Pirmo vietu ieguvis Krišs Salmanis ar darbu “Pūtiens”. Konkursa mērķis bija izvēlēt metu vides objekta realizēšanai Kūrmājas prospekta un Graudu ielas krustojuma skvērā. Saistībā ar šo ziņu sociālo tīklu vidē notika pamanāma viedokļu uzšūmēšanās.

Kā parasti, viedokļi tradicionāli polarizējas pozīcijās – “patīk”, “nepatīk” jeb “super” un “galīgi garām”. Par laimi, šādus projektus kūrē un žūrē erudīti jomu speciālisti. Nevar taču smalkus kultūras jautājumus izlemt, ieklausoties šādos plebeju (lasi – sabiedrības) “patīk” vai “nepatīk” vērtējumos.

Ir loģiski, ka verdiktu pieņem patriciešu izlase (lasi – augsti profesionāli laikmetīgās mākslas eksperti).

Pukstēšana, neapmierinātība un arī asāki viedokļi izskan daudzos komentāros – sak, visādi moderni vides objekti redzamās pilsētas vietās varbūt arī tiek proponēti kā tūristu magnēti, bet ikdienā ar tiem jāsadzīvo mums, vietējiem. Un, kā nekā, realizēti šādi projekti tiek par kopīgiem sabiedrības līdzekļiem. Varbūt tomēr ir nozīme ar vienu ausi mazliet ieklausīties arī tautas balsī? (Jo, kā teikuši senie romieši: vox populi – vox dei). Šis jautājums man radās, jo biju 21 autora skaitā, kuri piedalījās šajā konkursā.

Reizēs, kad ir sabiedrības acīmredzama neizpratne par kādām aktivitātēm, aktualizējas jautājums par šādas iesaistes un dialoga uzlabošanu, kā tas redzams arī šoreiz. Un tad nākas kultūras un mākslas aktualitātēs ne tik ļoti erudītai sabiedrības daļai izstrādāto projektu koncepcijas lieliem burtiem izskaidrot, kā redzam šī projekta “Pavējā pretvējā” gadījumā.

Pārlasot “Liepāja 2027” mājaslapā publicēto tekstu, kas papildināts jau pēc sabiedriskās neizpratnes uzplūdiem, redzami centieni nomierināt šo šūmēšanos. Domāts kā ekspertu skaidrojums, bet

izskatās tomēr pēc taisnošanās, jo argumentācija ne īpaši pārliecinoša, vietām neveikla.

“Liepāja 2027” piedāvā iepazīties ar triju žūrijas komisijas dalībnieku viedokli. Mazliet tiem pieskarsimies. Septiņu locekļu žūrijas starptautiskumu nodrošināja vienīgais ārvalstnieks – laikmetīgās mākslas konsultants un kurators no Vācijas Norberts Vēbers (Norbert Weber).

Lai norādītu uz godalgotā projekta idejisko un konceptuālo loģiskumu, eksperts piemin labi zināmus Liepājas objektus, kuru virknējumu nu paredzēts papildināt Kriša Salmaņa projektam ar nosaukumu “Pūtiens”, nu jau plašāk pazīstamam kā Salmaņa Vienradzis.

Šoreiz ar “Vikipēdijā” pasmelto fragmentāro informāciju ekspertam sanācis līdzīgi kā dažam labam ne pārāk čaklam studentam. Pieminot pieminekli bojāgājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem, kā pieminekļa autors tiek nosaukts arhitekts Gunārs Asaris, bet nekorekti aizmirsts tēlnieks Alberts Terpilovskis.

Tālāk godājamais eksperts uzskaita visiem labi zināmos (vai ne tik ļoti zināmos visiem?) Kūrmājas prospekta bronzas skulptūrās attēlotos Liepājas himnas tēlus – “laivinieks, krauklis un dzintara meklētājs”, objektus, pie kuriem labprāt fotografējas pilsētas viesi.

Lasītājs iepriekšējā teikumā noteikti pamanīja pāris dīvainības. Tikai paviršs tūrists nezina, kādu putnu liepājnieki apdzied pilsētas himnā. Par darbā aizrauto laivinieku, kurš lepni uzgriezis pēcpusi laiskiem tūristiem, viss tā kā skaidrs.

