Intervija ar biedrības “Liepājas ezeri” pārstāvi Ēvaldu Urtānu.

– Tagad lomā drīkst paturēt līdakas, vai šo zivju Liepājas ezerā daudz?

– Ir jau ir, lai gan kormorāni izdara daudz slikta. Kolonija, kas dzīvo pie Bārtas upes, katru dienu apēd no viena līdz diviem kilogramiem zivju.

Un, kad putnu ir tūkstošiem, tad dienā pazūd tonnas.

Dabā redzami migrējošie putnu bari; ziemā tie aizlaidās uz dienvidiem, jo bija ledus un nebija, ko ēst, bet atgriezās atpakaļ.

Ezers ir sekls, maksimālais dziļums divi metri, putni labāk redz tās zivis, kas spīd, – raudas, ruduļus, asarus.

– Kādas sugas šeit mīt?

– Lai zinātu, kāds šobrīd zivju resurss, doma ir nākamgad lūgt Liepājas vai Dienvidkurzemes pašvaldību iesniegt projektu, lai atkal izpēta Liepājas ezeru. Kopš iepriekšējās izpētes pagājuši pieci gadi.

No plēsīgajām zivīm ezerā mīt līdakas un asari, reizēm no upes iemigrē vēdzeles, šad un tad ir zandarti, no zivjaudzētavām vai citādi izsprukuši sami.

No neplēsīgajām sugām galvenā zivs – līnis, kas Latvijā pēc būtības vislabākais, jo tam nav dūņu piegaršas un ātri aug.

Ja ir barības bāze, tad ļoti lielā skaitā – brekši jeb plauži, ir raudas un ruduļi, karūsas, sudrabkarūsas.

Pavasaros, kad dodas uz nārstu, cauri migrē vimbas. Tās ir arī pie Nīcas un uz augšu – līdz Lietuvas robežai; tālāk netiek, jo Skodā ir augsts poldera dambis, kam tās nevar pārlēkt pāri.

Ezerā uzturas dažādu sugu mazās zivtiņas,

mēdz iepeldēt apaļie jūras grunduļi, jo līdz pusezeram sāļš ūdens, ko vējš iedzen no jūras. It sevišķi, kad ir tādi apstākļi kā tagad, kad notece maza, jo nelīst.

Sāļais ūdens iespiežas, bet parasti netiek tālāk par vidu, kur šaurākā vieta un arī seklums. Tāpēc ziemeļdaļā ūdens vasarā duļķaināks nekā dienvidu galā.

– Kāda ir ezera veselība?

– Liepājas ezers, kā visi seklie piejūras ezeri, cieš no eitrofikācijas – aizaugšanas.

Tā veselību ietekmē tas, ka notekūdeņu attīrīšanas iekārtas nespēj attīrīt slāpekli un fosforu, polderu kanālos no laukiem ieskalojas mēslojums, kas pēc tam ienāk ezerā un joprojām veicina aizaugšanu.

Biezs ledus tikai daļēji aiznes zāles.

Rudeņos vētrās, kad vējš kādi 30 metri sekundē, sadzen tās ūdenī, pēc tam ar atplūdiem zāles nonāk jūrā – tāda neliela tīrīšana.

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs veic ūdens kvalitātes pētījumu un atzīmē to, ka Ventas un Bārtas ūdeņi diemžēl ir organiski piesārņoti.

Kad vasarā uznāk karstums, seklākās vietās, pietekās, kur zivis nonārstojušas, mazuļi iet bojā tādēļ, ka nav skābekļa vai arī ūdens uzkarst līdz gaisa temperatūrai 25–30 grādi.

Liepājas ezeram vienīgais glābiņš ir jūra, kas ieplūdina ūdeni un veicina apmaiņu.

Arī no Bārtas upes ieplūst ūdens, kas samazina stagnāciju, sevišķi vasarā, kad nelīst un dažviet pie krastiem ir smirdīgs ūdens.

