Viesmīlības biznesa profesionāle Gunta Hūna iesaka Mērijas Grīnbergas grāmatu ”Mana pasaku zeme. Atmiņas un dienasgrāmatas”:

”Varētu jokot, ka manā ēdienkartē tagad ir galvenokārt grāmatas! Es tiešām ēdu grāmatas! Lasīšana un klasiskā mūzika ir mana kaislība!

Ikdienu esmu izveidojusi tā, lai grāmatām katru dienu divas stundas būtu nodrošinātas.

Ja tā, tad diena ir izdevusies.

Mērijas Grīnbergas grāmatu ieraudzīju nejauši. Dienasgrāmata vienmēr ir dziļāka un patiesāka par aprakstu, kuru par cilvēku pēc viņa nāves veido kāds cits, interpretējot, kā nu prot. Esmu lasījusi ļoti daudz dažādu publicētu dienasgrāmatu. Sakne visvairāk parasti ir tajā, ka autors raksta pats par sevi.

Mērijas Grīnbergas grāmata ir laika attēlojums no 19. gadsimta pēdējiem gadiem, kad viņa bija bērns, līdz nāvei 1973. gadā. Tie laikmeta kontrasti. Bērnības paradīzi, kurā apkārt bija gleznotājs Janis Rozentāls un citas latviešu kultūras zvaigznes, bagātība, skaisti tērpi un viss, kas ir daiļš. Pēcrevolūcijas laiks Krievijā. Pasaules kara šausmas. Ar milzīgām grūtībām atgriešanās no PSRS brīvajā Latvijā, darbs Latvijas tautai. Atkal karš.

Un dramatiska, galēji nabadzīga dzīve okupētajā Latvijā, kurā tās pašas kultūras zvaigznes, muzeju cilvēki Mēriju vienkārši pastūma malā tā vietā, lai pasniegtu roku.

Tāpēc, šo grāmatu lasot un kad Krievija sāka karu Ukrainā, es domāju: vai tiešām latvieši atkal nolaidīs ausis un nepretosies? Vai atkal būs kompromisi?

Mērija Grīnberga pārstāv Grosvaldu dzimtu, kas Latvijas kultūrai ir ļoti daudz devusi un par kuru ir izdotas trīs labas grāmatas, arī populārais Kristīnes Želves romāns ”Grosvaldi” un Eduarda Kļaviņa grāmata ”Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla” par Mērijas brāli, gleznotāju, ģimenē sauktu par Džo.

No šīm trim grāmatām pirmajā vietā es liktu tieši Mērijas ”Atmiņas un dienasgrāmatas” tās emocionālās un informatīvās bagātības dēļ.

Bibliotēka man ir ļoti mīļa vieta. No Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas mājup parasti dodos ar desmit lasāmu grāmatu kaudzi. Pa vidu nopietnai, dziļai literatūrai, grāmatām par vēsturi un biogrāfiskiem izdevumiem ir arī kaut kas nenopietns un atslodzi dodošs – mīlestības romāni vai detektīvi.

Lasāmvielu meklēju gan daiļliteratūras, gan nozaru literatūras plauktos. Vienkārši eju gar plauktiem, velku ar pirkstu līdzi un skatos, kas mani uzrunā. Ir tik daudz labu grāmatu, kas vēl ir jāizlasa!

Kolosālu grāmatu, kad esmu izlasījusi, es nopaijāju.

Kovida pandēmijas laikā apguvu arī elektroniskās bibliotēkas iespējas, tajā pieejamais lasāmvielas krājums ļoti paplašinās. Iemācīties lietot šo grāmatu krātuvi man palīdzēja atsaucīgās bibliotekāres.”

Literatūrzinātnieks, Liepājas Universitātes profesors Benedikts Kalnačs citiem iesaka izlasīt Viestura Vecgrāvja monogrāfiju ”Pie augstā loga”:

”Lielākoties lasu grāmatas, kuras man nepieciešamas pētnieka darbā, taču jebkurā lasāmvielā man ir svarīgi meklēt lasīšanas prieku. Tādu man sniedza arī pavisam nesen iznākusī grāmata par rakstnieku un dzejnieku Jāni Poruku.

Ļoti interesanta. Man šī grāmata bija gaidīta. Sērija ”Es esmu…” ir lieliska, jo tā saliek kopā, no vienas puses, rakstnieku rakstīto, no otras puses, ir literatūras pētnieka skatījums par literātu – pētniekam līdz ar to ir izaicinājums monogrāfijas apjomu padarīt interesantu un intriģējošu.

Viestura Vecgrāvja pētījums tapis ilgākā laikā, un, manuprāt, tā ir ļoti rosinoša rakstu mozaīka, kurā no dažādām šķautnēm parādās Poruka personība.

