Intervija ar Liepājas galveno arhitektu Uģi Kauguru.

– Kāpēc nepieciešams izstrādāt un apstiprināt šādus dokumentus?

– Paša bijušā “Liepājas metalurga” teritorija vien ir kādi simt hektāri plus vēl dažādas piegulošās teritorijas, kopā aizņem gandrīz 200 hektārus.

Ilgu laiku tā bijusi slēgta, norobežota no pilsētas. Tas viss bija viens uzņēmums, un, kā jau padomju laikā, ražošana bija ļoti ekstensīva, mūsdienu izpratnē ne energoefektivitātes ziņā, ne attieksmē pret vidi tā nebija saprātīga un taupīga.

Tagad diemžēl vai paldies Dievam, “Metalurga” pasākums ir nomiris, kaut kas ir jādomā, ko ar to darīt.

Pirmkārt, mēs negribam tik lielu teritoriju, kura ir nepārskatāma un nekontrolējama. Šodien tik lielu vienā gabalā arī nevienam nevajag ražošanas vajadzībām. Gribam redzēt kompaktu, efektīvu ražošanu ar jaunām tehnoloģijām, lielāku pievienoto vērtību.

Tas nozīmē, ka teritorija ir jāsadala mazākos gabaliņos, tā radot labāku pārskatāmību un reizē sadalot risku.

Ja vienam uzņēmējam kaut kas noiet greizi, tad tas ir vienā daļā, nevis visos simt hektāros.

Katram zemes gabalam nepieciešama piekļūšana, komunikāciju pievadīšana, tāpēc jāveido ielu tīkls. Jāņem vērā arī vides aspekti, jo blakus ir Liepājas ezers, “NATURA 2000” teritorija bez jebkādas buferjoslas, tāda ir jāizveido.

Tāpat dokumenti ietver vēl rindu lietu, kas ar laiku padarītu “Metalurgu” daudzveidīgāku un tuvāku pilsētai.

– Tātad šī nākotnē būtu normāla Liepājas daļa – atvērta sabiedrībai?

– Tāda doma ir – padarīt šo teritoriju pieejamāku un pietuvinātāku pilsētas struktūrai. Šī nebūs tāda platība, ko var aptvert tikai ar automašīnu, bet gājējam ir nemīlīgi vai pat bīstami. Paredzam tur vietu sabiedriskajam transportam. Kvartāli ir mazāki, ielas ar apstādījumiem, labiekārtojumu.

Tas viss vēl ir labās gribas līmenī, jo šobrīd nevaram zināt, kuri būs pirmie investori, kas kaut ko uzsāks.

Principā šī vieta paredzēta daudzveidīgai izmantošanai, arī birojiem vai apkalpojošām iestādēm – servisiem, ēdnīcām, kas padarītu šo teritoriju dzīvāku.

Ļoti iespējams, ka zaļajā zonā ap ezeru var būt bērnu pieskatīšanas iestāde šeit strādājošajiem. Droši vien šis nebūs pastāvīgas dzīvošanas rajons. Tik labus apstākļus ražošana tuvākajā laikā droši vien nevarēs dot. Taču dienesta viesnīcas bufera zonā ar brīnišķīgiem skatiem uz ezeru gan mierīgi varētu būt.

Protams, līdz bildei, ko zīmēju, vēl ir gadi ejami, bet jo ātrāk sāksim iet, jo ātrāk kaut kur nonāksim.

Uz izstrādātā plāna pamata jau tiek projektētas pirmās ielas un pieslēgumi.

– Vai mums joprojām šī jaunā industriālā teritorija būtu jāsauc par bijušo “Metalurgu”?

– Darba nosaukums izveidojās visiem saprotams, jo galvenā teritorija ir “Metalurgs”. Sauc, kā gribi, kļūdas tur nav.

Šobrīd mēs jau saprotam un runājam citādi, profesionālajā līmenī vairs nav jāskaidro, ka nākotnē tur būs citādi un zaļi.

No popularizēšanas un mārketinga viedokļa droši vien “Metalurga” nosaukums būtu metams nost un saucams citādi. Ja plānojums ir uzsākts ar šādu nosaukumu, juridiski to tagad nevar mainīt, tas arī jāpabeidz.