“Mēs visi arī šodien esam tautastērpos,” attrauc tradīciju pētniece Anete Simanovska, kad jautāju par aizspriedumiem, kas saistās ar folkloristiem. Viņa norāda uz džinsiem. Kādā krāsā nu kuram tie ir, bet nu – visīstākais mūsdienu tautastērps.

Tieši tas, kā senās tradīcijas izdzīvojušas līdz tagadnei un kā folklora veidojas šodien, ir Anetes interešu objekts. Plašāk viņa zināma kā Rīgas tradicionālās kultūras apzināšanas kopas “Trokšņu iela” vadītāja.

“Parasti vietās, kur cilvēki vēl mēdz dzīvot paaudzēs, kādam, kurš atnāk, tikai mazbērnus sāk uzskatīt par vietējiem. Man ir otrādi. No šejienes savā laikā aizgāja mana mātesmāte,” atklāj Anete. Durbē viņa dzīvojusi līdz sešu gadu vecumam un tagad, pēc 30 gadiem, atgriezusies savā dzimtajā pusē. “Domāju, ja aizbrauktu uz ārzemēm, uzturētu ciešāku saikni ar Durbi nekā ar jebkuru citu vietu Latvijā,” tradīciju pētniece uzskata.

Viņas vecāki savā laikā iepazinušies, braukājot mājās vienā vilcienā. Pēc augstskolas beigšanas palikuši Rīgā un galvaspilsētas tuvumā arī dzīvojuši. Taču Durbe Aneti vienmēr saistījusi, tā likusies ļoti laba vieta, kur dzīvot.

Vecmāmiņas mājas gan tagad vairs nav, ir tikai zeme, kas sadalīta daudzos gabalos. “Pāris hektāru dabūja arī mana māte,” paskaidro durbeniece. Padonē viņai tagad ir dārzs, bet par dzīvesvietu viņa daudz nerunā.

Atsauce uz reklāmām

“Mazam bērnam gribas saprast, kā darbojas, kā ir uzbūvēta pasaule. No mazām dienām atbildes meklēju dažādās zinātņu nozarēs. Folklora ir pirmszinātņu zinātne, kas arī skaidro un parāda, kā ir uzbūvēta un kā darbojas pasaule,” Anete stāsta, kā līdz tam nonākusi. “Bērns jautā, un vecāki dažādos veidos cenšas izskaidrot. Kad bijām mazi, tēvs un māte pasauli skaidroja ne tikai no savas specialitātes viedokļa, bet arī veda uz muzejiem, izstādēm, teātriem. Uz visu ko, kas bērnam varētu paplašināt pasaules izpratni. Tas, kā mūsdienu sabiedrībā tika un tiek pasniegta folklora, vislabāk atbilda manam personiskajam temperamentam. Tāpēc tas man vairāk patīk.”

Kultūras akadēmijā viņa maģistrantūrā studējusi kultūras teorijas, noslēguma darba tēma bijusi saistīta ar folkloru un socioloģiju. “Folklora ir cilvēka radošā izpausme, kurai nav vajadzīgs minēt konkrētu autoru. Kuru pieņem arī tas, kurš nav autors, un lieto neatkarīgi no autora zināšanas. Kas der daudzās dzīves situācijās,” Anete definē folkloras jēdzienu. “Ne jau tikai arhaiskās gudrības, kam mūsdienu cilvēki vairs neatrod pielietojumu, bet arī tas, kas mums apkārt notiek. Ko jebkurš bērns var izdomāt. No tā visa nepārtraukti rodas folklora. Ja satiekas viens, kas skatās Latvijas pirmo televīziju, otrs, kas mūžīgi skatās tikai LNT un “TV3″, trešais, kurš skatās tikai krievu kanālus, ceturtais, kurš skatās satelītos tikai vācu programmas, tad viņiem ir ļoti grūti. Satiekas viņu bērni, un viņiem ir citas reklāmas, uz kurām atsaukties. Jo parasti mūsdienu folklora rodas no televīzijas reklāmām.”

Anete paskaidro, ka folklora ir tas, kas tiek pieņemts noteiktā lokā, kam veidojas kopīgie kodi. “It kā ja runā par folkloru, ar to saprot senos laikus, bet tas vairs neatbilst mūsdienu situācijai. Kas tur ir iekšā, spēj atšifrēt tikai tie, kas ļoti tajā iedziļinās. Iedziļināšanās pakāpes ir dažādas, un cilvēkiem ir dažādas vēlmes kaut ko atrast. Katram ir savas nianses dzīvesveidā un katrs grib atrast kaut ko priekš sevis.” Tāpēc arī dažādie atzari, kā tiek pētīta un kā mēģina iedzīvināt seno folkloru, ir atbilstoša katras subkultūras vēlmēm. “Kas no tā senā ir laika gaitā gājis cauri un vēl tiek mūsdienās lietots – cilvēki reizēm neapzinās, cik tas sen radies. Kas vairs savas formas pēc un sadzīvisku neatbilstību dēļ neatbilst mūsdienām, tas ir pazudis. To mēģina meklēt no jauna, citi formālāk, citi radošāk,” skaidro folkloras pētniece.

