Jauniešu teātra studijas izrādes “Makss un Morics” galveno lomu atveidotāji Deivids Kozlovskis (17) un Raimonds Vītoliņš (18) ir draugi kopš bērnības. Arī viņi, gluži kā tēlojamie grāmatas varoņi, sastrādājuši ne mazums blēņu, par ko tagad atceroties jāpasmaida. Abi lūko nākotni saistīt ar mākslu – viens ar gleznošanu, otrs – aktierspēli.

Nedarbi uz skatuves un dzīvē
Raimonds Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Jauniešu teātra studijā režisora Jura Ločmeļa vadībā darbojas jau kopš 2009. gada. “Toreiz mācījos 8. klasē,” viņš atceras, uz studiju aizvedis klasesbiedrs. Savukārt Deividam “Maksā un Moricā” piedzīvota pirmā lielā loma, jo pievienojies tikai pērn. Izrādās, ka viņš jau sen gribējis tajā iestāties. Lielā cilvēku skaita dēļ palicis ārpus sastāva. Neilgi pēc tam, kad tas tomēr izdevies, uzreiz piešķirta nozīmīga loma.

“Tāpēc, ka esam gandrīz viena auguma,” Deivids smaidot min iemeslus, kādēļ tieši viņi izvēlēti atveidot Maksu un Moricu. Raimonds piebilst, ka tas noticis pēkšņi, lai gan, protams, gaidījis, kad beidzot pienāks brīdis un būs jāspēlē galvenā loma. Abi jaunieši gan piebilst, ka visiem, kas piedalās izrādē, viņuprāt, ir vienādas pozīcijas. Neesot tā, ka abi izceltos vairāk nekā citi. Līdz izrādes iestudēšanai no vāka līdz vākam Vilhelma Buša darbu gan neviens no abiem jauniešiem nebija lasījis. “Biju redzējis multeni,” atminas Deivids.

No izrādē pastrādātajām blēņām Maksa un Morica tēlā, Deividam un Raimondam vislabāk patīkot aina ar vabolēm. Tās viņi palikuši zem spilvena onkulim Fricim, ko atveidojis Jānis Ločmelis vai Kārlis Reijers. “Es sabītos, ja man pa ķermeni kas tāds sāktu rāpot,” atzīstas 15. vidusskolas 11. klases audzēknis Raimonds, iztēlojoties situāciju reālajā dzīvē ar īstiem kukaiņiem. Deivids saka, ka arī šaujampulvera sabāšana pīpē, kas vēlāk arī uzsprāgusi, licies interesanti. To, kāpēc atveidotie varoņi ir tik nerātni, liepājniekiem ir savs viedoklis: “Viņus nepieņēma, viņi bija tādi kā atstumtie. Un tādēļ centās gan ieriebt, gan arī atriebties. Gribējās kaut ko darīt, bet nekas labs nenāca prātā. Nedarbu pastrādāšana bija kā tāds vaļasprieks.”

Vaicāti, vai ir palicis prātā arī kāds pašu bērnībā paveikts nedarbs, jaunie aktieri atbild apstiprinoši. Deviņu desmit gadu vecumā Deivida mājās saplēsta milzīga stikla burka. Lai par to neuzzinātu vecāki, lauskas apraktas turpat mājas dārzā. Izrādās, ka līdz pat šai dienai pastrādātais nav atklāts. “Domāju, ka jā, būtu kārtīgs rājiens,” tā kā priekšmets bijis dārgs, no soda tolaik nesanāktu izvairīties. Taču atšķirībā no Maksa un Morica stikla burka netika saplēsta tīši, bet gan nejauši.

Vienam gleznošana, otram aktiermāksla
Ārpus mācībām teātris ir Raimonda vienīgā aizraušanās. Savukārt Deivids brīvajā laikā nodarbojas ar agresīvo skrituļbraukšanu, inline. Viņš Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolā mācās koka izstrādājumu nodaļā, taču ne visai tas saistot. “Gribēju audio vizuālo mākslu vai reklāmas dizainu,” kāpēc tā, skaidro puisis, taču gribētajā nav ticis. Dēļ slimošanas un arī nedaudz slinkuma, ko viņš neslēpj, šobrīd paņemts akadēmiskais gads. “Pieskatu mazo māsu, attīstu savu zīmēšanas prasmi, gleznoju,” viņš pastāsta, kā aizpilda brīvo laiku. Raimonds piebilst, ka Deivida istabā tapetes vispār nav redzamas, sienas klājot viņa darbi. “Es gribētu iet uz Mākslas akadēmiju Rīgā, bet man liekas, ka tur ir ļoti grūti tik iekšā. Pirmkārt, liela konkurence. Otrkārt, vajag ļoti spēcīgu radošo prātu, nezinu, vai man tas ir,” savas bailes atklāj jaunais mākslinieks. “Ir teikts, ka man ir talants. Tādēļ mēģināšu. Ja nepaveiksies, stāšos aktieros.”

