Pauls Pujāts
"Kurzemes Vārds"
Runa ir par četrām visai dažādām, taču interesantām filmām lietainai vasaras dienai, kas arī atpūtai uz dīvāna liks justies gana aizraujošai.
“Juras laikmeta parks” (Jurassic park, 1993; 2h 7min). Iespējams, ka pēdējās desmitgades laikā kinoteātros ir redzētas šīs filmas atvases, no kurām pēdējā bijusi “Jūras laikmeta pasaule: Valdīšana” (Jurassic world: Dominion, 2022). Ja ne, tad kaut kas noteikti ir dzirdēts par šīm “dinozauru filmām”.
Lai nu kā, ļoti ieteicams ir atgriezties pie šī amerikāņu režisora Stīvena Spīlberga oriģinālgabala, kas aizsāka nu jau pasaulslaveno 6 filmu franšīzi, kuras centrā ir atrakciju parks ar zinātniski klonētiem un atdzīvinātiem dinozauriem.
Tā ir zinātniskās fantastikas un piedzīvojumu filma, kas vienlaikus fascinē ar zinātnes potenciālu, kā arī atgādina, kāpēc cilvēkam nevajadzētu atrasties vienā laikmetā ar aizvēsturiskiem radījumiem, kas pastāvējuši 65 miljonus gadu atpakaļ.
Jāteic, ka neviena cita filma par cilvēku un dinozauru līdzāspastāvēšanu nav atstājusi tik lielu iespaidu kā “Juras laikmeta parks”, turklāt kļūstot par kino klasiku.
Tā darbojas kā aizraujošs un efektīgs kinematogrāfiskais darbs, kura muzikālais pavadījums ar dramatisku precizitāti pastiprina filmas iedarbīgumu visā tās garumā.
Iespaidīgi ir tās šermuļus raisošie skaņu efekti, kas atdarina neaizmirstamas un patiesi iespaidīgas dinozauru skaņas.
Jā, mēs tās nepazīstam, taču filma liek tām noticēt.
Arī vizuālā ziņā šis darbs ir efektīgs, ļaujot ieskatīties reālistiskos, datora ģenerētos dinozauru attēlojumos, kas liekas iespaidīgi pat šodien, 31 gadu pēc filmas iznākšanas.
Taču ne tikai dinozauri ir lieliski, atveidotie cilvēku tēli ir tikpat interesanti, turklāt ar ticamu aktierspēli un dabiskām emocijām, kādas varētu rasties, nonākot aci pret aci ar vienu no bīstamākajām radībām Zemes vēsturē.
Galu galā uzņemties dieva lomu un atgriezt miljoniem gadus vecas būtnes atpakaļ starp dzīvajiem ir fascinējošs sapnis,
taču arī pasākums ar neiedomājamām sekām, kas tieši pretēji sapnim var pārvērsties katastrofālā murgā.
Tieši tāpēc “Juras laikmeta parks” ir pastāvīgi aizraujoša izklaide no sākuma līdz beigām. Katra epizode izceļas ar dramatismu, spriedzi un vietumis arī netīšu humoru.
Tā ir patīkama adrenalīna deva, kas rodas, redzot sapņveidīgu safari pārvēršamies par satraucošu trilleri. Tieši tik aizrautības, cik nepieciešams lietainai dienai mājās.
Turklāt kāpēc apstāties, ja filmai seko vēl 5 daļas?
“Karību jūras pirāti: Melnās pērles lāsts” (Pirates of the Caribbean, 2003; 2h 23min). Amerikāņu režisora Gora Verbinska piedzīvojumu un fantāzijas filma par Karību jūras pirātiem ir piepildīta zobenu cīņām, aizraujošiem jūras ceļojumiem un neparedzamiem pavērsieniem, ievelkot skatītājus brīnišķīgajā Karību jūras pirātu pasaulē, aptverot pirātisma zelta laikmetu (1650–1720) un piedāvājot iespēju izjust neskaitāmu piedzīvojumu virkni, neizejot no mājas.
Filmas burvība slēpjas ne vien fantastiskajā Karību salu eksotikā un jūras maģiskajās parādībās, bet arī visnotaļ harismātiskajā un daudzu iemīļotajā pirātā, kurš zināms kā Kapteinis Džeks Sperovs.
Džonija Depa neaizmirstamā un nu jau ikoniskā aktierspēle, kas ar ekscentrisku uzvedību un asprātību piešķir filmai unikālu šarmu, Džeka Sperova tēlu padarījusi par vienu no ietekmīgākajiem tēliem kino vēsturē.
