Recenzija 
Dzeja ir runāšana caur puķēm. Netiešā, metaforiskā, asociatīvi tēlainā izteiksme nodrošina aplinkus manevrus, lai novērstu pārlieku tiešumu, pārspīlētu didaktismu, deklaratīvismu utt. Lasītāja dabiskās pašatklāsmes šķitums ir talantīgas dzejas puķu valodas vēlamais rezultāts.

Latviešu poēzija saziedējusi pilna ar sievišķīgām puķēm. Savulaik plaukusi revolucionārā dzejniece Astra, traģiski vārā Ieva Roze un pat Neaizmērstule. Te jau ir Aspazijas romantiski dumpīgā gara ziedinātās “Sarkanās puķes”, vēlāk arī vesels “Ziedu klēpis” un himniskās “Kaisītās rozes”. Piedzīvota “Sniegpulkstenīšu migla” (Jana More), “Magoņu vasara” (Daina Avotiņa), sajusts “Ievziedu aukstums” (Vizma Belševica). Dzejas varone slēpusies “Madarās” (Vizma Belševica), jutusies kā “Ērkšķuroze” (Mirdza Ķempe), kā “Saulespuķe” (Olga Lisovska), kā “Ceļmalas baltais āboliņš” un “Linu zieds” (Skaidrīte Kaldupe). Rudenīgi smaržojuši “Sila ziedi” (Elīna Zālīte), kvēlojis “Viršu karogs” (Ārija Elksne).

Arī Inetas Stadgales tikko iznākušās grāmatas dzejas puķudārzs plaukst gana košās krāsās. Dzejas īpatno kolorītu veido dažādi poētiskie komponenti, tai skaitā autorei iezīmīgais un iecienītais krāsu spektrs: te “kaparkrāsas sieviete”; “rudais kaimiņu suns” un “rudie priekšpilsētas runči”; “oranžas kurpes nomītiem papēžiem”; “ķieģeļkrāsas ilgas”; “rudens ar sarkanu mēli”; “rūsgans kviešu lauks”; “tumšbrūnas magones” un te pat “leduspuķes sarkanas zied”. Pārsvars ir spilgtajām, intensīvajām krāsām, acīmredzot tādējādi signalizējot arī par rakstītājas rakstura aktivitāti un temperamentu.

I.Stadgales dzejā uzteicama prasme radīt gandrīz vai taustāmu pasaules materiālās faktūras sajūtamību. Pat ķieģelis tiek apgarots un kļūst par “ķieģeļu puķi”. Cikls “Ķieģeļu puķes” saista ar pilsētnieciskās izjūtas nostalģiju, ar Jaunliepājas vienkāršās ikdienas poēziju (“ķieģeļsienu pagalmi – krāšņi krāmu tirgi…”). Šķiet, šajā dzejā sarīkota pilsētnieciskās atribūtikas izstāde un “glītos ķieģeļsienu rāmjos / mēs visi pakārti / laika skrējienā aizmirstajā / priekšpilsētas galerijā”.

Biežie ikdienišķās priekšmetības piesaukumi gluži tomēr nenogremdē poētiskās izjūtas sapņu kuģi. Parasto lietu romantizācija atbruņo racionālo prātu un pasaule liekas ciešamāka, dažbrīd – pat gluži skaisti piedzīvojama.

Dzejniece un viņas dzejvarone ir laikmetīgās dinamikas pārņemta un caurstrāvota, kas dažā labā dzejdarbā rada gluži vai ekspresioniskās apokalipses iespaidu (“telpa pati ieskrējusies / pret vakariem un rītiem”, “no sienām ķieģeļi birst / drūp ķieģeļsienu puķes”).

Starp I.Stadgales dzejas poētikas īpatnību iedvesmotājiem diezgan droši minams Juris Helds. Sirreālisma pieredze viņa dzejas tēlainībā izrādījusies savā ziņā “lipīga”. Liepājas dzejnieces vārsmās samanāma gluži vai heldiska tēlainība (“stikla šķembu asinsrite”; “rudens neirastēnija”, “magoņu miegs”; “mēness vijole” u. c.). Neticami, bet var jau būt, ka tie vienkārši ir tipoloģiskās līdzības, proti, sirreālās poētikas nejaušie (?) sabalsojumi.

Izteiksmi atsvaidzina un padara intelektuāli spriegāku dažas skaņu spēles (reibdamas / riebdamas), pilnīgas vai daļējas homoformas (vilks – darbības vārds nākotnes formā; vilks – lietvārds; blūzs un blūze).

