Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” (1813)

Džeinas Ostinas burvīgais un humora pilnais stāsts par mīlestību, sarežģītām ģimenēm un grūto uzdevumu atrast skaistu vīru un lielu laimi.

Lasītāji izcēluši asprātību un kaislību mīlas stāstā, filozofisko pieeju un vēsturisko atmosfēru.

Hārpera Lī “Kas nogalina lakstīgalu” (1960)

Pulicera balvas saņēmējas Hārperas Lī daļēji autobiogrāfiskais romāns pievēršas nevienlīdzības un rasu aizspriedumu tematikai reizē līdzjūtīgi un viegli.

Lasītāji uzsvēra, ka šis ir darbs, kurā satraucoši un satriecoši skaisti runā par to, kā cilvēki izturas cits pret citu.

Frānsiss Skots Ficdžeralds “Lieliskais Getsbijs” (1925)

“Lieliskais Getsbijs” ir himna aizgājušajiem laikiem – Amerikai, kur īsā laikā bija iespējams saraust bagātības, kur pludoja šampanietis, līksmoja daiļas sievietes un iznesīgi puiši, kur ballītes un dārza svētki ilga dienām.

Zelta jaunatnes izpriecas, sentiments un patiesas jūtas:

Džejs Getsbijs, romantiskais ciniķis, sapņotājs un kontrabandists, un pie naudas upes dzimušie Dēzija un Toms Bjūkenani, ļaudis, kuriem kopš mazotnes piederējis itin viss…

Bet lasītāji atsauksmēs piebilst, ka darbs ir hipnotisks un traģisks reizē, turklāt joprojām nav zaudējis savu aktualitāti.

Gabriels Garsija Markess “Simts vientulības gadu” (1967)

Nobela prēmijas laureāta kolumbiešu rakstnieka G. G. Markesa romāns ir spilgts divdesmitajā gadsimtā Latīņamerikā aizsāktā “maģiskā reālisma” paraugs.

Romānā attēlota mītiskā pilsēta Makondo, tās rašanās un pastāvēšanas vēsture. Šī izdomātā pilsēta ir pasaules simbols, kas ietver sevī cilvēku sapņus un vilšanos.

Lasītāji teic, ka šī smieklīgā un aizkustinošā grāmata liek pēc tam vēl ilgi pārdomāt nepielūdzamo laika ritējumu.

Trūmens Kapote “Gluži aukstasinīgi” (1965)

Viena no savas paaudzes izcilākajiem amerikāņu rakstniekiem uzrakstītā romāna centrā ir kādas ģimenes nežēlīgu slepkavu rīcības cēloņu un motīvu izpēte, ko veic rakstnieks.

Romāns tapis sešu gadu laikā un kļuvis par pirmo dokumentālās prozas paraugu amerikāņu literatūrā.

Lasītāji uzsver, ka šis ir jauna žanra – dokumentālās noveles – paraugs, kurā proza mijas ar faktiem un žurnālistikas izmeklēšanas paņēmieni savijas ar kriminālstāstu.

Oldess Leonards Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule” (1932)

Grāmatas darbība risinās “šajā stabilitātes gadā, 632. pēc Forda” – tas ir, 632 gadus pēc tam, kad pasaulē ieradies automobiļu magnāts Henrijs Fords (1863–1947), kura “T modelis” guva milzīgus panākumus un bija pirmais automobilis, ko ražoja, izmantojot tikai un vienīgi masu produkcijas metodes, piemēram, montāžu uz konveijera un strādnieku specializāciju.

Fords ir galvenā dievība Pasaules valstī, globālā kastu sistēmā, kas izveidota pēc divkāršas katastrofas – Deviņgadu kara un Lielā ekonomiskā sabrukuma – un viņa industriālā filozofija dominē visos šīs valsts dzīves aspektos.

Džīna Rīsa “Plašā Sargasu jūra” (1966)

Feministisks un antikoloniāls priekšvārds Šarlotes Brontē romānam “Džeina Eira”, kurā aprakstīti notikumi Ročestera kunga postošajā laulībā ar Antuaneti Konveju vai Bertu, kā to pazīstam.

Rakstniece izvēlējās varoni no klasiskā romāna un iedvesa “trakajai sievietei bēniņos” jaunu dzīvību, pamatojoties uz viņas pašas pieredzi un pasaules skatījumu.