Tas tāpēc, ka apkārt daudz laivu īpašnieku kooperatīvu, no kuriem arī ir ietekme. Ne visi ierīkojuši ekoloģiskās tualetes, un rezultātā piestātņu vietās ūdenī nonāk piesārņojums.

Dūņainākais ir jūras puses krasts, otrs ir mazāk dūņains, jo tur gar malu iet straumes.

Liepājas ezerā vēl nekas daudz nav izlīdis no ūdens – citus gadus jau bijuši zaļumi –, pēc pavasara paliem organika ir nosēdusies un, ja vējš to neuzkuļ, ūdens kļuvis dzidrāks. Bet

organiskais piesārņojums ir caurspīdīgs, to nevar redzēt, tas nepeld pa virsu kā naftas pleķi.

Negadījumi ar naftas produktiem nav ilgi notikuši, beidzamās bijušas tikai sīkas izplūdes Tirdzniecības kanālā pirms 10–15 gadiem.

– Vai ielaiž zivju mazuļus?

– Beidzamajos gados tas nav darīts, jo nav iespējams atbalsts no Valsts Zivju fonda, jo ezera iepriekšējie pētnieki pirms pieciem gadiem uzrakstīja tādu darba atskaiti, ka ezerā viss ir kārtībā, tur ļoti daudz zivju un tās nav jāielaiž.

Neticu, ka tagad situācija nav mainījusies, tāpēc nākamajā gadā ir noteikti jāveic izpēte, un tad arī būtu iespēja iesniegt projektu Zivju fondā.

Zivju mazuļi maksā krietnu naudu – tūkstošus –,

un, ja tos organizācija “Liepājas ezeri” iegādāsies par saviem līdzekļiem, tad pusgadu vairs nebūs naudas ne pļaušanai, ne veiksmīgai kontrolei. 

– Kāds ir jūsu lielākais loms Liepājas ezerā?

– Šobrīd es nemakšķerēju – zivis zvejoju un arī braucu jūrā pētniecības darbos.

Mani lielākie lomi bija 90. gados, kad vēl bija atļauti tīkli. Tad cilvēku skaits uz ūdens bija mazāks, tagad – daudz vairāk.

– Kāda ir makšķernieku atbildība?

– Jāievēro makšķerēšanas noteikumi, ir jāatskaitās par noķertajām zivīm elektroniski vai uz papīra licenču iegādes vietās.

Ir cilvēki, kuri fiksē lomus, bet, lai iegūtu precīzus datus, uzmanīgi jārēķina no novērojumu punktiem, cik, kas un ko noķer, jo uz papīra daudzreiz mazāk.

Ir viegli uzrakstīt, ka pa visu gadu neko nenoķēra.

Rezultātā dati nav nevienam izmantojami, tajā skaitā zinātniekiem, kuri grib zināt, kas ūdenstilpēs notiek.

Par uzvedību jāteic, ka tā uzlabojas, mēslošana samazinās. Maluzvejnieku skaits ir minimāls – gan bargi sodi, gan palīdz arī sabiedrības līdzdalība.

Cilvēki ziņo par pārkāpējiem vides inspektoriem, un tas ir svarīgi, jo nav jābraukā, meklējot, kur atrodas maluzvejnieki, bet ir informācija par konkrētu vietu.

1. maiju makšķernieki gaida.

Viena daļa jau tumsā ir ūdenī, otra – izguļas un tad brauc, bet trešā saka: 1. maijā tur nav, ko darīt, aizbrauks vēlāk, kad pūļi būs izklīduši.

Ir arī tādi, kas sezonas sākumu gaida nevis tādēļ, lai saķertu zivis, bet kā tradīciju – satikt citam citu.

Es RTU Liepājas akadēmijā lasu lekcijas vides aizsardzībā, un viena studente stāstīja: “Mans vīrs ir makšķernieks, un, kad viņš gatavojas 1. maijā braukt Liepājas ezerā, pirms tam aiziet pie friziera nogriezt matus, lai izskatītos smukāks.”