Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Bibliotekāre, skolotāja un literatūrzinātniece Sanita Stepena rekomendē Frēdrika Bakmana grāmatu “Vīrs, vārdā Ūve”:

“Parādi man, kas ir tavi draugi, un es zināšu, kas esi tu. Tā ir arī ar grāmatām. Tas, ko mēs izvēlamies lasīt un ko izvēlamies par grāmatām runāt, stāsta par cilvēku, par personību un viņas dvēseles dziļumiem.

Tie ir mani laimīgie brīži, bibliotēkā strādājot, kad jārunā ar cilvēkiem, notiek sarunas par grāmatām. Tā ir profesijas daļa, un tas man tiešām ļoti patīk. Izbaudu katru iespēju parunāties par grāmatām. Dziļas, īstas un nopietnas sarunas atver dvēseli.

Frēdrika Bakmana grāmata “Vīrs, vārdā Ūve” ir viena no tādām grāmatām, kas ļauj ieraudzīt cilvēka dvēseli.

Rakstnieks stāsta par noslēgtajiem ziemeļniekiem, par mūsu stereotipiem vienam par otru, ka cilvēku ārējā iedaba ļoti atšķiras no tā, kas ir iekšēji.

Autors pats ir ziemeļnieks, kurš sācis šo stāstu par Ūvi kā blogu. Lasītājiem tas tik ļoti paticis, ka viņi lūguši, lai Bakmans par Ūvi uzraksta grāmatu. To viņš arī izdarīja.

Rakstnieks arī citās savās grāmatās stāsta par īpatņiem, kuri it kā ir ārpus sabiedrības dzīvojoši, bet patiesībā tie ir ļoti dziļi, jauki cilvēki, kuri, kad nonāk kādu notikumu epicentrā un atver sevi, spēj vienot ļaudis, spēj būt ļoti noderīgi, pozitīvi ietekmēt apkārtējo cilvēku dzīvi, ir saulstariņi.

Ūve ir it kā vecišķs, stūrgalvīgs īgņa, it kā ļoti nemoderns, toties pārlaicīgi labestīgs un krietns, it kā ļoti noslēgts un mazrunīgs, bet patiesībā sirsnīgs un krāšņi runājošs. Grāmata tulkota labā latviešu valodā.

Viena no grāmatas vērtībām ir labs humors, pat līdz ironijas un pašironijas pakāpei, un ir arī melnais humors, bet man tas ir pieņemams.

Ūve ir ļoti empātisks cilvēks, un

šī grāmata ir par to, ka mūsu sabiedrība ļoti cieš no empātijas trūkuma, ikdienā paejam garām gan citiem, gan paši sev.

Uz grāmatas vāka ir mozaīka, kas norāda, ka stāsts par Ūvi ir veidots no maziem mozaīkas gabaliņiem.

Katru mazo fragmentiņu var izlasīt kā atsevišķu stāstu, bet tikai tad, ja būsi izlasījis pilnīgi visus, būs skaidrs kopējais stāsts un katra tā daļa atradīsies savā vietā, un tikai beigās tu uzzināsi, kāds īsti ir Ūve un to, cik daudzu cilvēku dzīvē viņš ir nospēlējis saulstariņa lomu.

Grāmatai cauri vijas arī stāsts par to, kā viņam pašam dzīve ir kļuvusi par grūtu un vientuļu pēc tam, kad zaudēja sievu Sonju, ar kuru bija kopā 40 gadus un kuru aprūpēja līdz viņas mūža galam.

“Vīrs, vārdā Ūve”, manuprāt, ir vislabākā no Frēdrika Bakmana latviski tulkotajām grāmatām, bet iesaku arī “Nervozos ļautiņus” un “Britu Mariju”.”

Mākslinieks, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas gleznošanas pasniedzējs Uldis Rubezis ir viens no Haruki Murakami darbu faniem un citiem iesaka grāmatu “Savādā bibliotēka”:

“Mani literatūrā interesē asociatīva valoda, netveramība, stāsta daudzslāņainība, lai pēc tam, kad grāmata ir nolikta malā, par to var domāt, domāt un ne vienmēr visu līdz galam izskaidrot. 

Lai par grāmatu var parunāt ar kādu citu un saprast, ka tajā ir vēl kaut kas, ko ir uztvēris tas cits, bet tu ne. Tas mani piesaista – šie dažādie iespējamie sižeta skaidrojumi jeb tulkojumi. Gribu, lai ir daudznozīmība.

