Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Voldemāra Caunes balvas ieguvēja, bibliotekāre Edīte Vespere iesaka Janas Egles grāmatu “Bovijs un 12 putnēni” un Marka Mensona darbu “Viss ir draņķīgi. Grāmata par cerību”:

“Pati mēdzu lasīt kādu “gudro”, nopietno pieaugušo grāmatu pamīšus ar “nenopietno” bērnu literatūru. Vārdi “gudrs” un “nenopietns” likti pēdiņās, jo bērnu literatūru nevar uzskatīt par nenopietnu tāpēc vien, ka tā domāta jaunajai paaudzei, savukārt pieaugušo grāmatas ne vienmēr ir gudras.

Bērnu grāmatas lasu gan tādēļ, ka tas nepieciešams darbam, gan arī savam priekam.

Kad es lasu, es pārceļos dzīvot grāmatas pasaulē, un to es gribu tādu, kas man patīk. Nevaru lasīt šausmu stāstus.

Ir dažādi noskaņojumi, tāpēc pie gultas ir kaudzīte ar dažādām grāmatām. Brīžiem gribas atpūsties un kaut ko baudīt, lasīt kaut ko vieglu. Un ir citi brīži, kad meklē kādas atbildes uz saviem nopietnajiem jautājumiem, kādu stiprinājumu. Tāpēc es ieteikšu divas grāmatas.

Grāmata, kurā es ieguvu daudz ko pati sev, ir Marka Mensona “Viss ir draņķīgi. Grāmata par cerību”. Tā man ir palīdzējusi citādi paskatīties uz dzīvi un uz lietām, kas notiek apkārt, – tādas grāmatas man patīk.

Varētu domāt, ka šī grāmata ir no tām, kas māca domāt pozitīvi, kā nopelnīt miljonu un kā kļūt laimīgam. Bet tā tas nav.

Tur vairāk tīri vēsturiski ir par to, kā mums pasaulē iet un kā mēs esam nonākuši tur, kur esam nonākuši, ka mēs dzīvojam tik labi kā nekad agrāk, bet jūtamies tik slikti kā nekad.

Nav jau noslēpums, ka pasaules ziņas mūs bieži vien iedzen kā stūrī. Lai neatstātu sevi tajā izmisuma sajūtā, ka “viss ir slikti”, var paņemt palasīt šo grāmatu.

Bibliotēkā tā ir psiholoģijas literatūras plauktā, taču tā nav tradicionāli uzrakstīta šīs jomas grāmata.

Otra grāmata, kuru ieteikšu, ir bērniem domāta – Janas Egles “Bovijs un 12 putnēni”.

Es ikvienam iesaku lasīt arī bērnu grāmatas! Ir tik daudz brīnišķīgu, siltu, jauku bērnu grāmatu! Jūs lasīsiet un ļoti labi atpūtīsieties.

Šī ir grāmata, kuru lieliski var lasīt lielie kopā ar bērniem. Vienā vakarā var izlasīt pa stāstiņam, un jums būs, par ko parunāties, būs, ko pārdomāt dažādas svarīgas lietas,

varbūt kopā ar bērniem kļūsiet sirsnīgāki un atvērtāki.

Bovijs ir rotaļu lācītis, kurš nonāk dažādās ģimenēs. Tur ir šķirtās ģimenes, tur ir ģimene, kurā toni nosaka datori, tur ir ģimene ar slimu bērniņu, un lācītis šīs visas ģimenes redz.

Pēc Bovija ciemošanās katra ģimene uzraksta tādu kā dienasgrāmatu, kā tad lācītim ir gājis. Arī bērnudārza audzinātājas var ņemt šo grāmatiņu un lasīt bērniem priekšā, un arī būs, par ko parunāt. 

Galvenais – brīnišķīga Janas Egles valoda! Tā komentārus neprasa. Es to baudīju! Tik labi, īsi teikumi!

Dažkārt ir tādas bērnu grāmatas, kurās vai nu nav veiksmīgs tulkojums, vai ir cits iemesls, kāpēc, lasot to bērnam, nākas ļoti daudz ko paskaidrot, dažkārt pieaugušajam tāda grāmata pašam tikpat kā jāpārtaisa, citādi bērns nesapratīs.

