Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Pianiste un kultūrvietas “Pegaza pagalms” projektu vadītāja asistente Viktorija Gaiķe iesaka Džordža Orvela romānu “1984”:

“Mani interesē cilvēka dabas dziļums. Ikdienā daudz lasu mūsdienu literatūru, zinātniskus darbus par komunikāciju digitālajā laikmetā/vidē, par vēsturi, kritisko domāšanu, arī cilvēka dabu.

Viena no manām grāmatu grāmatām ir neirozinātnieka un primatologa Roberta Sapolski grāmata “The Biology of Humans at Our Best and Worst” jeb latviski “Cilvēka labā un ļaunā bioloģija”.

Ļoti patīk krievu vēsturnieces Tamāras Eidelmanes lekcijas, kas apkopotas grāmatā “Tiesības uz dzīvi: nāves sodu vēsture”.

Bet Džordža Orvela romānu “1984” esmu lasījusi vairākas reizes gan angliski, gan krieviski, gan latviski un noteikti iesaku arī citiem.

Grafiskā romāna parādīšanās mani iepriecināja, domājot par jaunāko paaudzi, kuru grūtāk ieinteresēt garos un smagos tekstos.

Šī adaptācija tiešām varētu noderēt kādam, kurš pirmoreiz iepazīstas ar Orvelu.

Romāns varētu uzrunāt jauniešus, kuri grib iedziļināties Orvela darbos. Taču arī pieaugušajiem, kuri jau pazīst autoru, būs interesanti paskatīties, kā ilustrators iztēlojies Orvela diezgan skarbo pasauli.

Adaptācija, protams, ir pielāgota arī mūsu dzīves tempam.

Es pati ar šo rakstnieku sāku iepazīties, lasot “Dzīvnieku fermu”, to rosināja iepriekš dzirdētais “Pink Floid” albums “Animals” (1977). Bet romānu “1984” ieteikt mudina laiks, kurā dzīvojam, pasaules notikumi.

Mums priekšā ir valsts svētki, kuros daudz runās par brīvību. Ja esat pārguruši no kara, ja šķiet, ka brīvība ir pati par sevi saprotama, ja ieraugāt mākslu, kas ir citāda, nekā mums ierasts, ja sastopat cilvēkus, kas ir atšķirīgi no mums, ja sākat izjust pašcenzūru, – tad šis romāns ir ļoti aktuāls.

“1984” būs aktuāls arī tad, ja vēlaties izprast, kas ir mīlestība, jo tas ļoti skaidri iezīmē cilvēku savstarpējās attiecības, kurās mīlestības nav.

Šis romāns jālasa ar īpašu uzmanību pret tā varoņiem un vidi. Un, jā, tas ļoti attīsta kritisko domāšanu.

“1984” vispirms iepazinu oriģinālā, angliski. Tobrīd vēl biju vidusskolniece. Bija labi, bet ļoti grūti, toreiz man tas drīzāk bija valodas attīstīšanas jautājums.

Pēc tam atgriezos pie grāmatas krieviskā tulkojumā, un man, krieviski runājošai, kļuva skaidrāka šī romāna ideja.

Jau pieaugušā vecumā atgriezos pie oriģināla, lai sajustu, kā valoda maina teksta uztveri, un saprastu, kādas detaļas pazaudētas tulkojumos.

Kad sākās karš Ukrainā, vēlreiz ķēros pie romāna, nevis lai aizbēgtu no realitātes, bet lai nepazaudētu pati sevi dažādu cilvēku reakciju burbuļos, lai kara agresijas nosodīšanā nepazaudētu humāno sevī, nelīdzinātos agresoram.

Patiesība ir tāda, kāda ir, un nevaram domāt, ka brīvība ir vienkārši tāpēc, ka ir, un ka karš ir kaut kur tur tālu un šeit nevar būt.

Lasot saproti, kādi instrumenti tiek izmantoti, lai manipulētu ar cilvēkiem. 

Atgriezties pie romāna mani pamudināja vēl kas: es biju izlasījusi romānu par romānu – angļu rakstnieka Denisa Glovera grāmatu “Pēdējais cilvēks Eiropā”.