Izsekošana viņa neparedzamībai, izdomas bagātībai un absurdajai ģenialitātei nodrošina nepārtrauktu izklaidi un neizbēgamu pieķeršanos šim savādajam pirātam.
Turklāt ārpus asprātības filmai ir visai aizraujošs, ass sižets, kas risinās raitā tempā un visas 2 stundas un 23 minūtes pieķēdē skatītāju ekrānam ar pārsteidzošiem kinematogrāfiskajiem trikiem, spraigu darbību un intriģējošu, kvalitatīvu sižeta līniju.
Varētu teikt, ka filma sniedz visu, ko varētu vēlēties:
jautrus, neiedomājami bravūrīgus piedzīvojumus, aizrautību, vajadzīgu, taču ne pārmērīgu šausmu efektu, satraucošu līdzjušanu, komiskuma klātbūtni, spraigu darbību un aizraujošu stāstu, kas ir piepildīts ar mistērijām un maģiskām leģendām, kuras atdzīvina teju ideāla aktieru komanda.
Un vizuālie efekti, īpaši pirātu kuģu cīņas un mistikas elementi, rada krāšņu fantāzijas dimensiju un vizuālo baudījumu.
Turklāt mūzikālais pavadījums, kas kļuvis par fiktīvā pirātisma simbolu, ir tikpat enerģisks un episku noskaņu raisošs kā filmas aizraujošie notikumi.
Izsekojiet šai maģiskajai, taču ticami un lieliski atdzīvinātajai jūras piedzīvojumu pasaulei, kas risina klasisko konfliktu starp labo un ļauno, taču ietver arī dziļāku atziņu par stereotipiem, jo ne visi pirāti ir slikti.
“Karību jūras pirāti: Melnās pērles lāsts” aizsāk piedzīvojumus, kas turpinās vēl 4 filmās, radot vienu no tām kino franšīzēm, pie kuras ar nepacietību gribas atgriezties pavisam drīz.
“Rokijs” (Rocky, 1976; 1h 59min). Kā, iespējams, viena no labākajām un atpazīstamākajām underdog (persona vai grupa, no kuras tiek sagaidīts zaudējums) filmām “Rokijs” ir absolūts iedvesmas avots, lai atrastu motivāciju nepadoties un sasniegt šķietami neiespējamo.
Ar Silvestru Stalloni galvenajā, kā arī scenārija autora lomā filma izseko 30 gadus vecā Rokija krasajām pārmaiņām, kad viņš gūst iespēju pilnībā apgriezt savu dzīvi kājām gaisā.
Rokijs pelna iztiku kā zema līmeņa bokseris un izspiedējs vietējam biznesmenim, nespēdams iegūt darbu nekur citur un šķietami dzīvē nekur nevirzoties.
Taču, kad liktenis piešķir iespēju boksēties ar pasaules čempionu, viņš nonāk pie vienreizējas un neatkārtojamas iespējas izsisties uz pašas lielākās skatuves. Un izsekot tam, kā viņš šo iespēju izmantos, ir reizē satraucoši un sajūsminoši.
Dž. Avildsena režija pārsteidz ar uzņemšanas veidu un dabiskuma efektu, atgādinot dokumentālu filmu bez izteiktām kinematogrāfiskām kvalitātēm.
Ainas tiek atveidotas ar dzīvīgu un reālistisku emocionālo spriedzi un dziļumu, ieinteresējot skatītāju šajā patiesi dabiskajā sporta drāmā, kas attēlo galvenā varoņa cilvēcību, viņa cīņas, sapņus un apņēmību, un padarot emocionāli saistošu.
Balanss starp klusiem, mierīgiem kadriem un spraigu intensitāti ir lielisks gan tēlu attīstībai, gan skatītāju aktīvai iesaistei.
Reālismu pastiprina arī autentiski attēlotie strādnieku klases rajoni un boksa treniņu, cīņu horeogrāfijas detalizācija, radot ļoti specifisku un ticamu vidi, kas Rokija stāstam piešķir vēl spēcīgāku kolorītu.
Turklāt ikoniska ir Billa Konti komponētā mūzika, kas sakāpina filmas emocionālos un iedvesmojošos aspektus un pastiprina vairāku ainu ietekmi.
Šie skaņdarbi ir kļuvuši par treniņu un iedvesmas simbolu gan kino, gan reālajā pasaulē līdzpat mūsdienām.
