Trešdiena, 8. februāra Aldona
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Liepājnieki lasa. Dažādu nozaru pārstāvji dalās ar savām iecienītākajām grāmatām

Kopā ar pieteikuma “Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027” komandu turpinām publicēt arī “Kurzemes Vārdā” dažādu liepājnieku domas par grāmatām, ko viņi ieteiktu izlasīt citiem.

Liepājnieki lasa. Dažādu nozaru pārstāvji dalās ar savām iecienītākajām grāmatām
Ilustratīvs (Foto: unsplash.com)
08.01.2023 06:02

"Kurzemes Vārds"

Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Ratniece-Kadeģe rosina izlasīt norvēģu rakstnieka Trigves Gulbransena romānu “Un mūža meži šalc”.

“Šīs triloģijas 1988. gada izdevumu man vārda dienā uzdāvināja ome un opis. Tas ir stāsts par Bjerndālu dzimtu, kas spēj pārvarēt dažādas dzīves grūtības, strādāt un augt.

Romānā aprakstīts dzimtas pamatīgums – kā no paaudzes paaudzē tiek nodots ģimenes spēks.

Savulaik mani šī grāmata ļoti iedvesmoja, un manas meitas Līvas kristāmais vārds dots par godu vienai no grāmatas varonēm – Adelheidei.

Šo romānu laiku pa laikam pārlasu, pēdējoreiz aizvadītajās Ziemassvētku brīvdienās. Adelheide ar savu vīru Dāgu iepazinās Ziemassvētkos, un ģimene katru gadu īpaši gatavojās šiem svētkiem – posa māju, gādāja mielastu utt. Man arī tradīcijas ir ļoti tuvas.

Triloģija ir ļoti daudzšķautņaina – kā jau dzīvē tajā ir gan prieki, gan bēdas, strīdi, izlīgšana, cīņa ar sevi, mīlestība, to visu papildina gleznaini Norvēģijas dabas apraksti.

Romāns, manuprāt, ir lasāms ļoti viegli, arī šī izdevuma tulkojums (tulkotāja Lizete Skalbe) ir labs.”

Karostas vēstures pētnieks Juris Raķis citiem iesaka izlasīt Ēriha Marijas Remarka grāmatu ”Trīs draugi”:

”Visvairāk nododos grāmatām par vēsturi. Taču ”Trīs draugus” esmu lasījis vairāk nekā desmit reižu. Tā ir viena no manām – neteiksim, rokasgrāmatām, bet viena no tādām grāmatām, kas ir pie rokas atbilstošā dvēseliskā, varbūt nostalģiskā noskaņojumā.

Tādas ”rokasgrāmatas” man ir diezgan daudzas, un man vispār ir grēdām grāmatu.

Šo grāmatu pirmoreiz izlasīju jaunības gados.

Atceros, toreiz sāku lasīt gariem zobiem, bet – nevarēju vien apstāties lasīt! Izrāvu cauri, un, tagad, katru reizi pārlasot, man jau ”Trīs draugi” ir kā filma acu priekšā.

Es it kā redzu, kā tur viss izskatās un notiek. Pēdējoreiz daļu no šīs grāmatas pārlasīju pavasarī. Tajā ir vietas, kuras īpaši gribas lēnā garā palasīt un izgaršot.

Grāmata raisa dažādas pārdomas. Ļoti daudzas lietas ir līdzīgas ar to, kas ir mūsdienās apkārt. Tas lielais bizness, dažā vietā bezcerība, cerību stariņš uz nākotni, smeldze. Ļoti laba, man patīk!

Ja grāmata, kad lasi pirmoreiz, kaut kā saāķējas ar cilvēka dvēseles iekšējo stāvokli un noskaņojumu tajā brīdī, tā iepatiksies. Bet ir reizes, kad tas nenotiek. Un ir grāmatas, kas ”pieāķējas” stabilā plauktā.

Man tādā plauktā, kas ir nemainīga vērtība un neapaug ar sūnu, ir arī Imanta Ziedoņa ”Krāsainās pasakas”, Rūdolfa Blaumaņa ”Velniņi” – tas ir kaut kāds ūnikums! Astridas Lindgrēnes ”Grāmata par Pepiju Garzeķi”, Artura Konana Doila ”Šerloks Holmss”, Jaroslava Hašeka ”Krietnais kareivis Šveiks”.

Man patīk ceļojumi uz vietām, par kurām lasīts grāmatās, un lasot ir ļoti svarīga tā sajūta, ka stāsts un piedzīvojums līdz ar tā vidi un vietām vizuāli nostājas acu priekšā,

tāpēc arī citiem iesaku meklēt tieši to grāmatu, kura iztēlē veido bildi. Tieši tā arī katram būs labākā grāmata!

Esmu bijis gan Šerloka Holmsa Beikerstrītā Londonā, gan Šveika Prāgā un piedzīvojis aizraujošu sajūtu, kad vietās, par kurām lasīts, šķiet – acu priekšā skrien izlasītās grāmatas rindas. ”Trīs draugu” vietās gan man vēl nav iznācis būt.”