Tā ir par Džordža Orvela dzīves pēdējām dienām, par laiku, kad viņš strādāja pie šī romāna, tāpēc ir interesanti vēlreiz izlasīt “1984” un padomāt, kā viņš toreiz, 1949. gadā, varēja paredzēt to, kas notiks 2022. vai 2024. gadā.

Tas ir unikāls darbs par realitāti, ko rakstnieks jau tobrīd bija sajutis. 

Es ļoti stipri jūtu, ka pašlaik sabiedrībā ir tāds kā līdzdalības nogurums, kultūra ir pasīva, tā drīzāk orientējas uz patēriņu, nevis uz vērtībām, un tas nedaudz degradē un vājina mūs. Turpretī “1984” uzrunā cilvēku tajā, kas ir mūžīgs.”

Goda liepājnieks, bijušais Liepājas Universitātes rektors Kārlis Dobelis iesaka citiem Aleksa Goldfarba un Marinas Ļitviņenko politisko trilleri “Disidenta nāve”:

“Galvenokārt lasu periodiku. Žurnālu “Ir” no vāka līdz vākam, arī visu “Kurzemes Vārdu”, kur piektdienās ir risināmas mīklas.

No grāmatām man patika trilleris “Disidenta nāve” par bijušā krievu spiega, Krievijas Federālā drošības dienesta virsnieka Aleksandra Ļitviņenko noslepkavošanu 2006. gada novembrī.

Ļitviņenko, dzīvojot Lielbritānijā, Londonā, tika noindēts ar poloniju.

Nozieguma izpēte rāda, ka nāvējošā inde atvesta no Krievijas un slepkavība ir FDD atriebība.

Grāmatā ir Krievijas vēsture, sākot no Borisa Jeļcina laika, savstarpējās čekistu varas cīņas, kā viņš izvēlējās Vladimiru Putinu par savu pēcteci. Putins ticis raksturots kā “kantora (čekas) cilvēks”.

Aprakstīts arī Čečenijas karš, pirmā neatkarīgās Čečenijas prezidenta Džohara Dudajeva noslepkavošana 1996. gadā un daudz kas cits.

Ļoti interesants ir teikums, ka Putins Čečenijā karu nemaz nevarēja izbeigt, jo kas tad pēc tam būs – visi noziegumi nāks klajā, pie darba ķersies cilvēktiesību komisijas.

Padomāju, ka mūsdienās tas pats notiek Ukrainā. Putins nemaz nevar karu beigt to pašu iemeslu dēļ.

Šai grāmatai esmu pieķēries jau otrreiz. Pirmajā reizē sāku, bet šķita, ka neinteresēs. Bet tagad tiešām ieinteresē, jo vairāk tāpēc, ka tas ir laiks, kuru pats esmu piedzīvojis – gan Padomju Savienības sabrukumu, gan daudz ko citu.  

Pats atceros, kā tas notika. Un es salīdzinu Čečenijas kara laiku ar tagadējo. Mūsdienās tiek pieminēta aneksija Gruzijā, Krimā, bet Čečenijas karš pēdējā laikā netiek pieminēts.

Ja es redzu, ka viena un tā paša valdnieka laikā atkārtojas viens un tas pats, tad, jā, nekā cerīga tur nav.

Es negribētu teikt, ka ir bezcerīgi, bet varam paši spriest, kāds ir pašreizējais moments, kāds būs miers Ukrainā un vai tas būs taisnīgs. Svarīgi ir skatīties patiesībai acīs.”

Žurnālists un rakstnieks Roberts Džeriņš iesaka izlasīt Ingas Žoludes romānu “Sarkanie bērni”:

“Esmu ziņkārīgs, tāpēc palasu visu ko. Man ļoti patīk vai arī, visticamāk, ļoti patiks proza ar absurdiem un varbūt groteskiem elementiem, jēgpilna un sakarīga, neieejot sirreālismā. Un arī poētiska valoda man ļoti patīk.

Par ko ir grāmata “Sarkanie bērni”? Man liekas, nebūtu godīgi nosaukt vienu vien motīvu. Instinktīvi gribas teikt, ka tā ir par ceļu pie sevis, bet to var teikt par jebkuru mākslas darbu.

