzīve kā brīnums”. Pēc filmas uzņemšanas viņš izrādīja vēlēšanos šo vietu iegādāties privātīpašumā. Ciemats celts pilnībā no koka. Tur gan atrodas Kusturicas ģimenes māja, taču tā nav apdzīvota vieta, bet gan tūrisma objekts. Ciematā atrodas baznīca, muzejs, bibliotēka un kinoteātris. Šajā bibliotēkā Emīrs Kusturica ir savācis rakstnieku – Nobela prēmijas laureātu – darbus.

Un, ja atgriežas pie kino, tad 2008.gadā ir plānota E.Kusturicas jaunākās dokumentālās filmas “Maradona” iznākšana uz ekrāniem. Filma ir dokumentāls kinostāsts par slaveno argentīniešu futbolistu.

Kristīne Jākabsone,
kino vēstures un teorijas pētniece