Autors ir Mārtiņš Ancāns, un šo bāku, kā ir plānojis finišā, viņš taisījis saviem dēliem Augustam un Teodoram.

Tā ir tik piesaistoša, ka arī svešos bērnos raisa interesi, un viņi vēlas šeit ienākt paspēlēties.

Namiņš patiesi atgādina bāku, mazliet arī koka pili vai cietoksni, jo par vienkārši “mājiņu kokā” to nenosauksi.

Augusta un Teodora tētis radījis vietu, kur atvasēm pavadīt brīvo laiku – spēlēties, kāpelēt, attīstīt fantāziju.

Namiņš tapis aptuveni divu gadu laikā, lielākoties izmantojot otrreizējus materiālus. Nejaušā kārtā Mārtiņam izdevies tikt pie kokmateriāliem, kas citiem nebija vajadzīgi.

“Principā speciāli materiālus es neesmu pircis.”

Darbošanās ar koku Mārtiņam ir hobijs, arī tagad garāžā topot viens projekts.

Vienlaikus namiņš kalpo kā eksperiments pašam. Uz dažiem dēļiem veikti pieraksti par izmantotajiem materiāliem un apstrādes veidiem.

“Gribu saprast, kā kurš materiāls uzvedas. Lielākoties te izmantotas eļļas vai lineļļas beices, kas iesūcas kokā.”

Namiņā netrūkst arī noslēpumu. Tajā ierīkota slepena ieeja un kāpnes uz augšējiem stāviem, ko nezinātājam būs pagrūti uzminēt. Jo durvis izveidotas bez roktura, lai nejaušs svešinieks uzreiz nesaprastu, kā tās atvērt.

Dēls Augusts sarunas brīdī arī “Kurzemes Vārdam” to nodemonstrēja. Viņš pa nama stāviem pārvietojas zibenīgi, pārzina to līdz sīkumiem.

“Tas viss ir pilnīgs fantāzijas lidojums,”

atzīst Mārtiņš.

Viņš rāda, ka vienā pusē izveidota neliela kāpelēšanas siena. Vēl bākai piekārtas šūpoles, bet pagājušajā gadā klāt tapusi smilšu kaste.

Tumšās namiņa sienas kalpo arī par zīmēšanas tāfeli, jaunākajam dēlam Teodoram te patīk atstāt savus mākslas darbus, zīmētus ar krītiņiem.

Virtuvīte bijusi mammas ideja, un tepat savu vietu atradis arī vecs stacionārais telefons, ko atdevis kaimiņš.

Kopumā namiņa tapšanā iesaistījušies pat vairāki pieaugušie – kāds iedevis materiālus, kāds interesantu detaļu.

Pie namiņa lepni plīvo arī Latvijas karodziņš. “Vairs pat neatceros, kuram bija ideja to pielikt,” pasmaida Mārtiņš.

Viņš teic, namiņš vēl nebūt nav pabeigts.

“Man gribētos, lai vismaz vizuāli tas izskatās pabeigtāks,”

viņš vērtē.

Plānojot tam bākas krāsojumu, lai tas tiešām atgādinātu šo gaismas torni.

Namiņš netiek izmantots tikai siltajā sezonā. Ziemā pie tā tiek izkārtas gaismu virtenes un pagalms pārvēršas par nelielu ziemas rotaļu pasauli.

“Mēs te pikojāmies. Bērni ielīda mājiņā, un tā kalpoja kā patvertne,” atceras tētis.

Runājot par izmaksām, viņš spriež, ka lielākais ieguldījums bijis nevis naudas izteiksmē, bet laikā.

“Darba stundas aizgāja ļoti daudz.

Ja būvētu no jauniem materiāliem un ar gatavu rasējumu, viss notiktu, iespējams, daudz ātrāk. Bet man nebija konkrētas vīzijas, viss tapa procesā.”

Tieši spontānais būvēšanas process devis arī vērtīgu pieredzi pašam. “Te viens materiāls, tad cits un vēl kāds. Turklāt bija jādomā, kā visu savienot. Tā bija laba pieredze pašam.”

Padomi

Lai štābiņš būtu drošs

– Izvēlies piemērotu vietu, kur būs droši: prom no ceļa, grāvja, ūdenstilpes, elektrības vadiem, asiem žogiem, betona vai bruģa.

– Pārbaudi koku. Ja mājiņa plānota kokā, tam jābūt veselam, stabilam un pietiekami spēcīgam. Nevajadzētu būvēt kokā ar trupi, plaisām, sausiem lieliem zariem vai redzamiem bojājumiem.

– Nepārspīlē ar augstumu. Jo augstāk bērns kāpj, jo nopietnāks var būt kritiens. Mazākiem bērniem labāk izvēlēties zemu platformu vai štābiņu uz zemes, nevis augstu mājiņu kokā.

– Padomā, uz kā bērns var krist. Zem mājiņas vai kāpnēm nevajadzētu būt betonam, bruģim, akmeņiem, dārza instrumentiem, metāla priekšmetiem vai citiem cietiem un asiem objektiem. Labāk – zāle, smiltis, mulča vai cita mīkstāka virsma.

– Neizmanto bojātus materiālus. Veci dēļi nav slikti paši par sevi, bet tiem jābūt stingriem, neizpuvušiem un bez izvirzītām naglām, skabargām vai asām malām.

– Izdomā drošu nokļūšanu augšā un lejā. Kāpnes ir tikpat svarīgas kā pati mājiņa. Tām jābūt stabilām, piemērotām bērna vecumam un neslīdošām.

– Ja bērns var atrasties augstāk par zemi, jādomā par malas aizsardzību – margām, bortiem vai citām barjerām.

– Nosedz vai izņem visu aso. Nedrīkst palikt ārā izvirzītas skrūves, naglas, metāla stūri, saplīsis stikls vai šķembaini dēļi.

– Uzmanīgi ar virvēm un ķēdēm. Tās bērniem šķiet aizraujošas, bet var radīt arī aizķeršanās, krišanas vai žņaugšanās risku.

– Pārbaudi štābiņu regulāri. Dēļi, skrūves, kāpnes un margas jāapskata vairākas reizes sezonā, īpaši pēc stipra lietus, vēja vai ziemas.

– Neļauj štābiņam kļūt par noliktavu. Instrumenti, pudeles, stikli, veci metāla priekšmeti, auklas un būvgruži bērnu spēļu vietā ātri kļūst bīstami.

Avoti: www.nationwidechildrens.org; www.cpsc.gov; playgroundsafety.uni.edu; www.nachi.org