Kāpēc tas rodas?

Veselības centru apvienības (VCA) poliklīnikas “Aura” ginekoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdību un ginekoloģijas katedras asistente Olga Plisko atzīst, ka ideja par kārtīgu dzērveņu devu nav slikta, tomēr simptomi un to iemesli ir nopietni jāizpēta un jāizvērtē.

“Cistīts jeb urīnpūšļa gļotādas iekaisums ir izplatīta slimība. Visbiežāk cistīts piemeklē sievietes, dažreiz saslimst arī vīrieši.

Nepieciešamība bieži apmeklēt tualeti un dedzinošas sāpes urinējot ir nogurdinoši simptomi, kas rada daudz neērtību.

Smagākos gadījumos paaugstinās temperatūra, ir drudzis, urīnā parādās duļķes vai asinis piejaukums,” skaidro ārste un uzsver, ka tas viss var liecināt gan par cistītu, gan citu uroģenitālu infekciju, tāpēc noteikti jāapmeklē ginekologs vai urologs (vīriešiem), taču vispirms var doties pie sava ģimenes ārsta.

“Peldēšanās aukstā ūdenī vai sēdēšana uz akmens cistītu neizraisa. Zema temperatūra var tikai provocēt saslimšanu, kuras cēlonis ir urīnpūslī iekļuvušās baktērijas. Visbiežāk tā ir zarnu baktērija escherichia coli, kas parasti dzīvo gandrīz katra cilvēka taisnajā zarnā.

Caur urīnizvadkanālu nonākot urīnpūslī, baktērijas pieķeras tā gļotādai, un rodas iekaisums, nereti – patiešām smags,”

skaidro O. Plisko.

Sievietēm urīnizvadkanāls ir īss, tādēļ ir tik svarīgi ievērot personīgo higiēnu. Pretējā gadījumā, ja nepietiekami funkcionē imūnsistēma vai ir kāda hroniska slimība, piemēram, diabēts, vai ir ļoti aktīva dzimumdzīve, partnera maiņa, grūtniecība, kā arī kādas iedzimtas īpatnības dēļ cistīta iespējamība palielinās pat vairākas reizes. 

Arī cieša apakšveļa, īpaši, ja tā izgatavota no sintētiska materiāla, ir riska faktors.

Cistītu var provocēt arī uzturēšanās mitrā peldkostīmā pēc peldes, tā ir labvēlīga vide, kas veicina slimību izraisošo baktēriju vairošanos.

Daktere uzsver: “Ja parādās cistītam līdzīgi simptomi, iesaku pierakstīties pie ārsta. Gļotaini izdalījumi no dzimumorgāniem, bieža, sāpīga urinēšana, sāpes un dedzināšana urīnizvadkanālā, sāpes dzimumakta laikā, ārējo dzimumorgānu nieze un diskomforts var būt dažādu slimību, tostarp seksuāli transmisīvas infekcijas, simptomi.

Visbiežāk sastopamās diagnozes ar šādiem un līdzīgiem simptomiem ir trihomoniāze, uroģenitālā hlamidioze, mycoplasma genitalium izraisīta infekcija un gonoreja.

Katrai no šīm slimībām (arī cistītam) svarīga atbilstoša ārstēšana, pretējā gadījumā pastāv risks iegūt hroniskas problēmas, ar ko būs jācīnās ilgi.

Hronisks cistīts var izplatīties uz augšējiem urīnceļiem un izraisīt nieru iekaisumu jeb pielonefrītu, sfinktera disfunkciju ar pastāvīgu, nekontrolētu urinēšanu

un citas veselības likstas.”

Tējiņas un analīzes

Ja ir aizdomas par cistītu, pirms izdodas nokļūt pie ārsta, var doties uz aptieku un iegādāties bezrecepšu augu izcelsmes preparātus, arī lietot daudz ūdens.

Var pagatavot kumelīšu vai miltenes tēju, dzērveņu sulu (ar minimāli pievienotu cukuru).