Pasakas pēc senās shēmas

Aneti saista nevis kāda noteikta folkloristikas nozare, bet tas, pēc kādiem principiem kaut kas kļūst par folkloru. Viņa min piemēru par bērnu apsaukāšanos. Atceras, ka gājusi bērnudārzā, vecāki aizgājuši uz sapulci, un audzinātājas stāstījušas, kā tas notiek. Pēc tam Anete nav sapratusi, kāpēc tētis un mamma mājās skaita “mūsu pantiņus un rājās, ka mēs tā rupji runājam”. Vecāki arī paskaidrojuši, ka tos zina, jo paši bērnībā lietojuši.

“Kāds ir otrā pagalma galā, viņam ir kaut kas jāpasaka. Lai labāk skanētu, bļaujot pāri pagalmam, uz atskaņām izdomā,” pētniece stāsta. Viņa piemin arī teicienu “kas ķīvējas, tas mīlējas” ar visām variācijām. Tas atrodams gan vissenākajās tautasdziesmās, gan stāstos no 20. gadsimta pirmās puses, gan mūsdienu jauniešus var dzirdēt to lietojam. Līdzīgi par folkloru kļūst citi sadzīviski teicieni. Visbiežāk tie attiecas uz bērniem. Vecākiem tā ir teikts, un viņi to automātiski izmanto, runājot ar savām atvasēm. Un, ja deviņus, desmit gadus vecam bērnam uzticēts pieskatīt mazāku brāli vai māsu, arī viņu var dzirdēt lietojam tos pašus epitetus. “Tie nebūt nav no mūsdienu seriāliem, bet var atrast paralēles tajās pašās tautasdziesmās, kuru teksti ir pārsimt gadu veci un bez lielām izmaiņām,” Anete novērojusi.

Līdzīgi notiek, stāstot vakara pasaciņu mazulim. Ir tādas, ko bērni vēlāk stāsta saviem bērniem, ja tās pašiem kādreiz ir ļoti patikušas. Taču ir tādi vecāki, kuri improvizē ar dienas notikumiem. “Reizēm pietiek bērnam pavaicāt, kā viņam tajā dienā ir gājis. Viņš piestāsta pilnu galvu. Un, kad viņu vajag iemidzināt, to pašu var stāstīt atpakaļ, tikai pārvērst to par stāstu ar morāli,” Anete norāda, ka tā ir senā shēma, pēc kādas arī tautas pasakas radušās. “Forma ir fantastiskā, un pieaugušais ietver to, kas bērnam tobrīd ir aktuāli.”

Tradīciju pētniece apstiprina: ja būtu “no gaisa pagrābtas”, pasakas nebūtu izdzīvojušas cauri gadsimtiem. Viena no folkloristikas nozarēm pēta pasakās ietvertos simbolus, dažādu laiku un kultūru uzslāņojumus. Studenti arī tiekot mudināti apskatīt mūsdienu folkloru. Piemēram, sieviete, kurai ir mazs bērns, pastaigas laikā ar bērnu ratiņiem aptaujā citas māmiņas par izmantotajām šūpuļdziesmiņām, Anete stāsta, kā tas notiek.

Iemesls meklējams attīstībā

Nīcenieki, rucavnieki un bārtenieki savu kultūras mantojumu prot izcelt, un tas ir tālu izdaudzināts. Vai tāds ir arī durbeniekiem? “Ar Liepāju īsti nevar salīdzināt. Tas ir visur, kur ir bijuši saimnieciski izolētāki apvidi un novadi. Tur, nākot jaunajiem laikiem, cilvēki vairāk ir turējušies pie savām senajām tradīcijām. Tas ir cilvēka dabā. It kā ir bijis tā, ka politisku, no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ, nav uzreiz tikuši pie civilizācijas labumiem. Tie, kas tikuši ātrāk, uz viņiem skatījušies no augšas. Tāpēc viņi ir norobežojušies. Ar ko var norobežoties? Ar to gadsimtu paražām, kad cilvēki dzīvoja noslēgtāk un bija katrā pagastā atšķirīgāki,” Anete skaidro, ka tas parādās ļoti daudz kur.

