Visbiežāk uz Austriju un Itāliju

Kā plašajā ceļojumu un neskaitāmo slēpošanas kūrortu piedāvājumā izvēlēties sev piemērotāko, stāsta Kristaps Salens, slēpošanas un snovborda gids, “Sniega kluba” pārstāvis: “Lai izvēlētos sev atbilstošākos kalnus, vispirms svarīgi atbildēt: kas man patīk, ko sagaidu no slēpošanas brīvdienām?

Vai tās ir labi sagatavotas trases vai tā sauktais “pūdersniegs” ārpus tām? Vai patīk braukt ātri un agresīvi vai lēnāk? Un vēl svarīgs aspekts ir tas, vai, dodoties slēpošanas braucienā, gribi tikai no rīta līdz vakaram slēpot vai svarīgas arī izklaides slēpošanas kūrortā: pasēdēt saunā, vakarā doties uz ballīti? Vai gribas baudīt apkārtni?

Piemēram, Francijas Šamonī un Šveices Sanktmorica ir vēsturiskie kūrorti, kuros tūrisms bija attīstīts, pirms aktuāla kļuva slēpošana, un, ja slēpošanu šajos kūrortos kādu dienu noņemtu, tās joprojām būtu aktīvas kūrortpilsētas.

Tas nozīmē, ka ārpus slēpošanas ir vairāk atpūtas un pasākumu vietu, kultūras objektu, kas ceļojumu padara bagātīgāku.

Ja gribas atvērt viesnīcas durvis un uzreiz slēpot, jāņem vērā, ka vēsturiskie kūrorti atrodas zemākā augstumā un nebūs tā, ka uzreiz iekāpsiet sniegā. Savukārt

jaunie kūrorti izvietoti 1800 metru augstumā – izej no viesnīcas, slēpes pie kājām un brauc, tikai rēķinies, ka nebūs daudz apskates vietu, kurp doties.”

Itālijas un Austrijas kalni ir tie, kuru sniegotās virsotnes Latvijas slēpotājus tradicionāli vilina visvairāk. Tāpat ziemas prieki tiek baudīti Slovākijā, Gruzijā, Šveicē, Somijā, Norvēģijā un citur.

Zaļā, zilā, sarkanā, melnā trase

Slēpošanas un snovborda trases tiek apzīmētas ar krāsām – atbilstoši prasmju līmenim, kādam šī trase piemērota.

Kā liecina K. Salena novērojums, latvieši, kuri dodas slēpot uz ārzemēm, parasti izvēlas sarkanās trases, kas domātas pieredzējušiem slēpotājiem.

“Zaļās trases ir ļoti līdzenas, domātas bērniem un iesācējiem, parasti tās ir meža trases ar skaistiem skatiem.

Zilās trases atrodas augstāk trašu sistēmā, tās ir garākas, ar mierīgiem nobraucieniem, kuros iesācējs jutīsies gana komfortabli. Šīs trases mēdz izvēlēties arī pieredzējušāki braucēji, lai atpūstos un baudītu ainavu.

Sarkanajās trasēs braukšanas stils ir agresīvāks, kūrorti ir parūpējušies, lai tās būtu labi izlīdzinātas.

Sarežģītākās ir melnās trases, kas tiek iedalītas divās kategorijās. Pirmās – pēc stāvuma vai arī tām ir grūta piekļūšanas vieta, un pati trase ir ar nelieliem pacēlumiem. Otrās – gludas, bet ledainas.”

Izvēloties slēpošanas ceļojumu, lai galamērķī negaidītu vilšanās, vērts atcerēties, ka “lēti un labi” mēdz būt reti,

jo slēpošanas ceļojuma izmaksas veido loģistika, transfērs uz lidostu un no tās, naktsmītne, “ski pass” jeb kalnu pacēlāju karte, citi papildu izdevumi.

“Ja skatāmies sezonas nogrieznī, februāris vienmēr izmaksu ziņā būs dārgākais mēnesis, it īpaši Francijas Alpos,” norāda K. Salens.

“Piedāvājumi, kas ir ļoti lēti, parasti neiekļauj kalnu pacēlāju kartes izmaksas, kas ir vairāki simti eiro, kā arī apartamenti būs zemākā līmenī. Jāizvērtē arī tas, cik tuvu šādā piedāvājumā ir pati slēpošanas trase, lai nebūtu tā, ka ceļš līdz tai aizņem divas stundas.”

Vienmēr jāpadomā par drošību

“Pasaulē ir vairāk nekā 6000 slēpošanas kūrortu, tādēļ pateikt, kurš ir vislabākais, nebūtu īsti godīgi. Visi kūrorti ir labi, ja tie ir atbilstoši tavām vēlmēm,” uzver K. Salens.

