Liepājniekiem vairs nav jāskaidro, ko nozīmē cirka studija “Beztemata”, un noteikti vairs viņus neizbrīna, redzot pasākumos un vienkārši uz ielas, pilsētas centrā, dīvaini ģērbtus cilvēciņus ar balti grimētām sejām darbojamies tikai viņiem vien zināmā veidā. Jādomā, ka pilsētas viesiem gan šķiet neparasti, ka viņus ar žestiem un mīmiku aicina iesaistīties darbībā mīmi.

Akcijas ar mīmu piedalīšanos (viņi – cirka studijas “Beztemata” dalībnieki) mūsu pilsētā ir jau otro vasaru. Un, lai neapstātos, ir jāiet tālāk, tāpēc šovasar mīmi bija savdabīgāki kā citkārt, jo zem grima un tērpa bija ne tikai cirka mākslinieki, bet arī pilsētā pazīstamas personības.

Kā viņiem gāja, par to iespaidos “Kultūras Pulsam” dalījās paši mīmošanas akcijas dalībnieki.

Aiz biezās grima kārtas

“Šovasar mēs realizējām Pilsētas domes Kultūras pārvaldes atbalstīto projektu ar nosaukumu “Mīmo ar zvaigzni”, paskaidroja cirka studijas “Beztemata” vadītāja Solvita Sudmale. Sakot, ka ideja mazliet pasmelta no populārajiem televīzijas šoviem, kur viens ir zvaigzne, otrs – profesionāls kādas mākslas pārstāvis, un tad nu abi kopā veido vai nu dejas, vai dziesmas. Liepājas ielās tas bija mīmu uznāciens noteiktās dienās, noteiktās stundās. Mīmus varēja sastapt vienu reizi nedēļā – piektdienās, pilsētas centrā – Rožu laukumā un Tirgoņu ielā. Izveidojās trīs dueti un viens trio.

Tūrisma informācijas biroja pārstāves Monta Krafte un Zane Gaile darbojās kopā ar Dagniju Freibergu, dziedātāja un bērnu ansambļu vadītāja Igeta Gaiķe bija vienā pārī ar Mārtiņu Drungilu, Juris Raķis no organizācijas “Karostas glābšanas biedrība” devās ielās pārī ar Katrīnu Knesi, Liepājas Universitātes lektores Ineses Leitānes saspēle veidojās ar Amandu Baikovu.

Tērpus, sižetus izvēlējās pats jaunizveidotais pāris. Interesanti, ka uzrunātie sabiedrības pārstāvji vismaz sākumā nebija sapratuši, kas viņiem īsti būs jādara un par ko viņi parakstās.

“Es domāju, ka man kādas piecpadsmit minūtes nāksies būt blakus kādam no mīmiem, es nedomāju, ka man būs reāli jāiejūtas tēlā un tādā veidā jādarbojas veselu stundu,” savas pirmā mirkļa izjūtas raksturoja Inese Leitāne.

Bet grims un īpatnējais ietērps, izrādās, pārvērta pat ikdienā tik nopietnos, stilā, valodā ieturētos intelektuālā darba veicējus.

“Interesanti, ka mūs nepazina ne paziņas, pat ne ģimenes locekļi un pašu bērni. Pat cilvēks, kuru mēs pazīstam un kurš ikdienā pret mums izturas ļoti cienīgi, tādā kā neizpratnē atgaiņājās no trim mīmiem, kas, spriežot pēc viņa reakcijas, tik prasti uzbāzās,” pasmējās Monta un Zane.

“Interesanti, kā cilvēki pārvēršas, pat es, iegājusi ģērbtuvē, vairs nepazinu, kurš ir manējais un kurš ir mūsu vieszvaigzne,” precizēja Solvita Sudmale, sakot, ka cilvēki taču mīl un skatās šovus ar zvaigžņu piedalīšanos, kāpēc lai kaut ko tādu nepiedāvātu liepājniekiem un pilsētas viesiem pieejamu tepat – uz ielas.