I.Stadgales dzejoļi ir asociatīvi sarežģīti, un tad ir svarīgi, vai salikti vajadzīgie poētiskie orientieri, vai doti mājieni. Ir un nav. Jāmeklē, jāmin, jājūt vienalga lasītājam pašam. Dzejiski vienmērīgākā un kolorītākā cikla iespaidu atstāj “Ķieģeļsienu puķes”. Pa kādam interesantākam liriskam atradumam arī citur. Gan tekstā, gan zemtekstos dramatiski izskan cikla “Stiklu puķes” dzeja, liriski akcenti “Gadalaiku puķēs”, citviet – gandrīz dekadentisks grēcīgums, klusināti erotiskie impulsi (“Svešzemju ziedlapiņas”).

Šī ir akcentēti urbāna poēzija. Liepājas poēzija. Atcerēsimies un respektēsim priekšvārdā autores doto grāmatas virsraksta skaidrojumu – “manas pilsētas auguma puķes”, tomēr lasītāja uztverē krājuma nosaukuma koda izpratne tik un tā veidosies patvaļīgi daudzējāda – arī personiskāka un intīmāka. Un ne bez iemesla. Dzeja ir atzīšanās mīlestībā. Arī šī dzeja nav izņēmums. Tā ir atzīšanās mīlestībā gan savai pilsētai, gan arī saviem tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem. Ar I.Stadgales vārsmām savu augšāmcelšanos dzejā piedzīvo arī miesa, fiziskais cilvēks. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka miesiskie aspekti jau tā aizņēmuši daudzas no tām jomām un nišām mākslā, kur iepriekš valdījis garīgais, dvēseliskais. Arī esošo vai bijušo liepājnieku, piemēram, Lienes Štālas – dzejā jau piedzīvota grēcīga miesiskuma reabilitācija un apoteoze. Miesiskās tieksmes, ķermeniskās dziņas šeit analizējamā dzejā brīžam ņem virsroku, dzejvarone jūtas “pilna grēku” un “nekas cits neatliek kā ļauties”: “kad ķermeņi sakļaujas blūzā skaļā / kad blūze no slidīga zīda tik ļoti grib vaļā”. I.Stadgales dzejā arī grēks apjausts kā reibinoša puķe.

Interesanti var šķist mēģinājumi ielīst svešā ādā, tas ir, – identificēties ar citām lietām, priekšmetiem, parādībām (“šodien es biju jūra / un glāstīju jūsu nogurušās kājas” utt.). Visbiežāk tā ir metaforiskā izteiksme, viena – uzminama dzejas personāža – izteikšana ar cita starpniecību (“šodien es biju jūra / glaudos maigi maigi / un liju tevī”). I.Stadgales dzejvarone ir no tiem daudzdaudzajiem, maiguma izslāpušajiem, kuri alkst “maigumu tādu / no kura var mirt”.

Ciklā “Gadalaiku puķes” tie vairāk ir cilvēku gadalaiki, attiecību pavasari un rudeņi. Pavasaris, kad “tavas lūpas dejo manos matos” un kad “uzzied sarkanu tulpju dārzi”. Rudens – “sveši sviedri, sveši palagi”. Dzejas dramatiskais nervs te labi nospriegots, jo nav vienalga, šā vai tā – “prieks projām tiecas” un “krīt pelēkos tuksnešos glāsti”. Neskatoties uz epizodiski minorīgajām intonācijām, dzeju caurstrāvo dzīves pilnīguma apjauta, un savā ziņā sastopamies ar vēl vienu dzīves svinēšanu visā tās daudzšķautņainībā līdzīgi kā Noras Ikstenas tāda paša nosaukuma romānā.

Pozitīvi novērtējama dzejoļu krājuma struktūra. Krājumu veido dažādie dzejas puķu cikli (“Vēja un mākoņu puķes”; “Pilsētas un suņu puķes”; “Nakts un uguns puķes”; “Jūras puķes”; “Smilšu puķes” u. c. ) un, neskatoties uz tēlu raibo dažādību krāsās un intonācijās, zināms kopveseluma iespaids vai vismaz ilūzija rodas, dzejnieces identitāte tomēr nesabrūk mozaīkas sīkstikliņu bezvērtībā.

Rezumējot iespējams izteikt iepriecinošu atzinumu, proti, jaunajā dzejoļu grāmatā māksliniecisko ieguvumu ir vairāk nekā vājuma un nevarības. Dzejaspuķei, protams, jāturpina augt kā spēkā, tā krāšņumā, tās individuālā savdabība – tālāk izkopjama.

Dzejaspuķes Latvijā un Liepājā atkal saziedējušas itin koši. Var runāties caur puķēm uz nebēdu. Plūkt vai neplūkt, tas paliek katra lasītāja ziņā.

Edgars Lāms,
Kurzemes Humanitārā institūta pētnieks