Pirms nedēļas Tiesībsarga birojs aicināja sabiedrību ziņot par šādu praksi bērnudārzos, un nedēļas laikā saņemtas 659 ziņas no skolēnu un bērnudārza audzēkņu vecākiem par to, ko iepriekšējā mācību gadā vecākiem vajadzēja iegādāties bērna mācību vajadzībām un par sarakstiem jaunajam skolas gadam.

Ziņas par mācību vajadzībām pērkamajām lietām Tiesībsarga birojam pienāk no teju visiem Latvijas novadiem. Tiesībsargs vērš uzmanību, ka prasība par mācību līdzekļu iegādi var būt gan pamatota, gan nepamatota. Kā visbiežāk iegādājamās lietas vecāki min dažāda veida kancelejas preces – burtnīcas, klades, pildspalvas, zīmuļus u.c. Kā atzīmē birojs, likums tiešām nosaka, ka “viss, kas vajadzīgs penālim, ir jāpērk vecākiem”.

Par mācību grāmatu, darba burtnīcu iegādi lielākoties strīda nav – tos nodrošina skola, atzīmē Tiesībsarga birojs.

Vislielākais juceklis ir ar mācību priekšmetiem “Dizains un tehnoloģijas” un “Vizuālā māksla”. No līdz šim saņemtās informācijas Tiesībsarga birojs secina, ka šo abu priekšmetu satura apguvei nepieciešamos produktus un materiālus lielākoties iegādājas vecāki. “Tomēr tā tam nevajadzētu būt. Materiālus – audumu, dziju vai jebkuru citu materiālu vai izejvielu, kurus izmantojot skolēns rada priekšmetu vai produktu, kas paredzēts mācību obligātā satur apguvei, nodrošina skola,” uzsver birojs.

Tiesībsarga birojs atzīmē, ka vecāki min arī visai specifiskas lietas, kas noteikti nebūtu jāiegādājas pašiem, bet gan jānodrošina mācību iestādei, piemēram, rokas figūrzāģa asmeņi, pagarinātāji, nagliņas, saplāksnis, dažāda veida interjera priekšmeti u.c.

Tiesībsargs joprojām aicina sabiedrību iesaistīties šī jautājuma risināšanā, jo ir saņemti signāli, ka Latvijas izglītības iestādes – skolas un bērnudārzi – sāk atgriezties pie vecās prakses. Lai noskaidrotu, cik izplatīta ir šāda prakse un kādas lietas vecākiem ir jāpērk, Tiesībsarga birojs aicina iedzīvotājus sniegt ziņojumus līdz 19.jūlijam.

Tiesībsarga birojs atzīmē, ka vecāku pienākumu iegādāties savam bērnam mācību līdzekļus nosaka Izglītības likuma 58. panta trešā daļa: “Vecāku (personu, kas realizē aizgādību) pienākums ir savu materiālo iespēju robežās nodrošināt sava bērna izglītošanai nepieciešamos šā likuma 1. panta 12.5 punkta “n” apakšpunktā minētos individuālos mācību piederumus.”

Individuālie mācību piederumi ir “izglītojamo personiskās lietošanas priekšmeti un materiāli, kuri tiek izmantoti kā mācību līdzekļi vai saistībā ar mācību iespēju nodrošināšanu: kancelejas piederumi, apģērbs un apavi, atsevišķu mācību priekšmetu (sports, mājturība un tehnoloģijas u. c.) obligātā satura apguvei nepieciešamais specifiskais apģērbs, apavi un higiēnas piederumi, materiāli, kurus izmantojot mācību procesā skolēns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām”.

“Izsmeļošs mācību piederumu uzskaitījums likumā nav iespējams un nav nepieciešams, jāievēro princips, ka materiāli izglītības obligātā satura apguvei nav jāpērk vecākiem. Prakse iekļaut individuālo mācību piederumu sarakstā mācību līdzekļus, kas jānodrošina skolai, neatbilst labas pārvaldības principam un nav pieļaujama. Tā ir uzskatāma par iestādes prettiesisku faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē,” atzīmē Tiesībsarga birojs.