Bet īsti nav skaidrs, kurā tēlā godājamais eksperts sazīmējis dzintara meklētāju – acīmredzot telefonista, kurš mentālas saspēles laikā (izmantoju paša eksperta terminoloģiju) atklājis savu virsuzdevumu – ieraudzīt dzintarus no telefona staba gala. Tā teikt – no augšas labāka redzamība.

Varbūt ārzemnieka skatījumā tie ir nenozīmīgi, lokāli sīkumi, tomēr tie neliecina par labu eksperta rūpīgumam tēmas izpētē un iedziļināšanos Liepājas kultūrvidē. Tālāka vācu eksperta analīze:

“Salmanis piedāvāja darbu, kas nevēsta par vēju alegoriski un neceļ to uz pjedestāla.

Tā interaktivitāte gluži vienkārši rodas caur skatītāja un objekta mentālo saspēli.” Tas ir skaidrojums tiem profāniem, kuri soctīklos izteikuši neizpratni par to, kas ir interaktivitāte un kā to pareizi ēd? Jo, redz, metu konkursa nosaukumā definēts – “Interaktīva vides objekta “Pavējā pretvējā” izveide Liepājā”.

Kā lasām “Liepāja 2027” ziņojumā – iesniegtos darbus žūrija vērtēja pēc šādiem kritērijiem: “Pavējā pretvējā” tematikas tvērums, iederība ainavā, kompozicionāla, stilistiska un kontekstuāli veiksmīga mijiedarbība ar vidi, funkcionālais risinājums, risinājumu un materiālu ilgtspēja un neatkarība, kā arī citi specifiski kritēriji, pēc žūrijas komisijas locekļu ieskatiem.

Žūrijas locekle, māksliniece un kuratore Ieva Rubeze mums atgādina, ka “Māksla vienmēr ir bijusi spogulis, kas atspoguļo tās sabiedrības sarežģītību un pretrunas, no kuras tā rodas,” – tas ir viens no daudzo mākslas definīciju fragmentiem, kurā mēģināts raksturot mākslas fenomena daudzveidīgo būtību, un pret to nekādi nevar iebilst.

Cits jautājums – vai mākslas objektam jābūt spoguļveidīgam burtiskā nozīmē? Tālāk tiek apgalvots, ka: “Salmaņa Vienradzis, kurš piedāvā laikmeta garam atbilstošu estētiku, ienesīs pilsētā svaigu vaibstu”. Svaigu kā kaut ko neredzētu Liepājā, – iespējams. Tikai – kas šī “laikmeta gara estētika” īsti ir par dzīvnieku? (Vai tikpat mistisks kā vienradzis?)

Kopš XX gs. vidus, kad vairs nepastāv vienota mākslas stila, kā tas bija agrākos gadsimtos, bet ir daudz atšķirīgu virzienu, ir nereāli runāt par kādu noteiktu laikmeta estētiku. Vairāki mākslas jomas zinātāji jau ir norādījuši, ka

pirmā asociācija un neapšaubāma sasaukšanās Salmaņa Vienradzim ir ar Džefa Kūna (Jeff Koons) darbiem,

kurus raksturo spoguļspīdums, ārēja efektivitāte, viena materiāla atdarināšana ar citu, klasisku paraugu ekspluatēšana pārstrādātā formā – iezīmes, kas raksturīgas vienai no XX, XXI gs. estētikas izpausmēm, ko sauc par kiču.

Tikai jautājums, vai vairākums liepājnieku vēlas ikdienā redzēt kiču pilsētas vēsturiskajā centrā? Iespējams, žūrija Vienradža (kas vienlaicīgi ir arī peldriņķis) atbilstību laikmetīgajai estētikai saskatījusi tieši faktā, ka šādu spīdīgu, virtuļveidīgu objektu pasaulē jau ir visai daudz, gan materializētā, gan virtuālu (tai skaitā tā saucamā “mākslīgā intelekta” ģenerētu) vizualizāciju formā.

Vēl tiek norādīts, ka “K. Salmaņa objekts nemēģina izdabāt un patikt visiem ar gaismiņām, dziesmiņām un soliņiem, sniegt atbildes vai pamācīt”. Tas acīmredzami ir mājiens ar nelielu sprungulīti vairāku citu konkursa metu virzienā.

