Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Žurnāliste Liene Kupiča iesaka izlasīt Diānas Gabaldones romānu “Svešzemniece”:

“Mani vairāk saista daiļdarbi par vēsturi un par konkrētām vietām, kuras varētu apceļot. Interesē arī romāni, kuri dramatizēti vai arī pēc kuru sižetiem tapušas filmas, un otrādi.

Vēsture man ir mīļa kopš skolas sola, kad angļu valodas skolotāja prata ieinteresēt par Lielbritānijas, un īpaši Skotijas, senatni.

No latviešu autoriem iemīļotākais ir Vladimirs Kaijaks ar tetraloģiju “Likteņa līdumnieki”, bet no cittautu rakstnieku darbiem iecienītākais ir amerikāņu prozaiķes Diānas Gabaldones bestsellers “Svešzemniece” (“Outlander”), kas latviski izdots 2013. gadā. 

Šo grāmatu vēlējos izlasīt, kad saslimu ar kovidu un laika īsināšanai skatījos seriālu, kas tapis pēc šīs autores grāmatu motīviem.

Romāns stāsta par Otrā pasaules kara laika žēlsirdīgo māsu Klēru, kura pēc kara ar vīru vēsturnieku Frenku bauda medusmēnesi Skotijā, ap kuru apvītas dažādas senčus godinošas leģendas.

Frenks pēta savas dzimtas vēsturi un kopā ar Klēru apmeklē vēsturiski nozīmīgas vietas Skotijā, tās saistītas ar skotu centieniem pēc neatkarības.

Leģendas noburta, Klēra nonāk 200 gadu senā pagātnē un satiekas ar sava vīra senāko zināmo priekšteci – angļu ģenerāli.

Klēra nokļūst kāda klana drosmīgu vīriešu kompānijā, kurā viņai pāri neviens neuzdrošinās darīt. Viņa ar savu nākotnes pieredzi noder, gan spējot “paredzēt” notikumus uz priekšu, gan arī vienlaikus raisa skotos aizdomas par sevi, taču ir cienīta.

Svešumā un ārpus sava laika viņa ir pakļauta gan dažādiem briesmu pilniem piedzīvojumiem, gan pilnasinīgai dzīvei.

Romānu iesaku izlasīt, jo tas ir aizraujošs, tam ir bagātīga valoda, salīdzinājumi, epiteti un metaforas, spraigi, emocionāli dialogi un visas iespējamās mākslinieciskās sajūtu gleznas.

Šī ir viena no grāmatām, kuras saturs ir vienkārši apbrīnojams, – rakstniece ir izdomājusi ļoti oriģinālu sižetu, liekot arī man teju noticēt, ka ceļošana laikā ir pilnīgi iespējama!

“Svešzemniecei” ir turpinājums – romāns “Spāre dzintarā”, kas izdots divās grāmatās 2016. gadā.

“Svešzemnieci” es vēlētos izlasīt arī oriģinālvalodā.”

Kordiriģents Andris Kontauts mudina atvērt Laimas Muktupāvelas biogrāfisko romānu “BrāliBrāli”:

“Šī grāmata ir par latviešu virsdiriģentiem – Imantu un Gido Kokariem. Droši vien katru interesē tas, kas ar paša profesiju ir saistīts, un tas, pie kā pats esi piederīgs.

Domāju, ka grāmata “BrāliBrāli” vairāk varētu interesēt tos lasītājus, kuriem jau ir priekšzināšanas par mūsu kultūru, par Dziesmusvētku tradīciju un kuriem jau ir arī priekšstats, kas ir brāļi Kokari.

Man šī grāmata bija saistoša.

Interesants ir izteiksmes veids, kā rakstniece Laima Muktupāvela darbu iesākusi, – ar Imanta Kokara mirušās sievas Edītes redzējumu, visam romānam cauri vijas it kā Edītes skatpunkts uz visām norisēm, uz abiem brāļiem, uz viņu dzīves gājumu.

Rakstniece ļoti daudz vākusi dažādus materiālus par brāļiem, runājusi ar viņiem.

