Tās atrodamas arī Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašā plauktā “Liepājnieki lasa”, kurā ikviens apmeklētājs var izvēlēties sev lasīšanai kādu no grāmatām, ko ieteikuši šīs rubrikas varoņi.

Mūziķis, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas simfoniskā orķestra diriģents Reinis Lapa citiem iesaka Imanta Ziedoņa dzejoļu krājumu “Viegli”:

“Ļoti reti man dzeja kļūst tuva. Parasti, kad lasu dzeju, man ir grūti tajā iedzīvoties. Šis dzejoļu krājums man saistās ar to, ka autora pieskārieni, viņa domas ir tik kompaktas un burtiski kā manas domas.

Es jūtu, ka mana doma tur ir, bet es tai līdz galam netieku klāt, nevaru pieskarties un it kā nevaru nostāties uz abām kājām.

Ar šo dzejoļu krājumu es visu laiku kā liesmiņa šaudos starp izjūtām, domām, ietekmēm, vējā un visur kur.

Ir tikai divas, trīs, četras rindiņas, un atkal kaut kas cits notiek.

Šis krājums ir izdots 1993. gadā, bet es to es izlasīju 1996. gadā. Atceros, ka mani tas ļoti stipri ietekmēja, es mainīju daudzus savus paradumus attiecībā pret izpausmēm un literatūru.

Tolaik es vēl mācījos vidusskolā. Man bija kompānija, tendēta uz lasīšanu, un draudzene, kura nodarbojās ar literatūru, viņa man tolaik ieteica daudzas brīnišķīgas lietas, ko lasīt un ko darīt. Šis bija viens no viņas ieteikumiem.

Sanāca tā, ka es pat domrakstus sāku rakstīt līdzīgā, ziedoniskā formātā. Apkārtējie par to bija pārsteigti, līdz tam man nekas tāds nebija raksturīgs.

Satvēra vieglums, un tā izjūta, ko es ieguvu…

Arī tagad, pārlasot grāmatu, mani piepilda pavasarīgs rīts, spirgts prieks. Tā ir izjūta, kurā es ļoti labprāt uzturos, kuru es gribu paturēt un izpaust, un ir liela, liela vēlēšanās dot to tālāk.

Šī grāmata nav noteikti jālasa no sākuma līdz beigām, var atšķirt jebkuru vietu. Tajā ir tēmas, par kurām bieži vien ir grūti runāt, jo katram cilvēkam par tām ir sava personiskā izjūta.

Piemēram, man ļoti patīk, kā Ziedonis runā par Dievu, ka Ziedonim priekš Dieva ir vajadzīgs tikai viņš pats. Viņa dzejas vieglums kā rīta kafija piešķir smaidu.”

Uzņēmējs, pludmales kafejnīcas “Red Sun Buffet” līdzīpašnieks un Liepājas mūru apgleznošanas iniciators Mareks Alberts iesaka izlasīt ceļotājas Zanes Eniņas grāmatu “Nekaunīgais pingvīns”:

“Vasarās labprātāk baudu saulrietus Liepājas pludmalē, toties ziemas mēnešos vairāk laika veltu lasīšanai.

Biežāk izvēlos autobiogrāfijas un ceļojumu grāmatas. Prātā palikusi ceļotājas Zanes Eniņas pirmā grāmata “Nekaunīgais pingvīns”, kurā aprakstīti viņas piedzīvojumi Dienvidamerikā, Lieldienu salā un Antarktīdā septiņarpus mēnešos.

Mani aizrāva autores drosme pamest ierasto un doties nezināmajā ar vienvirziena biļeti uz Dienvidameriku – stāsts par brīvību, piedzīvojumiem un sevis atklāšanu.

Viņas grāmata “Nekaunīgais pingvīns” rosina domāt par brīvību, par paša izaugsmi un to, cik daudz iespējams piedzīvot, ja uzdrošinās pārkāpt ierastās robežas.

Šī grāmata mani iedvesmojusi biežāk ceļot un uzdrošināties doties nezināmajā, izvēloties tikai vienvirziena biļeti.

Pēc tās izlasīšanas esmu ceļojis uz Portugāli, Spāniju, Maldīvu salām un Šrilanku.

