Ikdiena ir pārsātināta notikumiem. Sekundes, minūtes, stundas, dienas, nedēļas, mēneši vienkārši palido. Un atkal jau esam gadumijas priekšā. Bet varbūt uz brīdi jānorauj stopkrāns?! Izvēlēties uz brīdi apstāties, lai palūkotos, ko dara un kā klājas man svarīgiem cilvēkiem? Kā patlaban viņiem iet?

Saprotu, ka uz šiem jautājumiem nevaru atbildēt. Es nezinu. Sen neesmu tos uzdevusi. Arī viņiem ir līdzīgi, un mūsu planētas ilgu laiku var nekrustoties.

“Esmu pārgurusi!” uz manu interesi WhatsApp sarakstē atbild studiju laikā iegūtā draudzene, kura tagad dzīvo otrā Latvijas malā.

“Cilvēkiem jāizvēlas – vai nu esi ļoti labs darbinieks, vai ģimenes cilvēks. Nekad abi! Nekad!” viņa pašķendējas. Un tālākais rakstītais man liek par daudz ko aizdomāties un pasmaidīt, savelkot paralēles ar savu dzīvi.

“Ja kādam tas ir izdevies, tad viņam nav ne jausmas, kas ir labs vai profesionāls.

Tu priecājies par to vienu tīro blūzi, kuru ātri uzvilkt uz bērna egli, kuru atradi rīta haosā.

Tu priecājies par dāvanu piedāvājumiem internetā, jo viena klikšķa attāluma viss iespējams! Visi priecīgi! Bet kādā brīdi pārdzīvo, ja kāds sociālajos tīklos runā postulātu: “Labākais, ko vari dot otram, ir laiks. Savs laiks ar otru!” Nu, joptvai! Es to vien daru, lai būtu labi otram! Saviem bērniem, ģimenei, valstij!” Viss jau būšot labi, bet līdz tam… Svētku pēršanās!

Cits man tuvs cilvēks atbildēja, ka ir prieks par saviem bērniem, kuri izbauda bērnību, draudzību, savus panākumus, sniegu, kino, gada nogales daudzās ballītes. Bet ir skumjas par aizgājušo veco paaudzi, nu jau būs otrie Ziemassvētki bez nevienas vecmāmiņas.

Nav vairs, kurš sapulcina kuplo ģimenes saimi pie viena galda…

Mūsu pilsētas košums un tūkstošiem gaismiņu piešķir prieka dzirksti un sniegs raisa gaišās domas. Bet esot grūti pieņemt ļoti lielo cenu kāpumu, jāmaina paradumi, jāpielāgojas situācijai, jāmeklē jauni risinājumi un iespējas.

Laiks pirms Ziemassvētkiem un gadumijas ir saspringts un aizņemts, ka nav vispār laika mierīgi piesēst un apdomāties, savukārt atbild draudzene no “seniem laikiem”.

Nodomāju – cik pazīstami! “No rīta “kraties” sabiedriskajā uz darbu un galvā dun: “Dāvanas, dāvanas, dāvanas!” Apdāvināmo saraksts ir pagarš, bet neviena nav sagādāta. Kārtējā gada apņemšanās dāvanas gādāt laikus ir izgāzusies.”

Tomēr ir mirkļi, kad krūtīs mazliet kņudina prieks. Sēžot vēlā vakarā un izgatavojot svētku rūķi bērnam dārziņā. Vai, kad esi pacēlis acis no darbagalda, iegrimis līdz ausīm pienākumos, ieraugi aiz loga lēni krītam sniegpārslas.

“Es zinu, kad svētkos mēs, visa ģimene, sanāksim kopā, visas neizdošanās vai nepiepildītie plāni aizmirsīsies.

Nāks jauns gads. Un varēsim vērt jaunu lapu, sapņot jaunus sapņus un piepildīt jaunus mērķus.”

Šādi taujājot un okšķerējot, uzzināju, ka kādam manam draugam, mīļam cilvēkam ir depresija. Jau gadu apmeklējot psihologu, bet nepalīdz. Un es to varēju nezināt! Nu ja, pēdējā gada laikā varbūt trīsreiz uz ielas saskrējāmies, īsa saruna, un čau!

Paldies manai sajūtai, kas lika apstāties, izkāpt no darāmā/pienākumu/vajadzību vilciena, lai atrastu ceļu pie saviem cilvēkiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.