Tāpēc esmu iemīļojis japāņu rakstnieka Haruki Murakami darbus un izlasījis visas viņa grāmatas, kas vien izdotas latviešu valodā. Par tām vēlāk jādomā – varbūt stāsts ir saprasts, bet varbūt arī ne.

Murakami ir autors, kura darbus pēdējā laikā esmu lasījis visvairāk.

Mani pievelk tas, ka darbi ir sirreāli. Ļoti patīk, kā viņš pamazām, meditatīvi, ļoti lēni ievelk lasītāju galvenā varoņa dzīvē.

Var šķist, ka ilgu laiku nekas nenotiek, nereti tikai grāmatas otrajā pusē kaut kas sāk risināties, un brīdī, kad sāk likties, tūliņ tas viss jau būs apnicis, top skaidrs, ka lasot jau esmu iepazinis galvenos varoņus, sajutis viņu dzīvi un filozofiju, un tad tālākais, kas notiek, vairs nav pārsteigums, kāpēc notiek tas, kas notiek.

Murakami tā ievelk lasītāju meditatīvā stāvoklī, ka gribas to turpināt, tas nelaiž vaļā. 

Vēl man ļoti patīk, ka šie garie, it kā vienkāršās dzīves stāsti kādā brīdī pārvēršas sirreālismā, realitāte kļūst sirreāla. Viņš ļoti viegli var pāriet citā realitātē, un tad norisinās lietas, kādas normālā dzīvē nevarētu notikt.

Murakami man atgādina amerikāņu kinorežisoru Deividu Linču (filmas “Malholandas ceļš” (Mullholland Drive), “Tvinpīka” (Twin Peaks), “Ceļš uz nekurieni” (Lost Highway)). Linčs ir viens no maniem mīļākajiem režisoriem.

Savelku paralēles sajūtās, kādas ir Linča filmās un Murakami grāmatās, kad viena realitāte viegli pārplūst citā realitātē, stāsts kļūst sirreāls, ko uzreiz nemaz tā nevar saprast, kāpēc tas notiek.

Cienu Murakami par to, ka viņš ir ļoti labs mūzikas pazinējs. To var just, daudzās grāmatās viņš labi apraksta mūziku, ko klausās, raksturo, kāds ir izpildītājs, kāds diriģents, kāpēc to klausās.

Var ļoti labi sajust, ka viņam ir pamatīgas mūzikas zināšanas un ka viņš ir liels mūzikas mīlētājs. Viņa ietekmē daudz ko esmu paklausījies arī es, vietnē spotify sekoju viņa atskaņošanas sarakstam jeb pleilistei.

Viņš ir ļoti smalks mūzikas izvēlē, tikpat smalks kā ēdienu gatavotājs. Bieži vien savās grāmatās ļoti smalki apraksta maltītes gatavošanu. Smalkums ir visās lietās.

Es labprāt ieteiktu grāmatu “Nogalināt Komandoru”, ko jau iepriekš slavējuši citi lasītmīļi, bet, ja šoreiz nerunājam par to, tad paņemiet rokās citu – ir tāda skaista, maza grāmatiņa “Savādā bibliotēka”.

Varētu teikt, ka tā ir bērnu grāmata, tomēr jāvērtē bērna vecums un uztvere, pirms viņam šo grāmatu dot, jo stāsts ir diezgan baiss, var pārbīties, dažādi briesmoņi parādās pa vidu.

It kā pasaciņa, bet stāsts ir tāds, ka ir vērts padomāt, kas tajā notiek.

Laikam šajā grāmatā nevajag pārāk burtiski uztvert visu, tad ir vieglāk. Esmu pārliecināts, ka šī grāmatiņa ir tiklab bērnam, kā arī pieaugušajam.

Man, cilvēkam vizuālim, šī grāmata patīk arī tāpēc, ka tā vizuāli ir ļoti skaista, tās noformējumu vērtēju ļoti augstu.

Beidzamais, ko no Murakami esmu lasījis, ir romāns “Mīļotais sputņiks”, kas ir par neatbildētu mīlestību un mīlas trijstūri, arī ļoti laba grāmata. Viņam visas grāmatas ir labas, tāpēc jau es Murakami lasu.”

Rakstniece Andra Manfelde iesaka Olgas Tokarčukas darbu “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”:

“Labu grāmatu nav iespējams aizmirst un izlasīt līdz galam. Man tādu, protams, ir vairāki desmiti. Pēdējā, kura par sevi atgādina nu jau gandrīz pusgadu, ir Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”.

Atmosfēra, teikumi, kas raksturīgi augstas raudzes literatūrai, tādi, pie kuriem gribas apstāties, lasīt otrreiz.

