Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašā plauktā “Liepājnieki lasa”, kurā ikviens apmeklētājs var izvēlēties sev lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Režisore, runas skolotāja un psihoterapeite Lelde Čarnecka-Kaupuža citiem iesaka izlasīt liepājnieka Ērika Vilsona romānu “Me&Mo”:

“Ar grāmatām sadraudzējos skolas gados literatūras novirziena klasē, kad nācies izurbties cauri septiņām grāmatām nedēļā un apgūt latviešu, krievu, franču un vēl atsevišķi ārzemju literatūru.

Esmu izlasījusi Raiņa “Kopotos rakstus” – mums tas bija jādara! Man ļoti veicās ar literatūras skolotājiem.

Esmu nesātīga grāmatu vācēja, pircēja, ņēmēja no bibliotēkas. Pašlaik man pie gultas ir astoņas aktuālas grāmatas.

Cenšos no rītiem pavadīt stundu vai divas ar grāmatu un kafiju. Tas ir mans ideālais rīts.

Ar Ēriku Vilsonu, kura grāmatu “Me&Mo” arī jums iesaku izlasīt, esam bijuši labi kolēģi Liepājas teātrī. Ir ļoti interesanti lasīt kolēģa romānu par tēmu, ar kuru esam bijuši saistīti. Tas ir teātra romāns.

Man patīk salīdzinājums, ka dzīve ir kā džemperis, kuru rakstnieks izārda un no dzijas uzada zeķes, pieliekot klāt pavedienus no citiem džemperiem.

Bija ļoti interesanti vērot, kā viņš vēstījumā ir ievijis gan reālo, piemēram, rakstura īpašības, kas kādam piemīt, reālus notikumus savijis ar kaut ko pilnīgi citu.

Viss ir pāradīts citā formā, citā rakstā – tas ir pavisam kas cits.

Ērika radīts tēls var saturēt sevī gan notikumus, dzīves pieredzes, ko piedzīvojis viens cilvēks, gan īpašības, kas piemīt citam cilvēkam, gan vēl kādas iezīmes no tēla, ko kāds aktieris ir spēlējis uz skatuves; un tajā visā ir arī sakausējums no dažādos laikos pieredzētā.

Lasot jutos mazliet kā detektīve, šos pavedienus šķetinot, un tas man šajā romānā patīk.

Piemēram, galvenais tēls Jurčiks. Es tajā saskatu divus reālus cilvēkus, plus vēl skatuves personāžu, kas nav reāls tēls.

Ir liels vilinājums secināt: “Ā, varbūt es kaut ko nezinu, varbūt tas ir noticis dzīvē?” Bet nē, “džempera pavedieni” ir pārvērsti mākslā. Varbūt autors pat apzināti spēlējas ar mums. 

Vēl – man ļoti patīk autora humors un viņa skatījums uz cilvēkiem un notikumiem. Nedaudz smeldzīgs, pat skarbs, ar diezgan lielu mīlestību pret melno humoru.

Tas ir arī stāsts par vilšanos ideālos, arī nāves tēma rakstnieku nodarbina. No tā arī izriet nosaukums “Me&Mo”, kuram viens skaidrojums ir “Memento mori” (latīniski – “atceries nāvi” jeb – neaizmirsti, ka esi mirstīgs), bet otrs – humoristiskais sagrozījums no kādas komēdijas krievu valodā “Momentaļno v more” (latviski “momentā jūrā”).

Cauri rindām lasu dzīves mīlestību, alkas pēc dzīves, tu esi dzīvs, tu piedzīvo!

Es noticu romānā attēlotajām attiecībām, cilvēkiem, dialogiem.

Jūra arī ir ļoti spēcīgs romāna simbols, kaut kas veldzējošs, attīrošs. Ja teātris uzbudina nervus, no kā atrisinājums dažkārt tiek meklēts destrukcijā, tad jūra ir tam pretstatā, nomierina visu un izlīdzina.