“Izvēloties slēpošanas kūrortu, svarīgi apskatīties, kāda ir trašu sistēma, kādas krāsas trases pieejamas, kāds ir kopējais trašu garums. Vai interesanti būs vienu dienu vai vienu nedēļu, un kas pieejams vēl bez trasēm? Vai ir krosa trases ar tramplīniem un virāžām, virāžu parki, kur jauniešiem trenēt trikus?

Piemēram, Francijas Portes du Soleil sadalījums starp trasēm ir 50:50, puse no tām ir zaļās un zilās trases, otra puse – sarkanās un melnās. Līdz ar to, braucot ar ģimeni, būs ko darīt gan pieredzējušiem pieaugušajiem, gan bērniem.

Savukārt Šamonī ir ievērojams sarkano trašu pārsvars – nedaudz virs 60%.

Salīdzinot trases Francijā, Austrijā, Itālijā, reljefs būs līdzīgs, abās pēdējās būs jaunāki pacēlāji, jo šie kūrorti parasti ir jaunāki. Itālijas pluss ir gardā virtuve, kas ir par pieejamākām cenām, un vairāk saules, bet Austrijas kūrortos – visvairāk cilvēku un krodziņu kultūra.”

“Dodoties uz kalnu, vissvarīgākais ir neatlikt apdrošināšanas noformēšanu uz pēdējo dienu, jo sirds mierīgāka, kad zini – apdrošināšana darbojas.

Tāpat rūpīgi jāiepazīstas ar apdrošināšanas noteikumiem,” uzsver K. Salens.

“Esot kūrortā, pirms došanās uz kalna jāseko laika prognozei – pie pacēlājiem parasti ir zīme par lavīnbīstamību, lai būtu skaidrība par situāciju.

Ķivere un muguras sargs ir pašsaprotams lietas, bez kā uz kalna doties nedrīkst. Pat ja esi pārliecināts, ka slēpo vai snovo izcili, nekad nevari būt drošs par citiem braucējiem. Ekipējums var glābt gan no smagām traumām, gan pasargāt dzīvību.

Jāizvērtē, vai ir nepieciešamība doties ārpus trasēm, pārliecinoties, vai apdrošinātāja piedāvājums ietver segumu ārpus trasēm. Dodoties ārpus tām, meteoroloģiskā prognoze jāpārbauda vēl rūpīgāk – ne tikai, kas gaidāms šodien, bet arī, kas bijis vakar un pirms divām nedēļām. Varbūt sen nav snidzis, bet vakar uzsnidzis, un sniegs ir trausls.

Noteikti nedrīkst ārpus trases doties viens!

Slēpojot ārpus trases, ieteicams censties lejā pa nogāzi braukt pa vienam, ne grupā – viens nobrauc, pārējie pa to laiku ir augšā. Ārpus trases vērts ņemt līdzi gan sniega lāpstu, gan raidītājus. Ļoti noderīga ir rācija, jo ne vienmēr trasē ir mobilo sakaru zona.”

“Slēpojot Latvijā, vidējā nelaimes gadījumu apdrošināšanas atlīdzība par traumām, kas gūtas uz kalna, ir aptuveni 450 eiro, bet, dodoties ziemas brīvdienās ārpus Latvijas, jārēķinās, ka izmaksas ievērojami pieaugs,” norāda apdrošināšanas kompānijas “ERGO” Risku parakstīšanas departamenta direktors Raitis Čaklis.

Viņš skaidro, ka,

esot kalnos, paļauties tikai uz EVAK karti nav ieteicams, jo kalnu kūrortos parasti pieejamas tikai privātās medicīnas iestādes, kurās EVAK nedarbosies,

bet noderīga būs ceļojumu apdrošināšana ar tajā iekļautu medicīnas risku.

Turklāt jāpārliecinās arī, vai polise paredz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Tā ir būtiska gadījumā, ja persona slēpojot notriec citu cilvēku, kuram tādēļ nepieciešama ārstēšanās, vai arī sadursmē tiek sabojāts otra slēpotāja inventārs.

Tāpat ir riski, kurus iespējams apdrošināt attiecībā uz ziemas sporta inventāru, piemēram, slēpju sabojāšanu, nozaudēšanu, aizkavēšanos pārvadājuma laikā vai zādzību ārzemēs.

“Ja ceļojuma laikā gūtas traumas dēļ ir jāārstējas slimnīcā un vairs nav iespējams izmantot pacēlāju karti, būs noderīgs pacēlāju kartes apdrošināšanas risks – tad, piemēram, “ERGO” kompensēs līdz 50 eiro par katru dienu, kad kavēta pacēlāju kartes izmantošana.

Savukārt slēgto slēpošanas trašu apdrošināšanas risks paredzēs kompensāciju, ja laikapstākļu dēļ trase būs slēgta,” piebilst R. Čaklis.