Lielisks piemērs, kā viens darbs var turpināt citu un tai pašā laikā nebūt saistīti.

Dodija Smita “Es iemūžinu pili” (1948)

Autore ir plašāk pazīstama kā 101 dalmācieša radītāja, tomēr šis viņas darbs par Kasandras Mortmenas izaugšanu brūkošā pilī kopā ar viņas ekscentrisko ģimeni, iespējams, nav pieredze, ko varam attiecināt katrs uz sevi, tomēr var garantēt, ka viņas pieaugšanas stāsts ar visiem tā apburošajiem mirkļiem atbalsosies daudzos.

Lasītāji stāsta, ka tā ir bērnu grāmata, kas runā skaļi par nelaimīgu mīlestību un disfunkcionālām ģimenēm, ārpus laika un jautri.

Šarlote Brontē “Džeina Eira” (1847)

Sievietes paaudzēm lējušas asaras, lasot šo ievērojamās rakstnieces Šarlotes Brontē grāmatu. Uzrakstīts 1847. gadā, romāns joprojām nav zaudējis savu spožumu.

Džeinas Eiras, nabaga bārenes, stāsts ir grūtību pilns, tomēr tā beigas padara Šarlotes Brontē darbu romantisku. Bet pašu grāmatas galveno tēlu – par sava laika varoni, kas ar intelektu un jūtu bagātību spēj pārvarēt šķiras robežas un dzīves likstas.

Fjodors Dostojevskis “Noziegums un sods” (1866)

Fjodora Dostojevska filozofiski psiholoģiskais romāns ir viens no pasaulē pazīstamākajiem krievu literatūras darbiem. Rakstnieks tajā atklāj nozieguma sociālos un psiholoģiskos cēloņus, kā arī noziedznieka izjūtas.

Romāna sižeta pavērsieni ir baisi, neparedzami un tumši kā neskaitāmās šķērsielas, kāpnes un gaiteņi, pa kuriem rakstnieks izvadā lasītāju.

Viņa radīto personāžu dvēseles bezdibeņi – dziļi un drūmi kā pagalmu akas.

Galvenais varonis – nabadzīgs students Rodions Raskoļņikovs –, aizrāvies ar pārcilvēka ideju, nogalina augļotāju, uzskatot, ka viņa citiem nes tikai sāpes un ciešanas. Taču, nemitīgi cenšoties pārliecināt sevi, ka tikai iznīcinājis cilvēku, kam nav tiesību dzīvot, un atbrīvojis citus no tā, viņš aizvien vairāk ieraujas sevī un patiesībā soda pats sevi.

Lasītāji atzīst, ka autors patiešām liek izjust savus varoņus un pēc grāmatas izlasīšanas gribas to pārlasīt vēlreiz un vēlreiz.

Donna Tarta “Slepenā vēsture” (1992)

Spožā amerikāņu rakstniece Donna Tarta, Pulicera balvas ieguvēja, savā debijas romānā lasītājus aizved uz nelielu koledžu Vērmontā, kur deviņpadsmitgadīgais Ričards Papens ierodas mācīties sengrieķu valodu.

Ričarda jaunie draugi – četri jaunieši un viena meitene – ir gudri, atraisīti, bagāti un tik ļoti aizraujas ar seno kultūru, ka uzskata sevi gandrīz par īpašu tās glabātāju kastu. Tomēr viņu draudzība neiztur mūsdienu pasaules uzbrukumu. Jautrajā un saliedētajā kompānijā notiek slepkavība.

Mēģinot aptvert notikušo pēc daudziem gadiem, varonis dienu no dienas atveido savu studentu dzīvi, attiecību posmus ar klasesbiedriem un draudzeni, un viņa atzīšanās pārtop aizraujošā psiholoģiskā trillerī.

Džeks Londons “Savvaļas aicinājums” (1903)

Autora personīgā pieredze pārtapusi ne vienā vien aizraujošā darbā par dabas varenību, un tos iemīļojuši lasītāji visā pasaulē.

“Savvaļas aicinājums” ir stāsts par suni Buku un rakstīts viņa vārdā, tomēr tas daudz stāsta par ledainā tuksneša cilvēkiem, kuri apgūst zemi.