“Sarkanajos bērnos” tas īpašais ir maģiskais reālisms.

Ja tu pieņem autores spēles noteikumus, tad šis ir brīnišķīgs darbs ar fantastiskām saiknēm starp sociālajām lomām un cilvēkiem, “ievainotiem dzīvnieciņiem”.

Visvairāk man patīk autores poētisms, spēja uzgleznot briesmīgo. Tā nav vienkārši tēlaina izteiksme. Ar kursabiedriem esam runājuši, cik sarežģīti ir skaisti pastāstīt kaut ko briesmīgu. Žolude to izdara.

Lasot rodas ļoti duāla sajūta, tā nav slikta. Valoda ir patiešām… negribu teikt sievišķīga, bet – sievišķīgi skaista.

Romāns nav par šausmām absurda vai šoka izpratnē, bet gan… dzīves melnumu izpratnē. Tādas šausmīgas lietas, kas kaut kādā ziņā tomēr ir ikdienišķas. Tās var mīlēt vai ienīst, bet tas nemaina faktu, ka tās ir klātesošas.

Atgriezīšos pie aksiomas par ceļu pie sevis: Žolude rāda, kā šis ceļš cilvēku saplēš. Šajā ceļā cilvēkam, tam “ievainotajam dzīvnieciņam”, ir neietekmējami apstākļi, un viss, kas pa ceļam notiek, arī šausmas, ir kaut kas tāds, kas cilvēku veido. Vai bez tā visa var nonākt pie sevis?

Romāna vēstījumā ir vairāku laikmetu savijums, mūsdienas ar 16. gadsimtu, kad Francijā, Parīzē, bija Sarkano bērnu patversme, un bāreņus, kas nāca no turienes, sauca par sarkanajiem bērniem. Mūsdienu Parīzē sarkano bērnu vārdā dēvē veselu kvartālu. 

Meistarīga grāmata. Kvalitātes mēraukla – dzīvīgie tēli. Tas, ko lasi, it kā nav realitāte, bet tu esi tajā visā iekšā un stāsts ved tevi pats.”

Liepājas Izglītības pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Renāte Meļķe iesaka pēc Mārtiņa Ķibilda raidījumiem veidoto grāmatu “Atslēgas”:

“Man tuvas ir grāmatas par vēstures tēmām, klasiskie romāni nesaista. Tagad daudz laika paņem maģistrantūras studijas, bet kāda grāmata allaž ir manas ikdienas daļa.

Mana mīļākā grāmata šogad bija mūsu pašu izdotā “400 darbi Liepājai”, kurā apkopojām skolēnu sacerējumus un zīmējumus par Liepāju.

Esmu lepna, ka mums ir tik daudz talantīgu bērnu, un noteikti iesaku pieaugušajiem šad un tad palasīt bērnu darbus.

Vēl viena grāmata, ko esmu gatava ieteikt citiem, ir Mārtiņa Ķibilda “Atslēgas”. Tā man pastāvīgi ir pa rokai, nereti to pāršķirstu, un tā arī noder, kad bērni kaut ko tāpat pavaicā vai viņiem jāpilda kāds skolā uzdots mājasdarbs.

Man ļoti patika televīzijas raidījums “Atslēgas”, un patīk arī grāmata.

Tā stāsta par Latvijas vēstures notikumiem, procesiem, ēkām, kas nozīmīgas Latvijas vēsturei, un liek aizdomāties par lietām, ko neesam pamanījuši,

ejot šiem namiem garām.

Labs ir grāmatas vizuālais noformējums.

Tā varētu patikt arī daudziem skolēniem, jo noder kā mācību materiāls. “Atslēgas” noteikti var pamodināt interesi par valsts vēsturi.

“Atslēgas” atslēdz mūsu iepriekš pieņemtos priekšstatus, atslēdz mums jaunas zināšanas, un gan raidījumā, gan grāmatā ir kaut kas, ko uzzinām no jauna, kaut kas, ko neesam pamanījuši ikdienā.”