Teātris, par kuru lasu romānā, nav saķemmēts, nopūderēts, bet gan ļoti reālistisks, nekā piepušķota. Cilvēki tajā ir ar savām vājībām, dēmoniem, pieredzi, vilšanos, nespēju kaut ko izdarīt, tomēr ir saglabāta teātra suģestija. Varbūt man bija vieglāk to lasīt tāpēc, ka pati esmu no teātra vides.

Man ir arī Ērika jaunā grāmata, šī romāna turpinājums “Pēc otrā zvana”. To vēl neesmu izlasījusi. Varbūt tajā atradīšu atbildes uz jautājumiem, kuri palikuši no “Me&Mo”.

Manuprāt, šī ir Liepājai svarīga grāmata. Tā ir saistīta ar mums.”

Scenogrāfs, rakstnieks, režisors un pedagogs Varis Siliņš citiem iesaka sameklēt latviešu valodā vēl pagaidām nepieejamo, bet bezmaksas audiogrāmatu krātuvēs atrodamo Vladimira Voinoviča darbu “Maskava 2042”:

“Par šo darbu uzzināju no kāda populāra ukraiņu blogera, ko mēdzu klausīties.

Vladimira Voinoviča (1932–2018) grāmata “Maskava 2042” latviski nav tulkota.

Voinovičs par saviem satīriskajiem darbiem Padomju Savienībā tika sodīts – viņa grāmatas aizliedza publicēt, tās izplatījās tā sauktajā “samizdatā” jeb nelegāli pārrakstītas, 1980. gadā rakstnieks bija spiests emigrēt un viņam atņēma padomju pilsonību.

Dzīvodams Vācijā, viņš sarakstīja antiutopiju “Maskava 2042”, tā publicēta 1987. gadā.

Šo romānu ir absolūti vērts noklausīties tagad!

Tajā ir politiskā realitāte – tieši mūsu dienu aktualitāte. Romānā ir aprakstīta sabiedrība, ļoti līdzīga tai, kāda pašlaik ir Krievijā.

Ir pārsteidzoši, absurds, kas tanī grāmatā ir, – ir savienojies komunisms, VDK un kristīgā ticība, tur galvenais patriarhs ir tēvs Zvezdoņijs jeb Zvaigžņotais tēvs.

Romānā ir tieši tas, kas Krievijā pašlaik notiek.

Nabadzīga sabiedrība, kas nodod otrreizējos produktus, lai dabūtu ēst; ir ienaidnieku loki ap Maskavu – pirmais ienaidnieku loks un otrais ienaidnieku loks, tur ir, protams, arī atsauces uz Džordžu Orvelu.

Tiešām baiss apraksts, ar ko tas viss Krievijā var beigties un, kā izskatās, ar ko tas viss tagad var beigties arī Amerikai.

Voinovičs ir ārkārtīgi asprātīgs. Grāmata ir tikpat traģiska, cik smieklīga.

Autors raksta pirmajā personā.

Fabula ir tāda, ka rakstnieks no 80. gadiem laika mašīnā tiek aizsūtīts uz 2042. gadu, un bijušais padomju cilvēks, kurš jau kādu laiku dzīvojis ārzemēs, rietumos, nonāk šaušalīgajā padomju realitātē, kurā absurds robežojas ar traģismu, un, saprotams, ka tas, par ko viņš raksta, ir tuvu realitātei tagad.

Tas ir līdzīgi kā ar Orvelu, par kura darbiem neviens nevarēja iedomāties, cik tie ir pravietiski. Pašlaik realitāte pārsniedz jebkuru literāro darbu.

Man, piemēram, redzot visu, kas notiek apkārt pašlaik, ir sajūta, it kā es dzīvotu kādā romānā, jo tā taču dzīvē nevar būt!

Romāns ir kā vieds paredzējums un brīdinājums, līdz kādam absurdam sabiedrība var nonākt. Lai gan, man šķiet, ka tad, kad autors to rakstīja, pats nedomāja, ka var kaut kas tāds arī reāli notikt.