Esmu arī devies prom vienatnē. Pārvaru sevi. Mana recepte ir tāda, ka tad ņemu kādu grupas tūri ar gidu, kur ir vēl citi cilvēki, un ar viņiem tad iepazīstos. Tā ceļojumos ir radušās draudzības, kuras vēl turpinās.

Tik ilgs ceļojums kā Zanei Eniņai gan man nav bijis, bet gandrīz mēnesis ir bijis ceļā. Domāju, ka ar to esmu ieguvis lielāku drošības sajūtu, vairs nebaidos no izaicinājumiem, jebkurā brīdī varu iekāpt lidmašīnā un doties jebkurā virzienā.

Lielākais piedzīvojums bija doties uz Dienvidāfriku vienatnē. Tikko ieradies, jau pēc pāris stundām piedalījos ekskursijā par murāļu tēmu. Tas bija ļoti interesanti, un pasaulē, visās pilsētās, kur esmu, mēģinu atrast tieši ielu mākslas tūres. Un redzētais noteikti ir iedvesmojis mani arī Liepājā veicināt ielu mākslu.

Apskatot pasauli, liekas, visur ir tik skaisti, gribas nobildēties, dažkārt tieši ielu māksla ir bijusi iemesls, kāpēc uz kādu pilsētu gribas aizbraukt.

Un kāpēc lai murāļu nebūtu arī pie mums? Tas jau ir viens no ceļojumu mērķiem – atvest no tiem kādas idejas, kuras var izmantot mājās. Un beidzot tas man arī izdevās.”

Dubeņu bibliotēkas čaklākā lasītāja Ella Putiķe un viņas mamma Kristīne citiem iesaka izlasīt latviešu autores Olitas Tidomanes grāmatu “Trīs runči un viņu cilvēks”:

Lasīšanas aizrautība mūsu ģimenē sākās ar bērndārznieku grupiņas gājienu uz bibliotēku, pēc kuras četrgadīgā Ella uzstāja, ka viņai jāpierakstās bibliotēkā par lasītāju, lai gan viņa pati vēl tobrīd pati lasīt nemācēja.

Tagad jau mēs abas no bibliotēkas vienā reizē mājās atnesam pa 30–40 grāmatām.

Daudzas lasām atkārtoti, bet citas speciāli pasūtām.

Ellai vistuvākās ir tās grāmatas, kuras liek smieties. Viena no vismīļākajām ir “Trīs runči un viņu cilvēks”.

Tā ir jebkura vecuma lasītājam piemērota grāmata. Autore vēstī par saviem mīļajiem kaķiem un viņu piedzīvojumiem, gan par priekiem, gan nedienām, kādas dzīvē var gadīties jebkuram cilvēkam un viņa murrātājam.

Saimniece apraksta, kāds kuram viņas runcim ir raksturs, īpatnības un nedarbi.

Galvenie varoņi ir rudais Rūdis un melnbaltā banda Ādolfs un Osvalds. Rūdī slēpjas divēji raksturi: viens mierīgs, bet otrs ir kā “aktīvais Jurčiks no rajončika”.

Šo grāmatu ir viegli lasīt. Viss no dzīves. Autores vieglais, nepiespiestais, humoristiskais rakstīšanas stils ļauj arī maziem bērniem to uzņemt ar lielām ovācijām.

Tā jau vairākas reizes ir pārlasīta, bet vienmēr ir jāsmejas kā pirmajā reizē!

Ellai reiz tieši šī lasāmviela izārstējusi vēdersāpes – lasot par runčiem, krietni izsmējusies, un vēders vairs nesāpēja.

Ellai ļoti patīk arī grāmatas par animācijas filmu varoņiem. Ļoti tuva ir “Lote no Izgudrotāju ciema”, patīk daudzām paaudzēm mīļie “Lennebergas Emīla nedarbi”, mājās viņai ir arī sērijas “Ella un draugi” pieci sējumiņi.

Meita apgalvo, ka lasīšana viņai palīdz nomierināties, kad ir sadusmojusies.

Kad dodamies izbraucienos, grāmatas vienmēr ir līdzi, visi esam lasījuši meitai priekšā, un nu viņai ir ļoti bagātīgs vārdu krājums, ko pamanījuši arī skolotāji.”