Taču ne tikai mūzika, bet arī sižeta attīstība sniedz emocionālu pacēlumu, pateicoties aizraujošajiem fiziskajiem un psiholoģiskajiem šķēršļiem, kurus Rokijs pārvar filmas gaitā, paužot nepadošanās noskaņojumu.
No pieticīgajiem neliela budžeta pirmsākumiem līdz blokbastera franšīzei – 9 filmām, no kurām pēdējā ir “Krīds III” (Creed III, 2023), –
“Rokijs” ir iedvesmojis vairākas skatītāju paaudzes, ka ar smagu darbu un apņēmību ikviens var sasniegt savus sapņus.
Šis vēstījums izraisīja rezonansi visā pasaulē un turpina to darīt gandrīz 50 gadus pēc pirmās filmas iznākšanas.
Tā ir filma, kas pacēla Stalloni atpazīstamības augstumos un katapultēja viņa raženo karjeru; filma, kas pauž gara pacilātību un pozitīvas emocijas, kas pat drūmā, lietainā dienā var izrādīties pārāka par visu apkārtējo. Neproduktivitāte mūsos izraisa pārmetumus, taču filma tos spēj kliedēt.
Turklāt “Rokijs” kliedē visas ilūzijas par bezdarbību, padevību un bezjēdzību, izstarojot bezgala lielu enerģiju un pārliecību par saviem spēkiem.
“Dzelzs vīrs” (Iron man, 2008; 2h 6min). Diametrāli pretēji “Rokijam” “Dzelzs vīrs” ir stāsts par veiksmīgu un bagātu vīru vārdā Tonijs Starks.
Ar Robertu Dauniju, junioru, galvenajā lomā “Dzelzs vīrs” aizsāk virkni savstarpēji saistītu filmu globālo megafranšīzi “Marvel CinematicUniverse” (MCU) un joprojām ir atmiņā paliekoša kā viena no labākajām zinātniskās fantastikas un tā saucamo supervaroņu filmām.
MCU evolūcija rit jau vairāk nekā 15 gadus, un šai laikā tapušas neskaitāmi daudzas filmas, taču “Dzelzs vīrs” joprojām ir viena no labākajām.
Tā pārliecina arī supervaroņu filmu skeptiķus ar lielisku galvenā varoņa izcelsmes stāstu, rakstura un morāles attīstību, izcilu aktierspēli, krietni advancētu, taču teorētiski reālistisku un aizraujošu tehnoloģiju, kā arī sātīgu devu humora episkas rokmūzikas un krāšņu specefektu ietvarā.
Nenoliedzams, ka tā ir režisora Džona Favro karjeras veiksmīgākā filma, ekranizējot “Marvel” varoni, kurš 2008. gadā nebija ļoti pazīstams, taču acumirklī kļuva neaizmirstams.
Viņa lielais nopelns šai ziņā bija pārliecināt “Marvel” pārstāvjus uzņemties Roberta Daunija iecelšanu galvenajā lomā, ņemot vērā viņa problemātisko pagātni ar arestiem un atkarības problēmām.
Taču teikt, ka tas atmaksājās, ir krietni par maz, jo aktieris burtiski pārdefinēja “Marvel” komiksos pazīstamo Tonija Starka jeb Dzelzs vīra tēlu, kļūstot par šīs multimiljardu franšīzes simbolu.
Varētu pat teikt, ka tā ir viena no labākajām kastinga izvēlēm kino vēsturē, jo Daunijs un Tonijs Starks ir kļuvuši teju par sinonīmiem.
Proti, ir grūti iedomāties kādu citu šī tēla atveidotāju, jo Daunija harisma un asprātīgais humors padara varoni par izcilu filmas mugurkaulu.
Tas apvienojumā ar patiesi nevainojamo datora ģenerēto vizualizāciju, kas Dzelzs vīra tērpu/bruņas un citus tehnoloģiskos ieviesumus padara fascinējošus, rada dzīvīgu un gaužām intriģējošu kino šedevru.
Pievēršoties cilvēka pārgalvības, egoisma un iedomības jautājumiem, “Dzelzs vīrs” atklāj, kā šīs īpašības var tikt labotas caur personīgu izaugsmi un atbildības uzņemšanos.
Tas ir miljardiera Tonija Starka dzīves pavērsiens no ieroču ražotāja līdz supervaronim, kurš cenšas labot savas pagātnes kļūdas un aizsargāt pasauli no briesmām, kas tai draud, pateicoties viņa paša ražotajām tehnoloģijām.