Liepājas Leļļu teātra direktore Lelde Vīksna iesaka lasīt Astridas Lindgrēnes ”Grāmatu par Pepiju Garzeķi”:

”Pepija Garzeķe ir mans mīļākais literārais tēls, grāmatu par viņu esmu lasījusi reizes piecas un iesaku šo pasaulē populārās rakstnieces darbu izlasīt arī citiem.

Absolūtā labestība, kas Pepijai piemīt, ticība brīnumiem. Tas, ka vari ar visu tikt galā, ja tev ir draugi! – šīs ir grāmatas galvenās vērtības.

Bērnībā biju ”Latvijas pelēkā” un par rudmati kļuvu tikai vēlāk, kad sāku krāsot matus, tomēr uzreiz Pepiju Garzeķi asociēju ar sevi.

Un, ja tiešām vajadzētu, man, tāpat kā Pepijai, būtu spēks pacelt arī zirgu – ne tiešā nozīmē.

Dzīvojām Vaiņodē. Mums bija ļoti laba internātskolas bibliotēka mazā mājiņā. Tur biju pastāvīgs viesis, izlasīju divas trešdaļas bibliotēkas, tostarp visu Šekspīru un Moljēru – man ļoti patika lasīt arī lugas.

Grāmatā par Pepiju Garzeķi vispirms uzrunāja izdevuma vāka zīmējums – košā meitenīte ar rudajām bizēm. Tā kā man arī bija gari mati un bizes, es grāmatu izlasīju, man tā ļoti patika, un pat sētā ar citiem bērniem iestudēju ludziņu par Pepiju.

Protams, katrā dzīves periodā uzrunā savas grāmatas. Grāmatas lasīju arī saviem dēliem, vēlāk viņi paši lasīja. Skolas gados, kad viņiem bija jālasa obligātā literatūra, es pat viņiem maksāju divus latus par katru izlasīto grāmatu! Viņiem bija par grāmatu jāatbild uz maniem jautājumiem.

Bet laikam tas, vai bērns sadraudzēsies ar grāmatām, ir ļoti atkarīgs arī no skolotājiem un bibliotekāriem. Mūsu skolas bibliotekārīte pati bija ļoti daudz lasījusi, mācēja ieteikt un vienmēr arī par izlasītajām grāmatām ar mums aprunājās, atrada laiku pajautāt – ko tu tajā grāmatā atradi?”

Liene Eltermane iesaka Elizabetes Doredas grāmatu ”Zeme man ir apaļa”:

Liels atklājums, piedzīvojums un pārdzīvojums mākslinieces Lienes Eltermanes mūžā pirms gadiem trīsdesmit bija latviešu trimdas literatūra. Šie padomju laikos aizliegtie dārgumi kļuva mums pieejami vien līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu.

Tad, 90. gadu sākumā, Liene kopā ar savu tēti devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm ciemos pie vecāsmammas brāļa. Onkulim bija jau daudz gadu, viņš nevarēja savus ciemiņus izvadāt ekskursijās, toties kā doties elpu aizraujošā ceļojumā bija iegrimt namatēva bibliotēkas grāmatās. Tajā Amerikas braucienā ļoti daudz izlasīts.

No tiem laikiem Lienei Eltermanei tuvas arī Anšlava Eglīša grāmatas, it īpaši autora valodas un īpašā, labsirdīgi zobgalīgā smaida dēļ, par kuru viņa līdzbiedri, ārzemju latvieši pat dažkārt apvainojušies. Gan trimdas literatūrā, gan literatūrā kopumā Lieni Eltermani īpaši saista cilvēku dzīve, pārdzīvotais dažādos laikos.

Šoreiz no trimdas grāmatām māksliniece izceļ vienu – Elizabetes Doredas grāmatu ”Zeme man ir apaļa”. Tā ir izdota vairākkārt, iznākusi arī atjaunotajā Latvijā. Tas ir stāsts par Cēsīs dzimušo, savā laikā slaveno kinoreportieri, fotogrāfu un dēkaini Jāni jeb Džonu Doredu (1881–1954), dēvētu par ”trako latvieti ar lauvas dūšu un bērna sirdi”, kurš, starp citu, bijis arī vienīgais ārzemju reportieris, kurš filmējis Ļeņina bēres un tā riskējis ar savu dzīvību.

Viņa dokumentālās kinoreportāžas ir vedušas pie Arhangeļskas koku pludinātājiem, pie Kaukāza kņaziem un ganiem, pie Astrahaņas zvejniekiem, uz Kijivas klosteriem un daudzām citām vietām. Grāmatas autore, norvēģiete Elizabete Doreda bija Jāņa Doredas sieva. Leģendārā filmu reportiera dzīve iedvesmojusi Dzintru Geku uzņemt filmu ”Džona Doreda sala”.

Liene Eltermane savus mākslas darbus darina no ādas un nereti arī iesien grāmatas.