Cik šī piezīme korekta, ja ieskatāmies konkursa nolikumā, kur vienā no prasībām lasām: “Nepieciešamā objekta funkcionalitāte: sniedz lietotājiem saistošu māksliniecisku pieredzējumu – var būt arī interaktīvs vides objekts, kur mijiedarbība ar instalāciju rada skaņu, kustību vai citu efektu, kas asociējas ar vēja fizikālajām vai emocionālajām īpašībām, var tikt paredzēts kā atpūtas vai izziņas vieta, respektējot esošo teritorijas labiekārtojumu”?

Arī es savā projekta piedāvājumā biju iecerējis telpisko objektu apvienot ar muzikālo papildinājumu –

Liepājas himnu, Imanta Kalniņa un citu autoru dziesmām par vēju. Tas, manuprāt, loģiski piederētos mūzikas galvaspilsētai, lokalizācijas vietai ar Imanta Kalniņa portretu sienas gleznojumā, himnas tēliem Kūrmājas prospektā, netālo koncertzāli.

Varētu diskutēt par komponista I. Kalniņa lojalitāti šā brīža ģeopolitiskajā situācijā utt., bet tas jau cits stāsts. Lai atceramies, ka viens tāds vides objekts ar skaņas un gaismu piedevām mums jau ir – “Spoku koks”. Vai tur mūzika, gaismas un oriģināla dizaina soliņi uztverami kā vēlme izpatikt skatītājam? Vai šie elementi loģiski neiekļaujas grupai “Līvi” veltītajā vides ansamblī?

Vairāki autori konkursā “Pavējā pretvējā” piedalījās ar iecerēm, kuru koncepcija paredz ar arhitektonisku formu palīdzību skvērā veidot meditatīvu atpūtas vietu, kas arī loģiski papildinās ar soliņiem, izgaismojumu risinājumiem tumšajam diennakts laikam un dažādiem elementiem, ko piedāvā mūsdienu tehnoloģiskās iespējas, kas diez vai uztverami kā pašmērķīgi efekti.

Par savu Vienradzi pats autors Krišs Salmanis saka: “Spoguļpulēta nerūsējošā tērauda skulptūras modernajam cilvēkam liek ķerties pie tālruņa, (-“-) vēlēšanās nofotografēt savu atspīdumu ir nepārvarama neatkarīgi no tā, cik ļoti (un vai vispār) mākslas darbs patīk.”

Vai tas neizskatās (nu gluži nedaudz) pēc mēģinājuma izpatikt skatītājam ar vienkāršu efektu?

Nevar teikt, ka spoguļvirsma kā izteiksmes līdzeklis ir kas laikmetīgi inovatīvs un oriģināls, jo, kā jau iepriekš minēju, pasaulē šādu vides objektu netrūkst un ir iespēja salīdzināt, kurš no tiem cik veiksmīgi iekļaujas apkārtējā vidē, saskaņojas ar to vai, tieši pretēji, ir kā disonatīvs svešķermenis, konceptuāls pārpratums.

Žūrijas locekles, Latvijas Mākslas akadēmijas profesores Ingunas Eleres piedāvātā apoloģija ir visai lakoniska un noslēdzas ar teikumu: “100% uzticos mākslinieka Kriša Salmaņa talantam, pieredzei, intuīcijai, tālredzībai.”

Uzticēšanās, protams, laba lieta, bet, kad runa ir par finansiāli ietilpīgu projektu, vai loģiskāk nebūtu balstīties arī pragmatiskākos argumentos? Arī abi iepriekšminētie žūrijas eksperti acīmredzami pilnā mērā uzticas K. Salmanim, bet abi arī neaizmirst pieminēt jau nodibinājuma “Liepāja 2027”, pasludinot konkursa rezultātus, sniegto informāciju, ka “nav nejaušība, ka skulptūras (lasi “Vienradža”) autors ir izcils mākslinieks, kurš ir atzīts un novērtēts gan starptautiskajā mākslas scēnā, gan Latvijas mākslas vidē.

Autors saņēmis Purvīša balvu, un viņam bijusi iespēja un atbildība pārstāvēt Latviju Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē.” Nezinot, ka konkurss bijis aizklāts un darbi iesniegti šifrēti, varētu nodomāt, ka augstās regālijas – Purvīša balvas laureāts, Venēcijas biennāles dalībnieks utt. bla bla bla… – ir bijušas par vienu no vērtēšanas kritērijiem, bet tagad tās tiek atkārtoti piesauktas kā pamatojums darba vērtīgumam.