Raimonds stingri izlēmis savu turpmāko dzīvi saistīt ar aktiera profesiju, tas esot viņa aicinājums. Kāpēc? “Man patīk iejusties lomās, patīk vairs nebūt Raimondam, bet pavisam kam citam,” viņš saka. Ja tēlojumu atzīst arī skatītāji, nekas nevarot būt labāks. Tāpat sajūta, ka to spēju, bet kāds cits ne, iedrošina. “Būt aktierim ir grūtāk, nekā izskatās,” Raimonds gan piebilst. Nebaida teiktais, ka aktiera darbs nav no tiem atalgotajiem arodiem. Arī ģimene mudina iet šo ceļu. Neviena izrāde nav bez viņu atbalsta. “Protams, ir atšķirība, vai zālē ir trīs vai simts skatītāju, mainās aura,” par to, ka dažkārt atnāk mazs apmeklētāju skaits, saka Raimonds, taču tas nespējot apbēdināt. “Galvenais ir izjūtas un prieks spēlēt savu lomu,” paskaidro skatuves partneris Deivids.

Spēlējot Jauniešu teātra studijā, ir vairāki ieguvumi, atzīst aktīvie liepājnieki. Pašpārliecinātība ir viens no tiem. “Tu vari sevi interpretēt daudzos veidos,” pieredzē dalās Raimonds. Deivids piebilst, ka, mācoties tekstu, attīstās loģiskā domāšana, tiek trenēta atmiņa, izkopta runas dikcija. “Teksts vienkārši ar laiku ieiet galvā,” Raimonds norāda, ka iemācīties dzejoli vienam pašam mājās esot daudz grūtāk nekā draudzīgā kompānijā izrādes lomu.

Draugi arī dzīvē
Šobrīd Raimonds gatavojas jaunam iestudējumam – komēdijai par mīlestību “Jo pliks, jo traks”, kas pirmizrādi piedzīvos jūnijā koncertestrādā “Pūt, vējiņi!”. Izrādās, ka komēdijas ir tas žanrs, kas saistot visvairāk. Tas esot viņa lauciņš.

“Domāju, ka Juris man uztaisīs kādu eksperimentu,” savukārt par turpmākajām lomām spriež Deivids, “lai noskaidrotu, ko varu un ko nevaru izdarīt.” Tāda attieksme režisoram esot pret visiem studijas dalībniekiem. Un, ja uzticas, tad negribas pievilt. “Kaut vai slims, ar 40 grādu temperatūru, nāc uz mēģinājumu,” Deivids neslēpj, cik tas ir nopietni.

Uztraukums, nonākot ārpus Kamerzāles, svešā vietā, kur izrādei jānotiek, ir liels, pastāsta Raimonds, taču esot dažādi veidi, kā sevi motivēt: “Mums ir tradīcija, ka pirms izrādes aplī sadodamies rokās, dziļi ieelpojam un izelpojam, tad kopā iesildām savas balsi ar dažādiem vingrinājumiem, atbrīvojoties no sliktās enerģijas, pārliecinot sevi, ka to varam.” Citu īpašu rituālu abiem jauniešiem neesot. “Ja gadās aizmirst tekstu, improvizēju,” šādās reizēs, ko domājams kaut reizi dzīvē  piedzīvojis ikviens aktieris, neapmulst ne Raimonds, ne Deivids.

Vai apmeklējat arī lielo teātri? “Jā,” apstiprinoši atbild Raimonds, taču ne pārāk bieži. Pēdējā izrāde, kas redzēta, ir “Hanana”. “Patika ļoti,” viņš saka. Savukārt Deivids pēdējo skatījis mūziklu “Pūt, vējiņi!”. “Jā, jūtam, ka teātris par mums, jauniešiem, domā, repertuārs ir dažādām vecuma grupām,” pamanījuši vieni no jaunās auditorijas pārstāvjiem. “Kaut vai komēdija “Atsaldētais”. Vecs cilvēks jau neklausās gangamstail,” iestudējumu, kurš atbilstu viņu vecuma grupai, nosauc Raimonds. Arī vienaudži to atzinuši kā interesantu.