Nezinu, kā šis darbs tapis, taču Laimai Muktupāvelai ir savs rokraksts, kas rada klātesamības iespaidu, un tas piešķir grāmatai papildu dimensiju un ļoti uzrunā, romāns iegūst cilvēcisku, emocionālu raksturu. Šķiet, ka arī pati rakstniece tolaik ir bijusi radošā pacēlumā.

Grāmata nav sauss biogrāfisku faktu uzskaitījums.

Man, kordiriģentam, abi Kokari nozīmē ļoti daudz. Esmu viņus saticis, esmu ar abiem brāļiem runājis, ar Gido esam diriģējuši kopīgā koncertā.

Atceros, kad Mūzikas akadēmijā Imants nāca pretī, no viņa plūda tāds enerģijas lādiņš kā no atomenergostacijas – tāds momentāni sajūtams personības starojums.

Tādas lietas jau neiemācās, tas ir kaut kas tāds, kas nāk līdzi no šūpuļa.

Imantam Kokaram vairāk piedēvē valdonīgumu, Gido Kokaram – emocionalitāti, viņš bija Imanta Kalniņa mūzikas interpretētājs. Viņu kori “Daile” un “Ave Sol” bija kā vesela mūzikas laboratorija.

Abu Kokaru dzīves ceļš nebūt nav bijis viegls. To lasot, man, tāpat kā droši vien katram lasītājam iegrimstot biogrāfiskajos darbos, ir bijis jādomā arī pašam par savu dzīvi.

Romāns zināmā mērā ir saistīts ar Liepāju, autore raksta, ka Edīte, kuras stāstījums ir iztēlots, nākusi no mūsu pilsētas.

Daudz ko esmu lasījis. Šad tad palasu detektīvus. Nereti skaistas grāmatas rokās nonāk nejauši. Grāmata ziemā ir alternatīva ceļojumam uz siltām zemēm, bet pašam sevi ir jāapbalvo ar laiku, lai varētu lasīt.”

Valsts vides dienesta Atļauju pārvaldes Resursu pārvaldības daļas vadītāja vietnieks Andris Junkurs ieteic lasīt rakstnieka Artura Lielā grāmatas:

“Tieši Artura Lielā populārzinātniskās grāmatas par plašās pasaules ģeogrāfiskajiem atklājumiem un pasaules vēsturi savulaik iekārdināja mani studēt ģeogrāfiju.

Uzskatu, ka Arturs Lielais ir nepamatoti piemirsts.

16. janvārī rakstniekam apritēja 106 gadi. Arī viņš bija ģeogrāfs. Arturs Lielais vadīja izdevniecības “Liesma” Jaunatnes literatūras redakciju, iedibināja ļoti populāras sērijas – “Piedzīvojumi, fantastika, ceļojumi”, “Ievērojamu cilvēku dzīve”, “Stāsti par vēsturi”, “Stāsti par dabu” –, bet pats arī daudz sarakstījis.

Kāpēc tieši viņš man ir tuvs autors? Es, šķiet, savulaik izlasīju visus viņa darbus. Tās interesantākās bija par Centrālameriku un Dienvidameriku: “Konkistadori”, “Inku zelts”, “Lejup pa Amazoņu upi”.

Vēlāk – par Āfriku: “Pāri Melnajam kontinentam”, saistībā ar Deivida Livingstona ceļojumiem – grāmata “Pie Zambezi un Njasa ezera”, un citas. Vesela virkne grāmatu!

Viņš tulkoja un izdeva arī Tūra Heijerdāla “Paradīzi meklējot”, Jurija Senkeviča “Uz “Ra” pāri Atlantijas okeānam” un daudzas citas.

Viņa grāmatās sastapu pasaules redzējumu, vēsturi, kultūru, ģeogrāfiju,

tajās bija iekļauti kartogrāfiskie materiāli, zīmējumi, kartēs varēja sekot līdzi vēsturiskajiem notikumiem un ceļotāju maršrutiem.

Manuprāt, šīs grāmatas arī ielika manī pamatu, vēlmi un lēmumu – doties uz Ģeogrāfijas fakultāti.