Tikai jautājums – vai primāri tiek vērtēts konkrētais darbs vai autora iepriekšējie sasniegumi?

Tātad no ekspertu komentāriem mums jāsaprot, ka žūrijas izvēlētais darbs ir tēmas tvērumā izcili veiksmīgs, laikmeta estētikā nemaldīgi ieturēts, Liepājas ideālus raksturojošs, spožs, mīlīgs, apaļīgs un visādi citādi ģeniāls.

Un, patiesību sakot, tam neiebilst liela daļa apmulsušo un pat sašutušo soctīklu komentētāju. Galvenā neizpratne un bažas ir par objekta iederību tam paredzētajā vietā, atbilstību iepriekš pieminētajiem vērtēšanas kritērijiem – “iederība ainavā, kompozicionāla, stilistiska un kontekstuāli veiksmīga mijiedarbība ar vidi”.

Daudzi izteikuši viedokli, ka Salmaņa Vienradzis labāk izskatītos kāda lielā jūras pieejas ceļa galā, pludmalē vai kādā rotaļlaukumā. Savukārt skvērā pilsētas centrā būtu labāk piemērots kāds cits no piedāvātajiem projektiem.

Kas attiecas uz “citiem specifiskiem kritērijiem, pēc žūrijas komisijas locekļu ieskatiem”, – tur acīmredzami uz žūriju ir nostrādājis Vienradža tēla laikmetīgais simbolisms, par kuru jau ne mazums diskutēts soctīklos, tādēļ šajā aspektā neiedziļināšos, vienīgi norādīšu, ka šeit nav viennozīmīga viedokļa vienkāršās tautas vidū – daļa par spīdīgo mīļumiņu ar tā neviennozīmīgo simbolisko varavīkšņaino mirdzumu ir sajūsmā, daļa mazāk laikmetīgi domājošu, provinciālāku liepājnieku labprātāk redzētu atpazīstamākus, ar Liepāju saistītākus simbolus un tēlus.

Līdz ar to paliek jautājums – skanēt vai neskanēt tautas balsij kultūras galvaspilsētas un vispār pilsētas kultūrvides kontekstā vai atstāt visas teikšanas tiesības augsto ekspertu nodibinājumiem? Vai varbūt rīkoties līdzīgi, kā šodienā populāros TV šovos, kur, izvēloties uzvarētāju, balso gan eksperti, gan skatītāji?

Žūrija uz to varētu teikt – iepūtiet ļipā!

Ja vien Salmaņa Vienradzim būtu ļipa vai aste, bet te nu mākslinieks, lai izvairītos no liekiem pārpratumiem un divdomībām par draiskošanos zem astes un pūšanu ļipā, tālredzīgi, ar gudru ziņu savam vienradzim ļipu nav pieģenerējis.

Bez tam šoreiz neizpratne nav palikusi vien soctīklu komentāru līmenī. Izrādās, neizpratnē par žūrijas izvēli un nepārliecināti par ekspertu skaidrojumiem ir arī tautas vēlētie pārstāvji – Liepājas domes deputāti. Arī viņi nav “pavilkušies” laikmetīguma un atzītas autoritātes virzienā.

Vēl vairāk, liela daļa no viņiem izteikuši viedokli, ka balsojot neapstiprinās konkrēto piedāvājumu (gadījumos, kad projekta summa pārsniedz 42 tūkstošus eiro, šāds balsojums ir nepieciešams). Un te nu sanāk tāds kā kāzuss.

No vienas puses – dome, apstiprinot nodibinājuma “Liepāja 2027” vadību, to pilnvarojusi dažādu kultūras projektu kūrēšanai, žūrēšanai un realizēšanai, bet tagad jāapstrīd leģitīmas, starptautiskas žūrijas lēmums! Uzvarētājs izvēlēts, prēmiju nauda sadalīta, bet pēkšņi neparedzēta vienkāršās tautas un deputātu neapmierinātība. Ko nu?! Lai risinātu jautājumu, mērs jau esot rosinājis veikt liepājnieku viedokļu aptauju. Līdz ar to tēma šobrīd paliek atklāta. Gaidām stāsta turpinājumu…