Lielos reģionos, kur sadzīve tik ļoti nav izmainījusies, senajām tradīcijām un izteiksmes formām ir bijis iemesls saglabāties ilgāk. Tās izzūd, jau vairs neatbilst realitātei. “Sadzīviskās lietas, kas ir minētas tautasdziesmās, jau divdesmitā gadsimta sākumā vienai lielai daļai bija grūti saprast.”

Vajadzēs laiku

Mīļa lieta Anetei ir muzicēšana tautas stilā. Darot to jau kopš 16 gadu vecuma un turpina arī Durbē. “Jebkurā vietā, kur ir daudz vairāk cilvēku, var ātrāk atrast, ar ko kopā pasākt. Ja es būtu pārvākusies uz kādu lielpilsētu, man jau tagad būtu kādas piecas, sešas kompānijas, katra pa savu tēmu. Tagad man tā ļoti lēnām iet,” viņa stāsta, kāda ir atšķirība starp Latvijas lielāko un mazāko pilsētu. “Bet es uz to jau biju gatavojusies, jo man bija piemēri no manām Rīgas draudzenēm. Viena aizgāja dzīvot savas mātesmātes dzimtajās mājās aiz Daugavpils, otra aizprecējās uz leišiem un dzīvo Viļņas priekšpilsētā, trešā – uz Belostoku. Tai, kas ir Belostokā, momentā radās savas kompānijas, kur viņa var darboties, jo viņas vīrs ir pasniedzējs universitātē. Viņam vietējā sabiedrībā ir savi atbilstoši paziņas. Tai, kas Viļņā, bija ļoti grūti, jo vīra kopā neatbilda intereses. Pagāja vairāki gadi, bet viņa sameklēja vietas, kur darboties. Tai, kura aizgāja dzīvot uz laukiem, gāja, pēc laika rēķinot, visilgāk. Bet tagad viņa ir Dienvidlatgales folkloras dzīves diezgan liela darbinātāja. Es rēķinu, ka varētu paiet ilgs laiks, lai es varētu teikt – tas ir mans.”

Jautāta, vai ir svarīgi nest savu dzīves filozofiju tālāk, Anete pasmaida: “Cilvēks jau ir sabiedriska būtne. Viņam vajag kādu, ar ko kopā kaut ko darīt. Ko es daru viens, nevienam nekādas daļas nav. Vienmēr jau tie cilvēki būs apkārt. Un vienmēr ir labāk laikus pateikt, kas es esmu un ko es no viņiem gribu.”

Uzziņai

Mūsdienu folklora jeb frāzes, kuru dēļ pirms 20 gadiem varēja nokļūt psihenē
– Es būšu mežā, bet tu man piezvani.
– Man roka nosala, ar tevi runājot.
– Pirms piecām minūtēm nosūtīju tev vēstuli. Saņēmi?
– Es mājās aizmirsu telefonu.
– Es nevaru ar tevi runāt, tu visu laiku pazūdi.
– Rīt nopirkšu lielāku atmiņu.
– Uzdāvināsim viņam mājas kinozāli.
– Iespraud man lādētāju.
– Es šodien novilku “Gredzenu pavēlnieku“.
– Izrēķini telefonā.
– Es beidzot esmu zonā, jūs arī drīz būsiet.

Uzziņai

Teicienu “Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr“ izplatījis Viesturs Dūle ar savu raidījumu. Tāpat folklorizējas reklāmas teksts – Cēsu alus reklāmu “Ir alus – ir varianti“, tautā dzird gan kā “Ir nauda – ir varianti“, gan kā “Ir meitenes – ir variants“ utt.

Ir folklorizējušies izteicieni nasing špešal“, “aizver muti“, “treknie gadi“, “skaistums nāk no iekšām”, Saeimas deputāta un cilvēktiesību cīnītāja Jāņa Šmita paziņojums, ka Ziemassvētku bluķa vilkšana ir lībiešu pirātisms.

Mūsdienu tautasdziesmas

Skolotājs ar policistu
Abi gāja bekas lauzt;
Abi algu saņēmuši,
Nevar beku kustināt.

Lai bij alga, kam bij alga,
Man bij alga simtu latu,
Divi simti nodokļos,
Četri simti kredītos.

Avoti: www.calis.lv, http://foto.lu.lv un ziņu aģentūra LETA.

Ilze Šķietniece,

Andra Gertsona foto

Par ceļošanu laikā Anete Simanovska nedomā un piebilst, ka reiz draugu pulkā radusies doma tiem, kuri vēlas dzīvot viduslaikos, visiem sasēsties ap galdu un spēlēt spēlīti. “Cik no mums sēdētu ap galdu šādā vecumā, ja tagad reāli būtu viduslaiki? Secinājām, ka puse vispār nebūtu piedzimuši vai būtu nomiruši jau mazi…”