Lielais arī pats ir apbraukājis pasauli – bijis Āfrikā, Kubā, Meksikā un citur izceļojies. Protams, kad viņš rakstīja par konkistadoriem, viņš atveidoja pasauli, kuras vairs nebija, tomēr grāmatās ir aprakstītas zemes, vide un kultūra, kas redzēta ar paša acīm, pārnesot uz šo paša redzēto pasauli vēsturiskos notikumus.

Manī tas viss radīja lielu interesi izglītoties.

Es tās lasīju un Lielā aprakstītos pasaules vēsturiskos notikumus gluži vai redzēju pats ar savām acīm, tā, it kā es tajos pats būtu klāt. Caur šīm grāmatām izbaudīju ceļojumus vēsturē.

Tāpēc šīs grāmatas vajadzētu celt augšā no putekļiem, noteikti – iekļaut skolēnu lasāmvielas sarakstos, tās jauniešos pavērtu plašāku skatījumu uz dažādām pasaules vietām,

lai mēs nekļūtu par tādiem cilvēkiem kā daudzi amerikāņi, kuri neko vairāk par savu vietu negrib zināt.

Manuprāt, A. Lielā grāmatās nav ideoloģiskās mērces, nav klišeju, no kā bija grūti izbēgt padomju laika rakstniekiem. Varbūt no šī ideoloģiskā nospieduma autoru paglāba tas, ka rakstīja par ļoti seniem laikiem. Rakstnieka devums ir ārpus padomju politiskajiem uzstādījumiem.

Manās acīs Artura Lielā grāmatas joprojām ir ļoti vērtīgas.”

Pensionētā skolotāja Aira Jākobsone iesaka izlasīt Lijas Brīdakas grāmatu “Mūžs kā pasaka. Margarita Stāraste”:

“Laikam tāpēc, ka man pašai ir paliela autogrāfu kolekcija, arī lasīt izvēlos vismīļāk dažādus dzīvesstāstus.

Lijas Brīdakas sarakstītā grāmata “Mūžs kā pasaka. Margarita Stāraste” mani ārkārtīgi aizkustināja. Te ir stāsts par to, ka mīlestībai nav vecuma.

Bērnu rakstniece un ilustratore Margarita Stāraste (1914–2014) jaunībā iepazinās ar vīrieti no Nīderlandes un visu mūžu glabāja šo mīlestību. Karš un okupācijas bija iemesli, kāpēc viņi izšķīrās.

Daudzus gadus vēlāk viņi viens otru atkal atrada.

Apmēram 80 gadu vecumā viņa devās dzīvot pie sava drauga uz Nīderlandi, un abi laimīgi nodzīvoja vēl septiņus gadus kopā.

Nīderlandē rakstniece tomēr ilgojusies pēc Latvijas. Kad viņas vīrs Gerits nomira, Margaritas Stārastes mazmeita palīdzējusi viņai atgriezties Latvijā. Rakstniece nodzīvoja simts gadus.

Lija Brīdaka uzrakstījusi populārās bērnu grāmatu autores dzīvesstāstu, sevišķi uzsverot tieši mīlestības tēmu.

Margarita Stāraste zīmēja grāmatu ilustrācijas vēl sirmā vecumā,

arī no Nīderlandes zīmējumus sūtīja uz Latviju, vīrs viņai palīdzējis arī kādu darbu izdot Nīderlandē.

Lija Brīdaka piemin daudzas Margaritas Stārastes grāmatas, arī tādas, kuras es nemaz nezināju.

Man no Stārastes darbiem mīļākās bērnībā bija ilustrētās Arvīda Žilinska bērnu dziesmu grāmatas “Baltā ziema” un “Vasariņa”. Katrai dziesmai šajās grāmatās bija uzzīmēti mīlīgi tēli. Viņas zīmējumus uzreiz varēja atpazīt.

Domājot par to, ko ieteikt, man bija grūti izšķirties starp divām grāmatām. Otra būtu Maijas Krekles “Mīlestības skartie” – par dažādu Latvijas kultūras personību mīlestību. Šī arī ir gaiša grāmata.”