Dace Gedroviča, Izglītības attīstības un metodiskā atbalsta centra vadītāja

Es esmu par to, lai vecākam saglabājas tiesības un atbildība izvēlēties piemērotāko izglītības apguves veidu savam bērnam. Vecāks vislabāk zina un saprot, kas viņa bērnam ir vajadzīgs.

Vai bērniem no 1. līdz 6. klasei ir pietiekamas prasmes mācīties patstāvīgi tālmācībā? Nē.

Un vecākam tas ir jāapzinās – tā ir ļoti nopietna atbildība, ko viņš uzņemas.

Šajā vecumposmā bērnam mācību procesā ir nepieciešams pieaugušais līdzās. Tāpēc vecākam, kurš izvēlas tālmācību, jāiesaistās un jāatbalsta.

Iemesli, kāpēc ģimenes izvēlas tālmācību, ir ļoti dažādi, un nevajadzētu šo lēmumu attiecināt tikai uz ērtībām vai vieglāku ceļu.

Kad strādāju par Ezerkrasta sākumskolas direktori,

mums bija trīs bērni, kuri izvēlējās mācīties tālmācībā, un visi šie gadījumi bija saistīti ar veselības stāvokli.

Un tie ir ļoti labi piemēri – ģimenes pieņēma lēmumu, ka prioritāte ir bērna veselība un izglītība. Vecāki nemaz nestrādāja tajā laikā – viņi katru dienu atbalstīja bērnu mācībās. Šie bērni mācījās ļoti veiksmīgi, un arī izglītības kvalitāte bija atbilstoša.

Bet es esmu dzirdējusi arī par gadījumiem, kad ģimenes tālmācību izvēlas ne pārāk pārdomāti, piemēram, lai izvairītos no rīta celšanās, nevis bērna reālu vajadzību dēļ. Tas parāda, ka situācijas ir ļoti atšķirīgas.

Uzskats, ka tālmācībā bērnam grūtāk attīstīt sociālās prasmes, nav viennozīmīgi vērtējams –

tas lielā mērā atkarīgs no ģimenes. Ir ģimenes, kas bērnam spēj nodrošināt ļoti plašas un daudzveidīgas pieredzes ārpus formālās mācību vides. Dažkārt pat vairāk, nekā piedāvā skolā.

Šobrīd grozījumi Izglītības likumā, kas ierobežo tālmācības iespējas sākumskolā, paredz, ka lēmums tiek uzticēts pašvaldībai. Man tas raisa bažas. Kurš būs tas, kas pieņems šo lēmumu? Vai pedagoģiski medicīniskā komisija?

Pašvaldībām tiek uzlikts kārtējais pienākums – lemt, kam atļaut vai liegt mācīties tālmācībā.

Daiga Manteniece, pedagoģe, divu bērnu mamma

Es esmu mamma, kura neizvēlējās tālmācību aiz slinkuma, modes vai kaprīzes.

Es to izvēlējos, jo redzēju, kā mans dēls otrajā klasē fiziski saslima teju katru svētdienas vakaru, kā pārdzīvoja neveiksmes skolā, cik bieži jutās lieks un nepareizs. Ne jau zināšanu trūkuma dēļ, bet sistēmas dēļ, kurā viņš vairs neiederējās.

Skola turpināja īstenot programmu, bet es – pamanīju bērna patiesās vajadzības.

Tālmācībā viņš pirmo reizi iemācījās mācīties bez baiļu sajūtas. Bez steigas, bez salīdzināšanas, bez pastāvīgas sajūtas, ka viņš “netur līdzi”.

Viņš kļuva mierīgāks, pārliecinātāks, atkal sāka uzdot jautājumus. Un tas, manuprāt, ir izglītības mērķis – nevis paklausība, bet domāšana.

Tāpēc man ir bail. Bail no idejas, ka valsts nolēma:

“Mēs zinām labāk par jums, vecākiem. Jums būs komisija ar svešām sejām, kuras zinās par jūsu bērnu vislabāk.”

Aizliegt tālmācību līdz 6. klasei nozīmē ignorēt realitāti – bērni ir dažādi. Vieniem der klase ar 25 skolēniem, citiem tā ir pārslodze. Vieniem palīdz disciplīna, citiem – droša vide.

Šāds aizliegums nerada labākas skolas. Tas rada vairāk salauztu bērnu, kuriem vienkārši nav alternatīvas. Un, ja sistēma neiederas bērnam, ne vienmēr bērns ir problēma.

Dažreiz problēma ir sistēma.

Kamēr sistēma veido jaunu, kļūdainu pieeju šim jautājumam, tikmēr mūsu bērni veido savu dzīvi, izpratni, iespējas, kuras balstīsies nevis uz viņu autentiskajām vajadzībām, bet sistēmas ietvara!

Prognozēju, ka bērni būs pelēkajā zonā – skolu apmeklēs maz, mācīsies daudz mājās, kamēr atkal nebūs jauni aizliegumi un sodu sistēma arī šīs zonas kontrolēšanai.

Kontrole un aizliegums neveicina domājošas, izglītojošas un kritiskas sabiedrības audzināšanu!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.