Tieši pēc mēneša
Liepāja svinēs 390. dzimšanas dienu. Tās gaidās top vērienīgs
koncertuzvedums “Es esmu Liepāja”, kurā iesaistījušies
vairāk nekā simt mākslinieku. Tos sapulcinājusi uzveduma idejas
autore un režisore MAIJA KALNIŅA. Viņa stāsta, ka šis notikums
ir ne tikai svētki pilsētai, bet arī aizmetnis jauniem Liepājas
identitātes meklējumiem un jaunas koncepcijas izveidei.

– Kā radās iecere
par šādu koncertuzvedumu?

– Visam pamatā ir 10
gadu sens notikums. Man ar “Rikošetu” vajadzēja
piedalīties Tūrisma informācijas biroja bukleta atklāšanā
grāmatnīcā. Gribēju kaut ko jaunu. Vienā vakarā uzrakstīju
stāstu par Liepājas vietām, kas slepus no cilvēkiem satiekas
jūras krastā un stāsta, kā tām klājas. Vēlāk ik pa laikam
atgriezos pie tā un pierakstīju klāt.

Pirms četriem gadiem tos
atcerējos. Tolaik jau bija aktuāla pilsētas identitātes krīze –
vai tā ir festivālu pilsēta, ralliju pilsēta. Atcerējos par šiem
stāstiem, kas varbūt varētu iekustināt cilvēkus uz mūsu pilsētu
paskatīties caur vidi un vietām. Parunāju ar cilvēkiem dažādās
profesijās un papētīju, vai tas varētu noderēt, un sapratu, ka
tā ir ļoti jaudīga platforma, jo neizslēdz neko, kas ir šajā
pilsētā. Runājoties sapratu, ka tā uzrunā visus, un tas nozīmē,
ka idejai ir potenciāls. Kādā veidā to īstenot – grāmatas vai
audiogrāmatas formā –, tolaik vēl nezināju. Sapratu, ka ideja
ir dzīvotspējīga, gluži vienkārši jāgaida īstais laiks un
cilvēki. Mārtiņš Gineitis, kurš katru gadu ar “Rietumu
radio” rīko pilsētas dzimšanas dienas koncertus, teica, ka
vēlas kaut ko jaunu, un aicināja īstenot manu ieceri. Jubilejas
gads ir pateicīgs, lai sāktu jaunas lietas.

– Ko šajā stāstā
par Liepāju vēlaties izstāstīt?

– Vēlamies palūkoties
uz Liepāju tās pašas acīm. Mūsu mērķis ir gan parādīt to, ka
mums ir ar ko lepoties, ka roks, piemēram, ir vērtība, nevis kaut
kas, no kā mums jākaunas, kā mēs to bijām pasākuši darīt, gan
arī to, ka te ir vieta, kur varam radīt daudz ko jaunu.
Koncertuzvedums ir divās daļās. Pirmā daļa ir absolūti jauns
materiāls – gan stāsti, gan dziesmas, gan laikmetīgās dejas,
kas veidotas īpaši šim notikumam. Pirmās daļas pamatā ir seši
manis radīti vietu stāsti, kuriem Liepājas teātra aktieri
piešķīruši raksturu un balsi. Tie integrēti kopā ar Ulda
Dirnēna mūziku. Otrajā daļā uzstāsies pazīstami mūziķi ar
visiem labi zināmām un sirdī iegūlušām dziesmām. Ja pirmajā
daļā cilvēkus aizvedīsim nebijušās emocionālās izjūtās par
Liepāju, tad otrajā daļā izdziedāsim savas himnas un izsvinēsim
pilsētu. Veidosies saskaņa, lai cilvēks teju četru stundu garumā,
ieskaitot starpbrīdi, maksimāli atvērtu sevī piederību šai
vietai.

Jau sākotnēji vēlme
bija uzvedumā iesaistīt maksimāli daudz resursu – gan
profesionāļus, gan citus pilsētniekus. Un tas ir izdevies, jo
sabiedrības atsaucība uz aicinājumu piedalīties bija milzīga.
Tāpēc šis koncertuzvedums, ceru, būs nevis finišs, bet starts.
Ir aizsācies virziens, skatījums, process “Es esmu Liepāja”,
zem kura cepures varam attīstīt idejas. Ir sajūta, ka esi palaidis
pasaulē dzīvu organismu, kas jau pats aug un attīstās.