Džeina Ostina “Pārliecināšana” (1818)

Pēdējais no autores pabeigtajiem romāniem pirms viņas priekšlaicīgās nāves ir ar sirdssāpju un nožēlas nokrāsu.

Annas Eliotas jūtas pret skaisto kapteini Ventvortu atkal uzliesmo, kad viņš atgriežas no jūras. Vai viņi saņems otru iespēju gūt laimi?

Hermans Melvils “Mobijs Diks” (1851)

Katrs amerikāņu rakstnieks ir centies uzrakstīt kaut ko tik episku un ietekmīgu kā Melvila leģendārais romāns. Lieliski varoņi, brīnišķīga valoda un visu laiku labākais sākums.

K. S. Lūiss “Lauva, ragana un drēbju skapis” (1950)

“Nārnija hronikas” otrā daļa iekaroja bērnu sirdis visur ar savu fantastisko pasauli caur drēbju skapi, pilnu ar fauniem, rūķiem un fantastiskiem dzīvniekiem.

Neatkarīgi no tā, vai jūs bijāt Pīters, Edmunds, Sjūzena vai Lūsija, visi vēlējās uzvilkt kažoku un kopā ar Tumnusa kungu doties sniegotā piedzīvojumā.

Virdžīnija Vulfa “Uz bāku” (1927)

Virdžīnijas Vulfas piektais romāns “Uz bāku” ir viens no dižākajiem sasniegumiem 20. gadsimta literatūrā, saņēmis lielu atzinību un atnesis slavu tā autorei. Tas ir drosmīgs romāns, kurā maz ievēroti noteikumi. Nav konsekventa stāstītāja, trūcīgs dialogs un gandrīz nav sižeta.

Cēlā un mātišķīgā misis Remzija, traģiskais, tomēr smieklīgais misters Remzijs, viņu bērni un viesi pavada brīvdienas Skajas salā. Par pamatu izmantojot šķietamu sīkumu – atliktu braucienu uz bāku, Virdžīnija Vulfa neparastā un saviļņojošā veidā pēta gan ģimenes dzīves sarežģītos saspīlējumus un saiknes, gan konfliktu starp vīrišķo un sievišķo.

Elizabete Bovena “Sirds nāve” (1938)

Šis ir stāsts par 16 gadus veco Portiju, kura pēc mātes nāves tiek nosūtīta dzīvot pie tantes uz Londonu, kur viņa aizraujas ar pievilcīgo Ediju.

Grāmata tver starpkaru perioda neveiklo spriedzi un raizes caur dziļi domājošu, bet savādi naivu, nemīlētu meiteni. ‏

Tomass Hārdijs “Tesa no d’Erbervilu cilts” (1891)

Darbs saņēmis pretrunīgas atsauksmes, un tas

pirmo reizi ticis publicēts tikai daļēji, jo apstrīdēja Viktorijas laikmeta šķīstības un seksuālās morāles ideālus.

Taču Tomasa Hārdija nesatricināmais stāstījums par Tesas centieniem pēc pestīšanas sabiedrībā, kas ir gatava viņu nosodīt, ir mokoša un spēcīga lasāmviela.

Mērija Šellija “Frankenšteins” (1823)

Darbs tapis, kad autorei bija tikai 18 gadu, tomēr neļaujiet tam jūs ietekmēt, lasot šo gotikas šedevru ar daudzām izklaidējošām detaļām. Uz šo darbu ir tik daudz atsauču citos mākslas žanros, ka pirmavots vienkārši jāzina katram.

Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” (1966)

Šo unikālo krievu literatūras pērli, kurā ironiski atspoguļotas dažādas laikmetam raksturīgas negatīvas parādības PSRS (sociālās problēmas, Staļina režīms, tā īstenotās represijas un to sekas utt.), autora dzīves laikā publicēt nebija iespējams.

Tekstu Bulgakovs turpinājis pilnveidot gandrīz līdz pat nāvei (pēdējās izmaiņas tika izdarītas divas nedēļas pirms viņa nāves).

Baidoties no represijām, kas saistītas ar romānā pausto ironisko skatu uz padomju sistēmu, viņš 1930. gadā sadedzinājis uzrakstīto manuskriptu, taču vēlāk atsācis darbu pie romāna. Iespējams, šo notikumu dēļ romānā tika iekļauta slavenā frāze “Manuskripti nedeg!”.