Mani šī grāmata interesē arī personiski, jo vienlaikus ar Viesturu es strādāju pie sava pētījuma par Rūdolfu Blaumani. Mēneša laikā mums abiem iznāca grāmatas. Mana monogrāfija ”Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā” arī ir pavisam nesen izdots jaunums, atrodams grāmatnīcās.

19.–20. gadsimtu mija ir viens no interesantākajiem laikmetiem latviešu rakstniecības vēsturē. Tajā laikā abu – Blaumaņa un Poruka – nozīme ir ļoti svarīga, abi arī lielā mērā ir blakus, un grāmatās ir arī abu personību attiecību un konflikta vēsture.

Katrā ziņā mēs abi, Viesturs Vecgrāvis un es, raugāmies uz šo konfliktu atšķirīgi. Tas tieši ir interesanti, ka varam salikt kopā dažādus viedokļus.

Tā jau vienmēr ir, ka pētnieks aplūko tieši sava pētītā autora pozīciju, mums tās atšķiras, bet abi esam centušies būt korekti. Ja cilvēki lasa abas šīs grāmatas, tad tas viņiem varētu būt diezgan intriģējoši.

Par Poruku sērijā ”Es esmu…” jau iepriekš iznācis Ingas Žoludes romāns ”Vendenes puķe”. Manuprāt, viņa ir bijusi ļoti korekta, lai gan, bez jebkādiem pārmetumiem rakstniecei, jāatzīst, ka romānā ir mazliet pārbīdīti fakti: runa ir par to, ka Blaumanis it kā būtu nozadzis Porukam ideju par ”Skroderdienām Silmačos” un tas Poruku satriecis.

Bet faktiski Poruka visuzbrūkošākā, vistrakākā eseja par Blaumani ir sarakstīta, pirms vēl ”Skroderdienas” parādījās.

Laikam jau mūsdienās Poruku lasa mazāk, pretstatā Blaumanim, kuru cilvēki joprojām lasa. Taču Poruks vienmēr ir bijis ļoti svarīgs literatūrā tieši kā personība, kā figūra, kurš ar savām domām vai dažkārt ar provokācijām, vai kā citādi ir ietekmējis 19.–20. gadsimta mijas domāšanu. Ne velti viņu piesauc kā modernas rakstniecības veidotāju.

Varbūt viņa paša tekstos ne vienmēr mākslinieciskie sasniegumi ir tik lieli, bet tāpēc ir labi, ka par viņu raksta tieši kā par personību, par viņa nozīmi tā laika kultūrā, jo tas ir ceļš uz literāro darbu izpratni.

Gan Žoludes romāns, gan Vecgrāvja monogrāfija ir interesantas, analizējot Poruka idejas romantisma kontekstā, gan saistībā ar tā laika moderno literatūru, gan aplūkojot Poruka dzejoļus un prozu kā daļu no pasaules konteksta.

Abas grāmatas ir ļoti saistošas, tajās ir arī psiholoģiskas lietas par vīriem, kuri centās sevi izteikt mākslā un kuriem katram bija sava sāpe. Piemēram, Blaumanim un Porukam bija atšķirīga izglītība: Poruks bija kādu laiku studējis Drēzdenē, kamēr Blaumanim nepavisam nebija augstu skolu, toties viņš nepārtraukti strādāja.

Manuprāt, šīs grāmatas ir lasāmas ne tikai pētniekam, bet jebkuram, kuram interesē ievērojamu cilvēku dzīve. Tās ir viena otru papildinošas, un arī monogrāfijas – gan Viestura Vecgrāvja par Poruku, gan mana par Blaumani (tā ir ārpus sērijas ”Es esmu…”) – viena otru papildina.

Apgāda ”Diena” iniciatīva izdot sēriju par rakstniekiem ir ļoti vērtīga, un gan jau tajā vēl parādīsies ļoti spēcīgi darbi.”

Biedrības ”Dižvanagi” vadītājas Ilzes Durņevas ieteikums citiem ir izlasīt Andra Kalnozola grāmatu ”Kalendārs mani sauc”:

”Mūsu biedrības ikdiena ir palīdzēt bērniem ar īpašām vajadzībām, slimiem, arī mirstošiem bērniem un viņu ģimenēm.

Mana dzīve ir ļoti savijusies ar grāmatām, jo ir bijis jāatrod atbildes uz jautājumiem, uz kuriem neviens nevarēja atbildēt.

Tāpēc nācās lasīt ļoti daudz, katrā dzīves posmā svarīga bija citāda literatūra. Galvenokārt es meklēju izglītojošas grāmatas, kuru gudrības var izmantot praksē, arī tādas, kas palīdz izzināt sevi, un lielākoties tie nav romāni. Tomēr no pēdējā laikā lasītajām manai sirdij vistuvākais ir Andra Kalnozola darbs ”Kalendārs mani sauc”.