RTU Liepājas akadēmijas mācībspēks, literatūras pētnieks Edgars Lāms iesaka japāņu rakstnieka Haruki Murakami romānu “Nogalēt Komandoru”:

“Literatūra ir mana profesija un vaļasprieks vienlaikus, tāpēc lasīt sanāk daudz.

Viens no maniem iecienītākajiem autoriem ir japāņu rakstnieks Haruki Murakami (dzimis 1949. gadā), kas daudziem lasītājiem pazīstams ar kulta romānu statusu ieguvušo triloģiju “1Q84”, kuru latviešu valodā no japāņu valodas pārcēlusi Murakami pastāvīgā tulkotāja Ingūna Beķere.

Triloģijai raksturīgā stilistika krāšņo arī divdaļīgo romānu “Nogalēt Komandoru”.

Itin kā viscaur reālistisko vēstījumu pat ar dokumentālu personāliju un autentisku kultūrfaktu (īpaši glezniecībā un mūzikā) piesaukumiem negaidīti caurvij simbolisku tēlu iemiesošanās un mistiski atgadījumi.

Lasītājam nākas sastapties ne tikai ar reālpsiholoģiskiem cilvēktēliem, bet arī ar tēlos iemiesojušos Ideju, Metaforu un pat Dubulto Metaforu.

Autors sapludina ikdienišķā un noslēpumainā robežas, reāldzīves ainas ar mistiskiem atgadījumiem.

Piemēram, atdzīvojas kādā gleznā redzamie tēli. Spilgts arguments tam, ka māksla ne tikai vai pat ne tik daudz reproducē esošo, cik rada jaunu realitāti.

Romāns raisa plašu emociju spektru, tai skaitā garantējot lasītājam arī šermuļainas noslēpumainības izjūtas.

Neiztikt arī bez erotiskiem impulsiem, gan apvaldītiem, gan neapvaldītiem, un dzimumattiecību vaļsirdīgām epizodēm, tomēr bez banalitātēm.

Lineāro tagadnes darbības sižetu papildina retrospektīva pagātnes notikumu līnija – par 1938. gada dramatiskām norisēm Vīnē.

Tā kā galvenais romāna varonis ir gleznotājs un radošā procesa atspoguļojums aizņem ievērojamu teksta apjoma daļu, tad skaidrs, ka mākslas tēma, mākslas un dzīves attieksmju jautājumi izvirzās teju vai priekšplānā.

Bet varbūt romāns primāri tomēr ir par cilvēkattiecību dažādajiem modeļiem, par nepieciešamību turpināties bērnos un par to, kā nepalikt vientuļam dzīves malā stāvētājam.

Ik pa laikam atklājas teksta estētiskie slāņi, piemēram, asociatīvās paralēles pusaudžu meitenes Marie Akikavas portretskatījumos.

“Marie klusēja. Gluži kā nakts gārnis, kas stundām ilgi stāv ūdensmalā, vientulīgi vērdamies ūdens virsmā. Gluži tāpat meitene pētīja tējkannu uz galda.”

“..kaut kur viņas tramīgajā sejas izteiksmē bija kaislība. Kā veikls, garā zālē paslēpies dzīvnieciņš.”

Vairākās romāna epizodēs autors reflektē par laika relativitāti, jo laiks var šķist reizē “mūžību garš, gan pretēji – pārsteidzoši īss, ne vairāk kā viens mirklis”. Tāpēc rakstnieks pauž, ka “svarīgi padarīt laiku par savu sabiedroto”. 

H. Murakami romāniem nederēs triecienlasīšanas paradums, tie prasīs iedziļināšanās centienus aiz ārējā notikumu virknējuma, lēnu saprašanas mēģinājumu, kā arī atļaušanos nesaprast vai nepiekrist.

Japāņu rakstnieka darbus labprāt baudīs profesionālāki lasītāji un pieredzējušāki grāmatmīļi ar bagātāku kultūrpieredzi, kaut gan arī jebkurš cits, kurš ir gatavs sastapties ar neordinārāku vēstījumu, ar regulāriem realitātes robežpārkāpumiem.”