Šīs tekstā izkaisītās teikumpērles dzen uz priekšu, turklāt noslēgumā ir meistarīga atbilde uz jautājumu: kurš vainīgs? Vēl joprojām par to iedomājos, vai mednieks citkārt nav arī medījums?

Gribu ieteikt lasīt oriģinālliteratūru, jo rakstnieku darbs atspoguļo procesus sabiedrībā un indivīdā.

Manas draudzenes un rakstnieces Kristīnes Ulbergas darbs “Zem kupola” ir skarbs, izmisīgs, līdz absurdam sāpīgs un krāšņs lasāmgabals, kurš patiks tiem, kam apnikuši kaķulīši kā emocijzīmes.

Kristīnes grāmata atgādina, ka cilvēks ir dziļš.

Un, ja izsalkums pēc mīlestības ietērpts tik trāpīgos vārdos, izrādās, nemaz neesi tik vientuļš, kā pašam šķiet.

Tāpēc es mīlu literatūru – tā atver durvis no vienas vienatnes citā.

Grāmata, kuru es pārlasu ik piecgadi, ir angļu rakstnieka un teologa Klaiva Steipla Luisa “Skrūvšņores vēstules” jeb velna katehisms.

Reiz man bija pulkstenis ar otrādu ciparnīcu.

Lai arī dažas reizes es nokavēju randiņu, pusseptiņus noturot par pussešiem, tomēr ar laiku satrenējos domāt abos virzienos jeb spoguļattēlā.

Arī šis meistarīgi uzrakstītais daiļliteratūras darbs tāds ir! Caur līdzību, “velnu secinājumiem” iespēja pavērot sevi un analizēt līdzcilvēku motivāciju.

Šī grāmata, meistardarbs, ir kā atgādinājums, ka šī pasaule ir labā un ļaunā sadursme, kurā ne vienmēr iespējams ar labiem nodomiem nobruģēt ceļu.”

Biedrības “Workout Generation” vadītājs un ielu vingrošanas treneris Gvido Šalms iesaka Robina S. Šarmas grāmatu “Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari”:

“Grāmatas pie manis nonāk, kad tās kāds uzdāvina vai draugi iesaka izlasīt, bet dažkārt arī pats kaut ko saistošu ieraugu grāmatnīcā.

Mani interesē lasāmviela, kas liek domāt un augt, kas stāsta par domāšanas veidu un palīdz izprast cilvēku rīcību. Romāni ne.

Grāmata, ko esmu lasījis pasen, bet kas atstājusi labas emocijas un ko iesaku izlasīt arī citiem, ir “Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari”.

Tas ir stāsts par turīgu cilvēku, advokātu, kuram viss ir, nodrošināta dzīve un darbs, bet iekšēji viņš tomēr jūtas nelaimīgs. Izlasīju grāmatu četrās dienās.

Galvenais varonis devās ceļojumā, no kura atgriezās pavisam citādāks, ar citu domāšanu, atguvis dzīvesprieku.

Viņa stāsts lika aizdomāties par to, ka mūsdienās jau laikam visi skrien pēc visa kā un beigās aizmirst paši par sevi.

Nodzīvo dzīvi un nevar saprast, kāda tai bija jēga.

Grāmata man deva sava veida apstiprinājumu un motivāciju tam, ko es pats daru. Tas ir darbs ar bērniem un jauniešiem, kuriem brīžiem nav tās labākās situācijas dzīvē, un es mēģinu dot viņiem no sevis dzīvesprieku.

Mums katram ir iespēja darīt kaut ko lietas labā vai nedarīt neko. Kāds varbūt ilgstoši kādā darbā ieguldījis daudz pūļu, bet tikpat ilgstoši neredz rezultātu un sāk apšaubīt to, ko dara. Kāds varbūt varētu dzīvot labākā dzīvoklī, bet, no otras puses, viņš varbūt var palīdzēt simts bērniem un jauniešiem, un šis pienesums būs tūkstošreiz lielāks, bet to jau mēs nekad neuzzināsim.

Taču paiet gadi trīsdesmit četrdesmit vai varbūt cilvēks pavisam aiziet pie dieviem, un aiz viņa ir palicis kaut kas labs.

Grāmatā jau arī tas domu gājiens ir, ka nav visam jābūt tikai ap sevi un par sevi, bet no tā, ko tu dari, no tavas personības jābūt kādam labumam.

Neesmu liels ticētājs karmai, tomēr pieredzu, ka viss labais, ko tu dari, atgriežas pie tevis desmitkārtīgi.”