“Bija mums izdomāts scenārijs un visa darbošanās,” atcerējās Zanes un Montas partnere Dagnija, kura pastāstīja, ka tomēr nevar neko daudz iepriekš izplānot, jo dzīve ienes korekcijas. Tāpēc visiem kopā tik daudz nākas improvizēt. Jo abas viešņas izdomāja, ka viņas labāk iejutīsies tūristu lomā. Un tā viņas arī darbojās, ar karti (protams, iedomātu) rokās. Bet tēli bija dažādi – viena tēloja nopietnu iebraucēju, otra bija tāda kā gaisīga.

“Man bija tā, ka jau biju uzzinājusi iepriekšējo mīmu partneru pieredzi un redzēju, cik viņi atgriezās pozitīvi lādēti,” sacīja M.Krafte, atzīstot, ka viņai grims nemaz neesot bijis vajadzīgs, jo neesot darījusi neko tādu, ko ikdienā varbūt neiedrošinās darīt. Z.Gaile pasmējās, ka pēc tādas iznākšanas ielās viņa pat būtu gatava mainīt ģērbšanās stilu, jo līdz šim viņa nebija uzdrīkstējusies maigi rozā tērpā ģērbties.

“Grims tomēr uzliek kaut kādu masku, un tu sajūties aiz tāda kā žodziņa, jo neviens jau pa īstam tevi neredz,” domā Z.Gaile. “Tā ir tāda drošības sajūta.”

“Man liekas, ka, uzliekot masku, mēs noslēpjamies un atļaujamies būt tādi, kādi ikdienā neatļaujamies,” rezumēja Juris Raķis.

“Es domāju, ka tieši zem maskas cilvēks var būt patiess, brīvs, tāpēc es tēlā jutos ļoti labi,” sacīja Igeta Gaiķe. “Jo maska – tā nes ļoti spēcīgu informācijas lauku, tā uzrunā cilvēku. Un jāteic, ka arī ikdienā mēs mēdzam uzlikt maskas, aizslēpties. Bet uz ielas redzēju, ka garāmgājēji atļaujas ar to masku spēlēties, komunicēt. Igeta Gaiķe kopā ar partneri Mārtiņu izspēlēja ļoti konkrētu stāstu no savas dzīves.

Tverot mirkli

Sabiedrotais un, gluži otrādi, traucēklis, bija laika apstākļi, kuri ne katram pārim gadījās ideāli. Ja laukā lija lietus, tad cilvēku, ar kuriem izspēlēt intermēdijas, gluži vienkārši nebija.

“Es domāju, ka normāla cilvēka reakcija ir tāda, ka viņš kaut vai paskatās, ja ne gluži spēlē līdzi. Tāpēc mani izbrīnīja tie, kuri absolūti nemaz nereaģēja, pilnīgi norobežojās no notiekošā,” pārdomās dalījās M.Krafte.

“Interesanti ir tas, ka mums ne tikai jātēlo līdzi, bet jāuztur tas iedomātais sižets. Tāpēc sākumā man bija liela nedrošība, bet, kad es iejutos tēlā, tad sāku tvert to mirkli, kas notiek uz ielas,”  atcerējās I.Leitāne. “Iespējams, ka tomēr vajadzīgi mēģinājumi, jo nav nemaz tik vienkārši darboties ar, teiksim, avīzi vai krūzi, ja tev īstenībā rokā nekā nav. Noteikti ir jāpatrenējas, lai darbība izdotos ne tikai iesākta, bet arī pabeigta. Un tas nav nemaz tik vienkārši, kā varētu domāt.” Viņas secinājums: cilvēki baidās pasmaidīt, ir kā sapīti, šķiet, ka viņi vēlas atplaukt, bet kaut kas pārāk smags viņus nospiež.

 Toties viņas partnere Amanda Baikova uzsvēra, ka ir ļoti interesanti sastrādāties ar cilvēku, kurš nekad iepriekš neko tādu nav darījis, vērot, kā viņš spēj atraisīties uz ielas.

Juris Raķis bija pārī ar  jauniņo, bet jau pieredzes bagāto cirka mākslinieci Katrīnu Knesi. Katrīnai ir vairāki jau iestrādāti mīmu tēli, tāpēc Jurim nācās krietni pastrādāt un likt lietā visu savu šarmu. Katrīna uzskata, ka viņai nemaz nebija jāvada Jura darbība. Viņi abi izlikās par senlaiku ārzemju tūristiem, un tas ļāva viņiem iet klāt pie garāmgājējiem, rādīt karti, jautāt, kur atrast to vai citu objektu.