Lai iesietu grāmatu un atrastu tās saturam īpašo ārējo māksliniecisko veidolu, tā ir rūpīgi jāizlasa, un tas ir viens no veidiem, kā kādu grāmatu padarīt par savu īpašu draugu.

Reiz Latvijas mākslinieki veidojuši Raiņa Kopoto rakstu iesējumus, kurus dāvināja Nacionālajai bibliotēkai. Lienei tad iesiešanai trāpījies XII sējums ar lugu ”Krauklītis”. Šis Raiņa darbs mākslinieces dzīvē palika uz ilgāku laiku un kļuva par iedvesmas avotu arī darbā ar skolēniem, kad viņa vēl bija pedagoģe ģimnāzijā.

Gatavošanās nākamgad paredzētajai grāmatu iesējumu izstādei Liepājā radīs jaunu papildu iemeslu iedziļināties grāmatās, kuru lasīšana māksliniecei ir ļoti tuva kopš bērnības, bet šai nodarbei aizvien vēlētos rast vairāk vaļas.

Laikapstākļu pazinējs un gids Daumants Vidiņš iesaka Stīvena Hokinga grāmatu ”Īsi par laika vēsturi”:

”Kad vaicāja, ko man uzdāvināt Ziemassvētkos, bērnībā allaž atbildēju: ”Kaut ko zinātnisku.” Un tā joprojām – lai arī nekļuvu par zinātnieku, aizvien vēl labprāt lasu grāmatas par zinātni.

Viena no tām, kura veidojusi mani tādu, kāds esmu izaudzis, ir pasaulslavenā fiziķa, zinātnieka Stīvena Hokinga grāmata ”Īsi par laika vēsturi”. Izlasīju to pusaudža gados, un tieši šī grāmata pārvērtusi bērna domāšanu pieauguša cilvēka domāšanā par Visuma plašumu un bezgalīgumu un par mums tajā visā – maziņiem.

Mani aizrāva jau šīs grāmatas vāks: zīmējuma centrā miglājs, kurš izskatās kā acs bezgalības zīmes vidū. Šī grāmata man ļoti patika, lai gan dažviet bija sarežģīta. Hokings, tāpat kā Alberts Einšteins, ir lielisks stāstnieks, raksta ļoti saprotami.

Man tā bija pirmā grāmata, kurā Visums skaidrots zinātnieka skatījumā. Tā man lika padomāt par kosmosu citādāk nekā tikai par kādu punktiņu debesīs, bet par jēdzienu Visums un tā bezgalību, un par mūsu dzīvi tajā visā Visumā. Tā deva man jaunu sajūtu laikā un telpā.

Savā ziņā deva pat reliģiozu izjūtu – ticību kaut kam tik lielam, arī mistiskam brīnumam,

kurš, lai arī mūsdienās lielā daļā ir aprēķināts un pierādīts matemātiski un ar dažādām teorēmām, tik un tā ir fascinējošs brīnums.

Iedomājieties, izlietojot tikai četrus arābu ciparus, varat aprakstīt, cik daudz atomu ir visā Visumā. Visās zvaigznēs, galaktikās, mūsos. Un vēl eksistē tik daudz mums nezināma.

Lai gan jāatzīst, tagad Hokinga grāmata ir jau nedaudz vēsture, jo laikā, kad viņš to rakstīja, vēl nebija atklāts, ka Visums izplešas ar paātrinājumu.

Kaut kādā ziņā man šī izjūta ir devusi pat sirdsmieru. Ka es te dzīvošu, nomiršu, bet Visums paliks. Šī atziņa attālina no dažām dzīves ciešanām.

Man jēdzieni – telpa un laiks – kļuva dziļāki un izprotamāki, tieši pateicoties šai grāmatai. Un tā noteikti bija papildu dzinulis tam, lai es kļūtu tāds, kāds es esmu.

Manu uzmanību debesīm pievērsa vectēvs, kad vēl biju mazs. Man uzdāvināja enciklopēdiju, un laika gaitā daudz ko apguvu, mani tas interesēja. Bet tieši Stīvena Hokinga grāmata lika uz visu skatīties citādi.

Es neesmu pētnieks, taču man patīk lasīt citu cilvēku pētījumus, caur tiem saprast pasauli un patīk tos popularizēt, stāstīt par tiem citiem, patīk arī pievērst jaunatnes interesi debesīm. Caur šo interesi var filozofiskāk paskatīties uz savu un citu cilvēku dzīvi. Man tas viss šķiet ļoti aizraujoši.

Manai vecmammai bija 80 gadu, man 25, kad es viņai reiz laukos rādīju zvaigznes. Viņa pēc tam atzina, ka nekad tā nebija lūkojusies debesīs un tā ir bijusi vienreizēja pieredze.

Katrā manā dzīves posmā nozīmīga ir sava grāmata. Tomēr līdztekus zinātnes grāmatām lasu arī romānus. Tas ir vajadzīgs, lai arī es pats iemācītos labi stāstīt. Jo tas Visums, par kuru stāstu citiem, jau ir arī romantisks.”

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz