Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Fotogrāfs Aigars Hibneris iesaka pasaulslavenā vācu rakstnieka Gintera Grasa grāmatu “Brīnumkaste”:

“Man jau viss ap fotogrāfiju grozās. Ļoti interesanta ir šī “Brīnumkaste”, kas stāsta par to, kā katrs redz fotogrāfiju un savas atmiņas.

Saistošs autobiogrāfisks darbs, kuru stāsta Gintera Grasa astoņi bērni. Viņš uzlicis uz galda mikrofonu, un bērni cits caur citu stāsta savas atmiņas. Un tajās ir arī ģimenes fotogrāfijas.

Grāmata veltīta šo fotogrāfiju autorei Marijai Ramai, kura ar savu fotoaparātu bijusi blakus visos notikumos.

Katrs fotogrāfijā saredz kaut ko citu, katram arī atmiņas citas. Tā ir pamatdoma – ko redz fotogrāfs un ko redz fotografētais cilvēks?  

Fotogrāfs, skatīdamies no malas, fiksē arī savas pārdomas un pārdzīvojumus, fotografējamais cilvēks redz pavisam ko citu. Tās ir tādas filozofiskas lietas.

Grāmatā aprakstītā dzīve risējusi pēc Otrā pasaules kara, 20. gadsimta 50.–60. gados, un šīs fotogrāfijas ir uzņemtas ar “Agfa-Box” fotokasti.

Latviskais grāmatas nosaukums ir “Brīnumkaste”, bet vācu valodā būtu “Kaste”. Apakšvirsraksts “Tumšās istabas stāsti” – tas ir viss, kas notiek, attīstot filmiņu un kopējot bildes.

Manuprāt, latviskais virsraksts mazliet novērš uzmanību no pamatdomas, jo runa ir par kasti. Kaste noteikti būtu precīzāka alegorija.

Ja sakām “brīnumkaste”, tad var padomāt, ka mēs brīnumu radām, bet tā tas nav. Runa ir par patiesumu, ka patiesība ir ieslēgta tajā kastē, tajā vienā sešreizdeviņi kadrā, kas tur top. Par to ir stāsts.

Tekstā jau viss ir pareizi:

“Mana kaste ir kā mīļais Dieviņš: redz visu, kas ir, kas bija un kas būs. To neapšmauks neviens. Tā vienkārši redz cauri.”

Kaste, nevis brīnumkaste.

Te arī ir izteikta visa būtība, tas, ko fotogrāfija nes cauri laikam, ko pēc tam katrs redz, kādas atmiņas katram nāk prātā par to laiku, par to brīdi, par to fotogrāfiju.

Fotogrāfija parāda tikai to mirkli, bet atmiņā ir tas, kas notiek pirms un pēc tā un ir visapkārt. Un varbūt tieši to pašu fotogrāfijas mirkli neviens vairs neatceras, bet atceras visu ko citu.

Protams, stāsti grāmatā ir vēl daudz dziļāki.

No šodienas viedokļa raugoties, iedomājos, vai tagad jaunajai paaudzei, kas aug digitālā laikmetā, šajā grāmatā vispār kaut kas ir saprotams, jo fotogrāfijas veidošana un uztvere, un pats lēmums, kāpēc mēs taisām fotogrāfiju, ko mēs darām ar to, ir pilnīgi citādāki nekā tajos laikos, kad fotogrāfiju katrs nevarēja uztaisīt un ap bildes tapšanu bija burvība.

Tagad tā mums ir ikdiena, katram ir aparāts rokās, bet kur tās uzņemtās fotogrāfijas izmanto? Kur tās paliek? Lielākā daļa kaut kad pazūd.

Fotografēšana kļuvusi it kā daudz plašāka, bet reizē arī mazvērtīgāka.

Bet šajā grāmatā redzams, ka tai ir vērtība un fotogrāfe Marīte, Knipsmarīte, ir kaut kas dievišķs. 

Es par šo grāmatu dzirdēju radioraidījumā. Tā izdota apgādā “Atēna” 2010. gadā. Mani, protams, piesaistīja viss kopā, ne tikai tas, ka stāsts saistīts ar fotografēšanu, bet arī fakts, ka autors ir Ginters Grass. Ik pa laikam izvelku šo grāmatu no plauktiņa un paskatos.”

Folkmūziķe un augu pazinēja Laura Drēziņa iesaka amerikāņu rakstnieces Vanesas Difenbau romānu “Ziedu valoda”:

“Šī ir mana mīļākā grāmata, ko regulāri pārlasu. Un tā joprojām man šķiet tikpat laba un ļoti aizkustinoša, kā lasot pirmajā reizē. Nekas nav mainījies.

Kāpēc tieši “Ziedu valoda”? Man patīk, ja grāmatā ir kāds īpašs knifiņš. Lielākoties romāni ir par un ap mīlestību visās tās izpausmēs. Mīlestība starp vecākiem un bērniem, vīrieti un sievieti… Un kā autors apaudzē mīlestības stāstu.

Šai grāmatai ir kaut kas ļoti sevišķs, kas ir tuvs manai dvēselei. Tie ir ziedi. Tas ir galvenais, kāpēc šo grāmatu īpaši atceros, jo tajā ir stāsts par ziediem ar vēstījumu.

Romānam cauri vijas galveno varoņu mīlestība un viņu sazināšanās ziedu valodā, viņus satuvināja ziedu valoda.

Šajā grāmatā galvenā varone ir 18 gadus veca meitene Viktorija, kas ir mātes pamesta, augusi bez vecāku mīlestības, svaidīta no vieniem aizbildņiem pie citiem, izaugusi spuraina.

Meitene baidījās no mīlestības, no pieskārieniem, no attiecībām, neuzticējās cilvēkiem. Bet vienu viņa zināja skaidri, ka vēlas strādāt ar ziediem un ar tiem palīdzēt cilvēkiem.

Aizrauj autores doma, ka cilvēks caur ziediem var atmaigt un dot citiem to, kas viņiem vajadzīgs. Viktorija ir kā burve, viņa savu [bērnības] traumu ielika savā aizrautībā un ar to piepildīja dzīvi.

Pie aizbildnes, kas bija īsts brīnums un meiteni iemīlēja, bet kuras mīlestībai Viktorija pretojās, viņa iemācījās Viktorijas laika ziedu valodu. 

Grāmatu “Ziedu valoda” es lasīju pirms daudziem gadiem (tā izdota 2011. gadā). Tad vēl nezināju, ka pati nodarbošos ar augiem. Tagad saprotu, ka es augus uzlūkoju līdzīgi kā romāna varone Viktorija.

Ļoti dziļi izjutu viņas pārdzīvojumus un darbu.

Grāmata parāda, kā cilvēks var savu traumu dziedināt. Viktorija romānā brīžiem to dara neadekvāti, bet var saprast, kāpēc.

Labi, ka viņai ir aizraušanās ar ziediem, tā ir liela Dieva dāvana. Ne katrs mēs saprotam, ko gribam darīt šajā dzīvē. Daudzi nodzīvo līdz pusmūžam un vēl pēc tam nesaprot, kur ir viņu īstā vieta, strādā nemīlamu darbu.

Esmu sapratusi: lai kaut ko mainītu, ir vienkārši jādara!

Man ziedi ir ļoti tuvi. Mans dārzs ir pļavas, es vācu savvaļas augus. Mani ļoti saista romānā izteiktā doma, ka ar ziediem varam otram nodot vēstījumu un pat mainīt dzīvi.

Es augus mācījos kursos pie fitoterapeites Ilonas Ķirses. Ir tomēr atšķirība, kā augu valodu skaidrojam mēs, bet ir interesanti uzzināt arī grāmatā sniegto skaidrojumu.

Daži no tiem sakrīt ar mums plašāk zināmiem, piemēram, dzeltena roze simbolizē viltību, greizsirdību vai neuzticību, bet ir citi skaidrojumi, kuri atšķiras no mums pieņemamajiem vai zināmajiem.

Mana pasniedzēja runā par augu maģisko garīgo iedarbību, ne tikai par to, kā tie fiziskajā plānā mūs dziedina.

Retumis esmu rīkojusi tējas pasākumus, kuros cilvēki paši intuitīvi var izvēlēties augus. Pēc tam es atklāju viņiem, kāda ir šī auga nozīme, un tad spriežam, kāpēc cilvēks ir izvēlējies tieši to savai tējai. Un tad izrādās, ka tas ļoti sakrīt ar to, kā viņš jūtas.”

“Austras biedrības” Liepājas nodaļas vadītāja Inese Muižniece iesaka citiem pievērst uzmanību Janas Egles pirmajam dzejas krājumam “Dzirdēt noklusēto”:

“2003. gadā biju aizgājusi uz Dzejas dienu atklāšanu. Tur dzirdēju uzstājamies Janu Egli, kuru toreiz vēl nepazinu. Laikam tad arī viņas dzeju dzirdēju pirmo reizi. Es to apbrīnoju. 

Pēc sarīkojuma uzdrošinājos autorei pieiet klāt, atzinos, ka esmu viņas dzejas fane un ka gribētu viņas pirms gada iznākušo debijas dzejas krājumu.

Toreiz man nebija ne jausmas, ka pēc gadiem es Janu sajutīšu kā tuvu draugu, ar kuru labi parunāties par dzīvi un ar kuru ceļi bieži krustojas. Viņas dēls Jānis sāka spēlēt ģitāru “Austrasbērnos”, arī Jana vēlāk pievienojās, dzīves savijās kopā.

Tas brīdis, kad ieguvu šo grāmatiņu, bija it kā pilnīgi citā realitātē, salīdzinot ar tagadni, kad pēc 22 gadiem turu rokās šo grāmatu.

Atceros, ar kādām sajūtām grāmatu lasīju toreiz. Tagad man ir pavisam cita dzīves pieredze, bet Janas tekstus lasu, izprotu un izjūtu vēl vairāk, vēl dziļāk.

Lasu un apbrīnoju, kā Jana dzejā ar minimāliem līdzekļiem sasniedz maksimālus mērķus. Dažos vārdos pasaka kaut ko tādu, ka man gribas teikt – tas ir ģeniāli.

Jana šos dzejoļus ir rakstījusi apmēram tajā vecumā, kādā es esmu šobrīd. Tie visi ir ļoti personīgi, dvēseli un iekšējus pārdzīvojumus atklājoši dzejoļi. Tajos ir gan vēlme uzdrošināties, bet neuzdrošināšanās. Vienlaikus ļoti izteiksmīgas, krāsainas, bagātas iekšējās sajūtas.

Šī dzeja ir ļoti spilgta, sajūtama, sadzirdama, sasmaržojama reizēm.

Piemēram, lietus, kas man ir mīļš, it sevišķi, sēžot siltā istabā. Dzejā es it kā dzirdu Janas aprakstīto lietu, kā tas grab uz skārda palodzes. 

Šis ir izteikti liepājniecisks dzejas krājums. Es tajā redzu un jūtu Liepāju. Ir dzejoļi, kas veltīti tieši Liepājai, bet arī personiskie, dvēseli atsedzošie dzejoļi satur vārdus, kas raksturīgi Liepājai, atbilst Liepājas garšai un liepājnieka dvēselei.

Tagad jau es zinu, ka vairākiem dzejoļiem ir sakomponēta mūzika, tolaik tā nebija. Tagad lasot, tie man skan kā melodija.

Mani arī ļoti piesaistīja Irinas Tīres fotogrāfijas, ar kurām grāmata brīnišķīgi papildināta. Fotogrāfijas ir ārkārtīgi maigas, gaišos toņos, Irinas Tīres stilā, un tās runā tikpat ļoti kā dzeja – tajās ir sieviešu portreti, Liepājas skati un klusās dabas. Ar mani rezonē gan attēli, gan teksti.

Man prieks, ka laika gaitā iepazinu arī I. Tīri, prieks būt ar viņu draudzībā. Netverami skaisti, ka pazīstu abas autores.”