“Mēness aptiekas” sertificētā farmaceite Jeļena Bebre atzīst: “Kad sievietes (un arī vīrieši) vēršas aptiekā ar sūdzībām, kas var liecināt par urīnpūšļa iekaisumu, parasti papildus iztaujājam par simptomiem un piedāvājam augu izcelsmes preparātus, kam piemīt pretiekaisuma, antiseptiska un viegla diurētiska iedarbība.

Var palīdzēt, piemēram, bez receptes iegādājama augu pasta ar specifisku garšu un smaržu, kas satur zeltslotiņas, kosas, kviešu dīgstus, sīpolu mizas, bērzu lapas, lupstāju, pētersīļus, grieķu sierāboliņa sēklas, salvijas eļļu, piparmētru, priežu un apelsīnu eļļu.

Pieaugušajiem ieteicams vienu tējkaroti pastas izšķīdināt puskrūzē silta ūdens un lietot trīs līdz četras reizes dienā pēc ēšanas. Tagad pasta ir pieejama arī kapsulu veidā, kas ievērojami atvieglo lietošanu, ja pastas garša šķiet nepatīkama.

Dažiem labāk der kompleksais augu izcelsmes preparāts, kas satur, piemēram, lupstāja sakni, rozmarīna lapas. Iesakām arī dzērveņu ekstrakta preparātus –

šīs ogas satur vielas, kas neļauj baktērijām pieķerties urīnpūšļa sieniņām, tāpēc ekstrakts ir piemērots arī hroniska cistīta profilaksei.

Var palīdzēt ārstniecības augi – miltene, kumelītes, brūklenes, asinszāle, pētersīļi. Ja ir stipras sāpes, var lietot kādu bezrecepšu pretiekaisuma līdzekli, piemēram, paracetamolu vai ibuprofēnu.

Sievietēm dažreiz iesakām antiseptiskas maksts svecītes, kas palīdz cīnīties pret dažādiem patogēniem mikroorganismiem – baktērijām, vīrusiem, sēnītēm.

Cistīta gadījumā var lietot maksts svecītes ar hlorheksidīnu un citām sastāvdaļām, kam ir pretmikrobu iedarbība. Šīs zāles nozīmē ārsts uroģenitālās sistēmas infekcijas un iekaisuma slimību gadījumā.”

“Lai sekmīgi ārstētu cistītu vai citu uroģenitālu infekciju, ārstam ir svarīgi zināt, kas tieši to izraisīja. Ja slimības cēlonis ir hroniska maksts infekcija vai uztriepes izmeklējumā atklāti maksts mikrofloras traucējumi, tikai cistīta ārstēšana, visticamāk, dos īslaicīgu rezultātu.

Vienlaikus nepieciešams ārstēt dzimumorgānu infekciju, un pēc tam lietot zāles, kas sakārto maksts mikrofloru.

Papildus jāgādā par imūnsistēmas normālu darbību, iespējams, nepieciešams vitamīnu kurss,” saka ārste.

Slimības diagnosticēšanai nepieciešama urīna analīze, un, apmeklējot ginekologu, jānoņem maksts uztriepe. Nereti ar to pietiek, lai uzsāktu efektīvu ārstēšanu.

Centrālās laboratorijas vadītāja, ārste Jana Osīte norāda: “Ja ir aizdomas par cistītu, svarīga gan urīna, gan asins analīze. Urīnā jāpārbauda olbaltumvielu, glikozes daudzums, skābuma līmenis, blīvums un citi rādītāji, savukārt  asinīs – leikocītu, eritrocītu, C-reaktīvā proteīna rādītāji. Analīzi var veikt gan ar ārsta nosūtījumu, gan bez tā.”

J. Osīte uzskata, ka informatīvs ir urīna uzsējums, kas atklāj cistītu izraisošās infekcijas veidu, kā arī tās jutību pret antibiotikām – tas ir svarīgi, lai izvēlētos terapiju ar konkrētajā gadījumā efektīvākajiem medikamentiem.