“Mani interesē jaunās tehnoloģijas, kā tās ietekmē cilvēkus, un kādas ir nākotnes attīstības tendences,” saka Liepājas Universitātes programmas “Jauno mediju māksla” maģistrantūras absolvente Anna Trapenciere.

Pēdējā mēneša laikā viņa piedalījusies starptautiskā mākslas projektā, atklājusi personālizstādi un aizstāvējusi maģistra darbu.

Ieceru ir daudz

Liepājas Universitātes tobrīd pavisam jaunajā programmā “Jauno mediju māksla” viņa sāka studēt 2007. gadā. Tagad ir viena no pirmajām, kas absolvējusi maģistrantūru. “Kad es uzzināju par šo programmu, man likās, ka tā ir viena no retajām Latvijā, kur man patiešām gribas studēt. Nevis tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka varētu arī kaut kāds rezultāts sanākt. Un man šķiet, ka sanāca,” saka Anna.

Viens no lielākajiem ieguvumiem no studijām ir plašais starptautisko kontaktu loks. “Starptautiskais tīkls šo divu gadu laikā ir izveidojies ļoti spēcīgs, ir jau ieskicēti vairāki sadarbības projekti,” stāsta jaunā māksliniece. Pagaidām viņa nolēmusi palikt Liepājā, bet, ja neizdosies visas savas ieceres īstenot šeit, apzinās, “ka ir vēl visa pārējā pasaule”.

Taču iegūtas arī daudzas idejas tālākiem pētījumiem, uzskata Anna. Viņa studijās izvēlējusies apgūt digitālo tīklu mediju virzienu. Arī savu maģistra darbu izstrādājusi par to. Pētījusi, kā iespējams reģistrēt cilvēka pieredzi un ko darīt ar iegūtajiem datiem, kādas iespējas tie paver. Daļa no darba bija arī izstāde “Why tehnology (is big)?”. “Protams, izvērtējot gan izstādi, gan teorētisko darbu, ir daudzas lietas, ko es tagad darītu citādāk. Tomēr visi darbā izvirzītie jautājumi nemainās. Tie joprojām ir aktuāli, turklāt es nevarētu teikt, ka esmu atradusi atbildes uz visiem. Bet noteikti esmu atradusi daļēju virzienu. Man intuitīvi šķiet, ka ir vairāk jāstrādā ar datiem, jārotaļājas un jāskatās, kas tur sanāk,” skaidro māksliniece.

Pēc studiju noslēguma kopā ar domubiedriem viņa paredzējusi veidot arī digitālās fabricēšanas laboratoriju jeb “fablab” – vietu, kur katram iespējams īstenot savu ieceri vispirms digitāla, bet pēc tam arī materiālā formā. Plānots, ka tajā varēs darboties gan uzņēmēji, veidojot topošo produktu prototipus, gan arī cilvēki no dažādām citām sociālajām grupām. “Vēlamies atbildīgi attiekties pret pasauli un tajā notiekošo,” pauž Anna.

Spēlējas ar datiem

Viss mums apkārt esošais ir dati, ir pārliecināta māksliniece. “Katra situācija un cilvēka pieredze sastāv no datiem. Es vēlos atklāt kaut kādus jaunus veidus, kā padarīt cilvēka dzīvi digitālu. Veidot to, ko es saucu par datu mīnām. Ievākt šos datus un radīt kaut kādu jaunu jēgu no tā. Tas paver iespēju eksperimentēt un rotaļāties,” viņa paskaidro. Pie šīs atziņas palīdzējis nonākt pedagogs un arī maģistra darba vadītājs, “ļoti ievērojams cilvēks manā profesionālajā attīstībā” Robs van Kranenbergs, Anna uzsver. “Mūsdienās ir jāstrādā daudz intensīvāk pie tā, lai tehnoloģijas attīstītos tā, kā mēs gribam,” saka māksliniece. Apzinoties, ka tehnoloģijas veido cilvēki, nevis otrādi, iespējams panākt daudz vairāk, nekā mēģinot no tām norobežoties.

“Protams, tehnoloģijas padara pasauli citādāku, maina to, kā mēs dzīvojām,” saka māksliniece. Piemēram, veidojot vienu no izstādes darbiem, Anna meklējusi dažādus jautājumus, ko citi cilvēki vaicā interneta meklētājā google.com. Atradumi bijuši pārsteidzoši. Cilvēki šo rīku jau sen izmanto ne tikai, lai noskaidrotu faktus, bet arī iesaistot savas cilvēciskās vajadzības, viņa pārliecinājusies.

“Taču kādreiz arī zīmuli uzskatīja par tehnoloģiju un daudz sprieda par to, kā iespēja pierakstīt mainījusi pasauli. Bija liela pretestība,” stāsta jaunā māksliniece. Tomēr pašlaik mēs nevaram iedomāties dzīvi bez rakstības. Ja no tāda aspekta skatās, tad pasaule līdz ar mūsdienu tehnoloģijām kļuvusi labāka – ir plašākas iespējas komunicēt, dalīties ar idejām, viņa spriež.

Annai nepatīk, ka šī brīža tendence ir digitalizēt cilvēka dzīvi, tāpēc, lai būtu iespējams to kontrolēt. Kaut vai ar novērošanas kameru starpniecību vai mēģinājumiem atsevišķās valstīs ierobežot interneta lietošanu. “Tas ir lieki. Ir jāmeklē jauni veidi, kā strādāt, kā dot cilvēkam lielāku brīvību,” uzskata Anna. “Gribētos domāt, ka nākotnē pār tehnoloģijām būs vara cilvēkiem, nevis, piemēram, korporācijām,” viņa piebilst.

Marija Leščinska,

Egona Zīverta foto

Apzinoties, ka tehnoloģijas veido cilvēki, nevis otrādi, iespējams panākt daudz vairāk, nekā mēģinot no tām norobežoties, uzskata Anna Trapenciere.