Šī grāmata mani ļoti uzrunāja tāpēc, ka starp mums ir ļoti daudz autistu, un arī man dēls tāds ir, un grāmatas galvenais varonis tāds ir. Visvairāk saista šīs grāmatas patiesums. Tas, ka mēs – lieli, gudri, izglītoti cilvēki – tik ļoti dzīvojam ar maskām, lai gan to varbūt negribam atzīt.

Bet šeit, grāmatā, atspoguļojas patiesums. Kā domājam, tā runājam, bez izpušķojumiem.

Grāmata ir vienkārši uzrakstīta un vienkārši lasāma, bet tajā ir tik daudz patiesības.

Šie jaunieši, bērni, viņi nemāk melot. Es grāmatā saskatīju arī savu dēlu. Arī viņam, tāpat kā grāmatas galvenajam varonim Oskaram (kurš iesaukts par Kalendāru, jo ir iemācījies visas vārdadienas no galvas), piemīt tā sevišķā atmiņa – viņš var ārkārtīgi labi rēķināt, atcerēties ciparus, kas mums, citiem var šķist prātam neaptverami.

Tas ir jautājums sabiedrībai – kāpēc mums tik ļoti tas patīk grāmatā, bet cik grūti mums pieņemt dīvaiņus dzīvē.

Īstenībā tie, kas tādus savādniekus nepieņem, paši ir dīvaini, tikai negrib to atzīt, jo mēs katrs esam ar savām īpašām vajadzībām, katrs esam dīvains savā veidā.

Manam dēlam ir jau 28 gadi. Es neteiktu, ka šo 28 gadu laikā kaut kas sabiedrībā īpaši būtu mainījies, ka mēs būtu iemācījušies cits citu pieņemt vairāk. Un tie esam mēs, pieaugušie, kas veido tādu pasauli. To varu teikt par skolām, bērnudārziem, bet ne par bērniem.

Nometnēs, kurās kopā ir dažādi bērni, slimie kopā ar veselajiem, redzu, ka bērniem savstarpēji nav nekādu problēmu citam citu pieņemt, bet problēmas ir vecākiem.”

Keramiķe un Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas pasniedzēja Vineta Trumpeniece iesaka lasīt Kolīnas Makkalovas vēsturiskās sāgas “Romas valdnieki” romānus:

“Man patīk lasīt biezas un kvalitatīvas grāmatas, lasīt lēni, nekad ar steigu, lai ilgu laiku varētu būt kopā ar labu grāmatu un to izbaudīt.

“Romas valdnieki” ir viena no apjomīgākajām un labākajām vēsturisko romānu sērijām, šīs grāmatas labi palikušas atmiņā. Šie patiešām ir vareni, ap 900 lappušu bagāti izdevumi.

Latviski apgāds “Zvaigzne ABC” ir izdevis četrus no pavisam septiņiem K. Makkalovas “Romas valdnieku” romāniem. Latvijā iznākušie ir “Pirmais vīrs Romā”, “Zāles vainags”, “Fortūnas izredzētie” un “Cēzara sievietes”. Tieši ceturtā grāmata mani aizrāva it sevišķi, un to pat pārlasīju.

Šī romānu sērija ir izcila ar to, ka var uzzināt daudz interesantu lietu par Romu un tās seno dzīvi.

Rakstniece ir daudzus gadus pētījusi senās Romas vēsturi un faktus, un pēc tam to smalki aprakstījusi savās grāmatās. Ar to viņa arī savaldzina.

Man patīk grāmatās lasīt par vietām, kurās pati esmu bijusi un tās redzējusi, salīdzināt klātienē gūtās sajūtas ar grāmatā gūtajām. Man patīk detaļas, dažādi saistoši sīkumi, kādus neviens cits man nekur nav pasniedzis tā kā autore. Piemēram, senajā Romā bija daudzstāvu mājas no koka – insulas, par tām es pirmo reizi izlasīju Makkalovas grāmatās.

Saistoši aprakstīts, kā mājoklis iekārtots, kā kura sieviete saimniekojusi, kā kārto savu dzīvi, kā pošas, kā iekāro un iekaro, – tādi un tamlīdzīgi sīkumi, kas laikam arī ļoti labi palīdz iztēloties visus notikumus.

Aizkustinoši, ka Kolīna Makkalova arī pati ar savu roku varoņus ir zīmējusi, lai gan tie nav profesionāli zīmējumi, taču tajos arī redzams, kā viņa pati izjūt savus tēlus.

Senās Romas romāni lika aizdomāties –

cik tā senā vēsture ir bijusi spoža un tomēr cik tas spožums katram imperatoram bēdīgi beidzas!

Sāgas iespaidā esmu noskatījusies arī brīnišķīgu, koncentrētu, smeķīgu seriālu “Roma”. Tajā arī tie paši vēsturiskie notikumi parādīti.”