“Atzīšos, ka sākumā es biju ļoti nobijies. Man personīgi bija divas problēmas. Pirmkārt, es biju tik sarosījies, ka beigās biju pilnīgi slapjš no satraukuma, kaut diena arī mums bija silta. Un otrs – ka nedrīkst taču runāt, viss jādara ar žestiem,” pastāstīja J.Raķis. K.Knese arī dalījās savās šaubās, proti, viņa bija baidījusies, ka nevarēs tā uzreiz ar nepazīstamu partneri saspēlēties, ka nesapratīs žestus, taču ba˛as izrādījušās veltas.

Pašiem savs fanu pulciņš

Netrūcis mīmiem arī kuriozu. Kaut vai tāda darbība, ka mīms lūdz nejaušam garāmgājējam piesmēķēt. Juris Raķis piesēdies uz soliņa pie jaunām meitenēm un ar žestiem rādījis, ka vēlas uzvilkt dūmu. Jaunietes bijušas atsaucīgas, izvilkušas cigarešu paciņu, aizdedzinājušas arī šķiltavas. Un bijušas izbrīnītas, ka mīms it kā ņēma to cigareti, it kā pat uguni piešķīla, bet tas viss notika tikai ar mīmiku un roku kustībām. Tāpat J.Raķis novēroja, ka tik neatsaucīgi liepājnieki nemaz nav. Viņam pat izdevies ar vienu jaunu liepājnieci uzdejot. “Kā neprofesionālis es varu teikt, ka labāk ir tad, ja mums kaut kas ir rokās, kaut kādi atribūti,” novērojis Juris. Viņam piekrita arī pārējie projekta dalībnieki. Piemēram, kad lija lietus, tad varēja manipulēt ar lietussargiem. Vai atkal – tēlojot tūristu, pieturēties pie čemodāna.

“Tā jau ir taisnība, ka sākumā bija bail, kāda būs cilvēku reakcija, ka nekļūst par tādu kā apsmieklu. Bet nē, tomēr lielākoties garāmgājēju attieksme bija pozitīva,” novēroja I.Leitāne.

“Tirgoņu iela mīmiem ir ļoti pateicīga, jo tur ir daudz tādu pašu kā mēs. Tie ir manekeni veikala skatlogos!” smējās Juris, kurš pastāstīja, kā mēģinājis vienu skaistuli no veikala skatloga izvilināt ārā, bet tā neesot reaģējusi. Jā, un pārdevēji izrādījuši sapratni. Mīmiem radušies arī pašiem savi fani. Kādu sirmgalvi mīmu uzmanība aizkustinājusi līdz pat patiesām asarām. Tas parādījis, cik tādā lielā pilsētā cilvēki mēdz būt vientuļi. Tāpat mazie ielu bērni skraidīja mīmiem pakaļ no viena objekta uz citu. Līdzi dzīvoja arī kāds klaidonis, kurš nācis blakus un pat tēlojis līdzi.

Pēcvārda vietā

Apkopojot projekta “Mīmo ar zvaigzni” pieredzi, Solvita Sudmale uzslavēja pilsētas radošo cilvēku izcilību, kuri īsā laikā, bez garām mēģinājuma stundām, spēja iejusties tēlā, izdzīvot sev neierastus apstākļus. Viņa ir pateicīga tiem, kas piedalījās un neatteicās darboties.

Tagad cirka studija “Beztemata” ir ieguvusi jaunas telpas, tā darbojas bijušā teātra “Mūris” telpās, un tas ļauj jau tagad domāt par jauniem, interesantiem projektiem, cirka izrādēm, piesaistot arī pilsētas bērnus un jaunatni.

Daina Meistere,
 

Mīmu uznāciena šīs vasaras dalībnieki bez maskām. Pašā augšā – Inga Kreicburga, zemāk – Katrīna Knese, vēl zemāk – Monta Krafte, Zane Gaile un Juris Raķis, apakšējā rindā no kreisās – Igeta Gaiķe, Amanda Baikova, Solvita Sudmale, Inese Leitāne, Dagnija Freiberga.

Grims kā aizsargbarjera, kas padara nepazīstamu un iedrošina atraisīties.