– Tu biji pārsteigta
par cilvēku lielo atsaucību iesaistīties uzveduma veidošanā? Un
kā tev liekas, kāpēc tā bija tik liela?

– Es biju to gaidījusi,
bet tik un tā esmu patīkami pārsteigta. Manuprāt, šo atsaucību
veido īstums, jo šis nav parādes notikums, kurā mēs gribam
atrauti no realitātes parādīt kādu vietu. Uzskatām, ka jebkas,
arī neglītais, ir pilsētas daļa. Manuprāt, cilvēki ļoti
atsaucās uz to, ka neviens neaicina uz pilsētu paskatīties
piepacelti. Ja Liepāju personificējam, tad tai ir dažādas
īpašības, arī ne tās labākās. Atsaucība arī ļoti izgaismoja
to, ka veselīgā radīšanas procesā ilgi ir bijis vakuums. Zinām,
ka Liepāja ir vieta, par kuru daudzos aspektos runājam pagātnes
formā. Ik pa laikam jau kaut kas tiek veidots, bet šis process
izgaismoja cilvēku ilgas pēc radīšanas prieka, kas aizdedzina
katru nākamo. Es to salīdzinu ar ugunskuru, kas bijis jaudīgs,
dzisis, bet kurā gruzdējis milzīgs potenciāls. Atlika tikai
piemest īstās pagales.

Un šobrīd ideju un
materiālu jau ir tik daudz, ka tie visi neietilpst koncertuzvedumā,
līdz ar to mums jau ir plāni, kā vēlāk attīstīt idejas, kas
izgaismo Liepāju. Piemēram, mūziķis Aigars Šmits ir uzrakstījis
meditatīvu elektronisko mūziku, kas veltīta Berči arhitektūrai.
Ar zīmolu “Es esmu Liepāja” kādā vasaras vakarā pie
kādas Berči ēkas šo mūziku noklausīties. Šādā dzīvā veidā,
kad radīšanā piedalās pats pilsētnieks, nav aizas starp radītāju
un lietotāju. Tas, kas lieto, arī rada, un otrādi.

– Kas ir
vislielākais izaicinājums koncertuzveduma tapšanas gaitā?

– Man kā režisorei
pirmoreiz ir tāds projekts, kur vienīgais izaicinājums ir finanses
un milzīgais saturs, kurš rodas šajā procesā. Daudzas labas
idejas un personības šoreiz paliek aiz koncertuzveduma robežām.
Dažkārt ir grūtības izveidot saturu vai būt visai komandai uz
viena viļņa, bet šeit mēs piedzīvojam fantastisku atdevi. Šoreiz
grūtības rada bažas par naudu. Runa nav par peļņu. Izmaksas, lai
uzvedumu īstenotu, ir lielas. Vēlamies kvalitatīvu un interesantu
skatuves telpu, gaismu režiju, videomākslu. Lai viss ir labā
kvalitātē. Mums ir ļoti daudz mūziķu, un viņi neprasa milzu
skaitļus, jo daudzi mīl šo vietu, bet gribas, lai katrs
iesaistītais par savu ieguldījumu saņemtu pretī gandarījumu arī
naudas veidā. Jau sākotnēji mūsu iekšējs nosacījums bija
nedempingot cenas tikai tāpēc, ka esi liepājnieks, vēlējāmies
ieviest veselīgas pārmaiņas arī šajā ziņā. Nav noslēpums, ka
Liepājas mūziķiem vietējos sarīkojumos nezināmu iemeslu dēļ
nevēlas adekvāti maksāt. Nevajadzētu noplicināt cilvēku darbu,
tāpēc izmaksas šim projektam, protams, ir lielas.

– Cik liels ir
pašvaldības atbalsts pilsētas jubilejas koncertā?

– Pašvaldības dalība
maķenīt ir, bet uz kopējā fona tas ir diezgan nenopietni. Un šeit
negribas runāt tikai par finansiālu atblastu, bet arī par
attieksmi un dialogu, kā arī izpratnes deficītu no pašvaldības
amatpersonu puses, ko šādi procesi pilsētvidē rosina veido un
attīsta. Ja “Es esmu Liepāja” attīstītu, tad caur to
kultūrā, izglītībā, sportā un citās nozarēs varētu īstenot
ļoti labas ieceres. Domāju, šī nav tā reize, kurā pašvaldībai
būtu jāsaka: tas ir jūsu privāts pasākums. Bet kur tad ir jūsu?
Un kur tad sākas un beidzas pilsēta? Kas ir šie 125 dalībnieki un
5000 apmeklētāju? Manuprāt, tā ir greiza izpratne, jo kur nu vēl
pilsētnieciskāks notikums! Es kā cilvēks, kas ir neatkarīgs no
institūcijām, saprotu, cik deformēts ir dialogs. Tas izgaismo gan
jaukās, gan ne tik jaukās lietas pilsētā.

Taču negribu šeit
pierādīt, ka mēs varam, jūs ne. Man vispār negribas lietot “jūs”
un “mēs”, jo visi taču esam Liepāja. Ja šis ir veids,
kas iekustina tik daudzu varēšanu, nevis vienas Maijas Kalniņas,
kāds galīgi nav mans mērķis, tad varbūt vajadzētu domāt, kā
palīdzēt to darīt kopā. Vispār ir svarīgi pilsētā
sadarboties, izanalizēt, kas mums traucē virzīties uz priekšu. Ja
mēs kopā izrunāsim problēmas un apzināsimies labās lietas, tad
visam vajadzētu notikt. Bet pilsētā ir vēlme kaut ko atsevišķu
piepacelt patosā un ignorēt realitāti un trūkumus. Manuprāt, tos
neapzinoties uz priekšu tikt nevar.

Bet koncertuzvedums “Es
esmu Liepāja” nav mērīšanās ar varēšanu, tas ir īsts
esības prieks. Tāpēc es ceru, ka šī sarosīšanās uzveduma
tapšanā ir ceļš uz pārmaiņām un ka katrs uzvedumā
iesaistītais kolektīvs un mākslinieks tādējādi uzlabos visu
kopējo radošo garu un kolektīvo domāšanu.

– Kas tev pašai ir
Liepāja?

– Uz šīs planētas ir
svarīgi darīt labas lietas un jēdzīgi nodzīvot dzīvi. Un to
var, ja mums ir savējie – cilvēki, procesi, lietas, kas ar mums
rezonē un dod spēku. Liepāja man ir tāds savējais. Es neesmu
šeit piedzimusi un pavadījusi bērnību, bet cilvēki un enerģijas
šeit rezonē ar mani un dara priecīgu. Tā ir vieta, kur katram no
mums ir savas krāsas un garšas, un, ja tās varam lietot, kļūstam
kvalitatīvāki. Piederēt kādai vietai un justies piederīgam tai
ir ļoti svarīgi. Un Liepāja ir mana vieta. Es nevaru dot uzticības
zvērestu, ka šeit palikšu uz mūžiem, bet šī vieta noteikti
manī paliks uz mūžiem. Tāpēc uzsveru, ka Liepāja nav tikai
ģeogrāfiska vieta, bet sajūta, kas dod iekšējo brīvību. Ja ir
beznosacījuma attiecības, tad mīlestība ir visīstākā. Tad ir
viegli mīlēt kādu vietu. Liepāja mani iedvesmo, mierina, dod
spēku. Nekur citur es tā nejūtos. Šī mīlestība ir ļoti
stipra. Koncertuzveduma tituldziesmai ar maniem vārdiem komponists
Jānis Strazds sarakstījis mūziku. Viņš palūdza uzrakstīt vēl
vienu pantu. Es pārnācu mājās un, nenovelkot mēteli, uzrakstīju:
“Tā ir vieta, kur apstājas laiks, kad muzikants uzskaņo
stīgas, tā ir vieta, kur savējie tiekas, lai piedzimtu bezgalība.”

Fragments no koncertuzveduma “Es esmu Liepāja” pilsētas vietu stāstiem:

“Es esmu “Pūt,
vējiņi!”. Pūči. Es zinu, kas ir ļaužu tūkstoši
vienkopus. Un es zinu, kas ir bezgalīga vientulība. Es ilgi biju
pirmā lieluma rokzvaigzne, slavenība, elks. No tuvām un tālām
pasaules malām pie manis brauca, nāca, pielūdza. Man atlika tikai
būt. Un ļauties fotozibšņiem, ļauties tūkstošu gavilēm un
sajūsmā augstu paceltām rokām. Es vēru savus vārtus un biju
brīvības simbols. (..)

Vai es savu būtu
padarījis, ka tagad mani apmeklētāji ir kaijas un smilšu graudi?”