Latviski tulkots cits ļoti slavens Voinoviča romāns, kurš arī ekranizēts. Tas ir satīrisks romāns “Kareivja Ivana Čonkina dzīve un neparastie piedzīvojumi” par krievu armijas zaldāta dzīvi Otrajā pasaules karā.

Vēl man ļoti spēcīgi atmiņā iespiedusies publicista Mihaila Zigara “Visi Kremļa vīri” faktos balstītā pētnieciskā grāmata par Krievijas vēsturi 2000. – 2015. gadā un par to, kā Putins nonāca pie varas.

Arī šī grāmata klausāma krieviski.”

Neformālās izglītības metodiķe un karjeras konsultante Ieva Cipriķe rosina uzmeklēt grāmatu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”:

“Man patīk mācīties, un ilgus gadus galvenā literatūra, kuru nācās lasīt, bijusi saistīta ar studijām un darbu. Tagad es mācos lasīt romānus.

Darbs ar jauniešiem bieži iedvesmo un pacilā, tomēr reizēm arī izsmeļ.

Esmu atskārtusi, ka iegrimt grāmatā ir fantastiski labs veids, kā domās aizceļot no ikdienas, atslēgties no realitātes, atpūtināt prātu.

Parasti man pa rokai divas trīs atvērtas grāmatas, kurās ieskatos pēc tā brīža noskaņojuma. Pašlaik viena no tām ir grāmata “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”.

Šo grāmatu esmu lasījusi vairākas reizes, un tieši pašlaik esmu paņēmusi to atkal pārlasīt.

Grāmatu ir sarakstījušas četras draudzenes, parīzietes – rakstniece Anne Beresta, modele Karolīna Demegrē, filmu producente Sofija Masa un scenāriste Odrija Divāna.

Laikam man šī grāmata patīk tāpēc, ka tā ir ļoti viegla. Sievišķīga, par sievišķību, dažreiz arī par smieklīgu sievišķību, par paradoksiem, tā, ka pašas par sevi varam pasmieties.

Tā ir grāmata, kuru paņemu, kad man vajag iekšēju sapurināšanu un atcerēties pašai savu būtību.

Tas nav viens stāsts no sākuma līdz beigām. Tajā ir nodaļas – par apģērbu, par attiecībām, par ēdienu, par vakariņām un tamlīdzīgi. Ļoti viegli lasāma, tajā var arī pasmelties kādas idejas.

Protams, nav jāpiekrīt visam, kas tajā rakstīts. Brīžam pavisam muļķības. Var vilkt interesantas paralēles par sievietes dzīvi Parīzē un pie mums. Bet ir interesanti, brīžiem arī labi ieteikumi, pat ēdienu receptes.

Lai gan dvēselē esmu ceļotāja, pati es Parīzē neesmu bijusi un pat neesmu par Parīzi sapņojusi, un arī tagad man nav nodoma uz Parīzi aizbraukt.

Bet man elegantās parīzietes tēls šķiet ļoti saistošs, valdzinošs. Viņas mēdz uzskatīt par pasaules skaistākajām, šarmantākajām sievietēm, bet viņu skaistums, kā lasāms grāmatā, ir vienkāršībā, dabiskumā.

Viņas ir parasti vienkāršas vai vienkārši parastas, nevis mākslīgi skaistas, un tomēr viņās ir kaut kas īpašs. Nevis pārpucētas, bet – varbūt tas ir vieglums, ar kādu dzīvot, neuztraukšanās par niekiem, savā ziņā brīvības sajūta.

Mums, latviešiem, noteikti pietrūkst tādas prasmes ar vieglumu plūst pa dzīvi, nesatraukties lieki, vienkārši būt sievietei.

Man liekas, ka mēs ļoti cītīgi, smagi strādājam, taču jāiepauzē arī mazliet, jāievieš dzīvē arī mazliet sievišķīga viegluma.

Laikam arī tāpēc man šo grāmatu gribas pārlasīt, jo man kā latvietei šī parīzietes viegluma pietrūkst.

Vīriešiem droši vien nebūs interesanti lasīt par parīzietēm. Bet sievietēm gan!”