Un ne vienmēr, ja raksta par lāci, tā ir laba bērnu grāmata. Bērniem ir ļoti jāmāk rakstīt.

Turpretī Janas Egles grāmatu vienkārši lasiet un baudiet! Grāmatai ir labs formāts, viegli uztverams šrifts, ļoti labi burti un lieliskas Agneses Rudzītes ilustrācijas. Es saku – lasīt bērnu grāmatas tiešām ir interesanti!”

RTU Liepājas akadēmijas bibliotēkas vecākā bibliotekāre Solvita Lūsēna ieteic izlasīt Sandras Kalnietes otro romānu “Māte sieva. Sieva māte. Meita sieva”:

“Man lasīšana ir tumšā laika darbiņš. Gaišajā laikā gribu būt ārā, dārzā. Man ir periodi, kad es lasu grāmatas citu pēc citas, kamēr iestājas sajūta – ir diezgan. Pēc tam varu ilgāku laiku, pat pusgadu, nelasīt vispār.

Bet, kad sākas tumšais laiks, tad atkal meklēju lasāmo. Lasu lēni, katru vārdu un katra vārda galotni.

Grūti bija izšķirties, vai stāstīt par grāmatu, kuru es tikko esmu izlasījusi un kura mani ir iespaidojusi, tas ir Kristīnes Hannas romāns “Baltā nekuriene”, kurš izraisīja lielu līdzpārdzīvojumu un pat asaras.

Pie sevis nodomāju, ka laikam pēdējo reizi, lasot grāmatu, apraudājos vidusskolas gados, toreiz rokās bija Andreja Upīša “Zaļā zeme”.

“Baltā nekuriene” bija otra tik emocionāla grāmata manā mūžā, spēcīga, talantīgi uzrakstīta, par disfunkcionālas ģimenes izdzīvošanu Aļaskā. Citas šīs autores grāmatas arī ir labas.

Un tomēr es gribu īpaši ieteikt Sandras Kalnietes grāmatu “Māte sieva. Sieva māte. Meita sieva”.

Tā arī ir atmiņā paliekoša, svarīga ne tikai emocionālā ziņā, bet arī tādēļ, ka autorei ir izdevies vienā grāmatā salikt visu mūsu vēsturi.

Būtu ļoti labi, ja jauniešiem gadītos izlasīt šo grāmatu, jo valsts vēsture diezgan īsā vēstījumā ir salikta pa plauktiem, ļoti koncentrēti, bet ne pavirši.

Man Latvijas vēsture ir diezgan labi zināma, atmodas un Latvijas atjaunošanas laiks ir izdzīvots un arī krievu laiki.

Bet Sandra Kalniete ļoti labi stāsta arī par latviešu dzīvi Amerikā, grāmatas varone, meklējot darbu, nokļūst tur 20. gadsimta 90. gados.

Uzzinām, kas tur notiek, kā viņa iedzīvojas Amerikas latviešu noslēgtajā vidē, bagātu tautiešu ģimenē kā mājkalpotāja. Autorei pašai ir līdzīga dzīves pieredze.

Man šī bija nezināma dzīves puse, tādēļ ļoti interesanta man pašai.

Lasot daudz domāju par jauniešiem. Varbūt viņiem šeit būtu daudz svešu terminu, jo viņi nav dzīvojuši aprakstītajā laikā. Taču grāmatā ir gana skaidrojumu, kas bija kas.

Romānam cauri vijas ļoti latvisks mīlestības stāsts, un nosaukuma “Māte sieva. Sieva māte. Meita sieva” būtība atklājas pamazām.

Šis ir viens no retajiem gadījumiem latviešu literatūrā, kad

uznirst tēma par vardarbību pret sievieti, sevišķi izsūtījumā, un par upuriem, kas nesti, lai izdzīvotu.

Par to nelabprāt runā, jo upuriem tas sāp un pārdzīvotais atbalsojas paaudžu paaudzēs. Kalniete par to runā.

Šajā grāmatā viss ir ļoti koncentrēti – gan vēsture, gan mīlestība, gan uzupurēšanās, emocijas. Kalnietei ir ārkārtīgi laba valoda, viņa ir meistarīga rakstītāja, rakstītajam var labi izsekot līdzi.”

Biedrības “Ziemupīte” pārstāve Daiga Kadeģe iesaka izlasīt Juvala Noa Harari grāmatu “Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture”:

“Man visuvismīļākā grāmata ir Jāņa Lejiņa triloģija “Zīmogs sarkanā vaskā”, kas, manuprāt, ir grāmatu grāmata, esmu izlasījusi to piecas reizes.

Nesenā Jāņa Lejiņa aiziešana mūžībā vēlreiz uzjundīja vēlmi pieķerties romānam. Te ir viss mūsu latviskais kods. To vajadzētu izlasīt ikvienam, ikvienam! Pat tam, kuram šķiet, ka viņš latviskumu nesaprot.

No kurienes cēlies latvietis, kāpēc mums ir dainas, latvju raksti un zīmes un Dziesmu svētki, kāpēc mums tik svarīgi turēt godā latvisko dzīvesziņu – tajās grāmatās tas viss ir iekšā.

Bez tam darbs tik viegli lasās, es izlasīju katru dienu pa vienai grāmatai. Autora vēstīto iztēlē redzēju kā filmu.

Es teiktu, ka šī ir Latvijas virsgrāmata.

Sanāca tā, ka es šo grāmatu pirmoreiz ieraudzīju tādā brīdī, kad man bija ļoti smagas dienas. Tas bija novembris.

Iegāju veikalā “Depo”, lai nopirktu svecītes valsts svētkiem, un ieraudzīju “Zīmogu sarkanā vaskā”. Bija tā, it kā grāmata uz mani paskatītos, un es uz viņu – un es to nopirku.

Valsts svētku dienā es arī šo grāmatu izlasīju, un ar to manā sirdī atausa svētki, un es varēju tos sākt svinēt.

Šajā romānā atradu spēku. Man tas ir spēka avots joprojām. Palasu – un varu dzīvot tālāk!

Man tā ir kā dāvana no Māras vai Laimas. Šīs grāmatas spēks bija tik liels, ka pēc tās izlasīšanas ļoti ilgi es nespēju iedziļināties nevienā citā tekstā – viss cits likās pārāk sadomāts un maznozīmīgs.

Bet, tā kā Jāņa Lejiņa grāmata iepriekš jau ir ieteikta, es pastāstīšu par vēl kādu labu grāmatu, kuru iesaku izlasīt. Tā ir Juvala Noa Harari “Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture”.

Arī šī grāmata man ir likusi aizdomāties. Ļoti interesanta. Sāku lasīt, šķita – tas ir joks, ne grāmata. Ļoti vieglā formā pasniegta pasaules vēsture.

Tomēr lasot es sapratu, ka no šīs grāmatas var paņemt diezgan daudzus inovatīvas uztveres un domāšanas teikumus.

Autors uz mūsu pasaules attīstību ļauj paskatīties citādākā rakursā nekā parasti.

Man tas bija pārsteigums. Es nelasu bieži zinātniskus tekstus.

Piemēram, jautājums, kādēļ cilvēki – homo sapiens – izdzīvoja cauri laikiem, bet neandertālieši ne? Man ļoti patika doma, ka homo sapiens izdzīvoja nevis tāpēc, ka iemācījās runāt, bet gan tāpēc, ka spēja savā starpā komunicēt un kā kolektīvs sāka veidot kopējo domu, tā paliekot stiprāki, tās bija kopienas pirmās veidošanās pazīmes. Un tas bija viņu izdzīvošanas pamatā.

Tā vien šķiet, ka tagad cilvēcei tas ir jāmācās no jauna – saprasties, veidojot kopēju domu.

Esam tik ļoti sašķēlušies katrs savos uzskatos, tik nepiekāpīgi, ka “taisnība ir tikai man un nevis kādam citam”, ka mēs savu kolektīvo apziņu pamazām zaudējam.

Grāmatas, kuras man patīk, es ļoti bieži pārlasu vairākkārt, un arvien ieraugu tajās jaunas vērtības, ikreiz piesaista aizvien citi teikumi.

Interesanti, ka tūkstošiem gadu laikā mēs, cilvēki, aizvien vēl runājam par to pašu, par kolektīvo domu, par kolektīvo izdzīvošanu, par kopienām, par savstarpējo sadarbību, par spēju pieņemt kopējus lēmumus – kā pirms miljoniem gadu. Tas viss mums joprojām ir aktuāli.”