Mūziķis un vēstures dokumentēšanas entuziasts Verners Bokums iesaka izpētīt Gunāra Kopštāla fotoalbumu ”Mirkļa pietura”:

”Es Liepājā esmu ļoti daudz ko piefiksējis, filmējis par dažādiem cilvēkiem, un pēc tam daudzi no viņiem man ir sadāvinājuši grāmatas, kas ar to saistītas, arī grāmatas par viņiem pašiem. Man tās ir ļoti interesantas.

Viens ir cilvēku iepazīt viņa audiovizuālajā tēlā, bet kaut kas cits ir viņu ieraudzīt grāmatā.

Tādas saistošas grāmatas, kuras ik pa brīdim pāršķirstu, tajās laiku pa laikam ielūkojos un kaut ko izlasu, ir diezgan daudzas.

Ļoti bieži ielūkojos arī Gunāra Kopštāla grāmatā, fotoalbumā ”Mirkļa pietura”, kas man raisa dziļas asociācijas ar manis paša dzimtu un ar manis paša darbu.

Ar Gunāru ļoti daudz esmu kopā strādājis, un tas ir bijis ļoti interesanti. Esmu arī ierakstījis sarunu ar viņu divu stundu garumā ”Gunāram Kopštālam 90”, tas ir viņa dzīvesstāsts, ko var redzēt kanālā ”Youtube”. Tāpēc zinu, ka viņš ir ne tikai fotogrāfs, bet savā laikā arī izveidojis Latvijas Televīzijas Liepājas redakciju un tajā strādājis.

Tā kā mans vectēvs Juris Bokums bija Liepājā slavens fotogrāfs, fotogrāfiju izjūtu sev radniecisku, tā man tuva.

Gunārs Kopštāls man daudz stāstījis par fotogrāfu paņēmieniem, kurus arī mans vectēvs pielietojis – tie ir knifi, par kuriem skatītājs nekad neiedomātos, skatoties uz fotogrāfiju, kā tā tapusi. Par tām ķīmiskajām lietām, par pārveidošanu, kamēr nonāk līdz tam rezultātam, ko redz skatītājs.

Tā kā es Gunāra Kopštāla dzīvesstāstu zinu, tad uz viņa fotogrāfijām varu skatīties un skatīties. Protams, tās ir arī liels estētiskais baudījums.

Viņa darbs man ļoti asociējas ar manu vectēvu, kurš fotografēja pie sevis mājās, savā fotostudijā, Latvijas valdību 1919. gadā. Arī mans paps bija aizrautīgs fotogrāfs, tāpat arī vectēva brālis bijis labs portretists. Savukārt es pats noņemos ar filmēšanu, un tā tas viss sasaucas.

Uz vecumu nāk nostalģija, tagad man vairāk pie sirds ir tas, kas bijis senāk, ir lielāka interese par vēsturi un novadpētnieciskām tēmām.

Skatos uz Gunāra Kopštāla bildēm, un man jādomā par saviem senčiem.

Tad es arī salīdzinu, pārdomāju, kā pats kaut ko esmu darījis, kā esmu un kā neesmu filmējis.

Taču tādas grāmatas, saistītas ar cilvēkiem, kuru darbu un dzīvi esmu filmējis, man ir vesela virkne, un arī tajās laiku pa laikam ieskatos.

Tāda, piemēram, Ērika Kūļa grāmata ”Zūdošais un paliekošais”, kurā ir 17 izcilu liepājnieku dzīvesstāsti, kurus mēs kopīgi izdevām, viņa rakstu otrā grāmata ”Gaisma”, ”Piecas sievietes savos gadalaikos” – tie ir fantastisku piecu liepājnieču dzīvesstāsti, vai Latvijas Universitātes izdotajā sērijā ”Latvijas zinātnieki” iznākusi grāmata – Liepājas Universitātes rektores Daces Markus bibliogrāfija, tajā ir arī par viņu pašu, arī Edgara Lāma grāmata par Olafu Gūtmani ”Kurzemes iekopšana”, un tikpat saistoša man ir arī Jura Raķa grāmata ”Karostas albums”. Šīs visas ir man nozīmīgas pēdējā laika grāmatas.”

Rakstniece Jana Egle iesaka Rasas Bugavičutes-Pēces grāmatu ”Puika, kurš redzēja tumsā”:

”Cik dažādas ir grāmatas, tik dažādi to lasītāji, viņu vajadzības un iemesli, kāpēc cilvēks lasa. Kādam gribas uzzināt par notikumiem vēsturē, citam lasīt par ievērojamu cilvēku likteņiem, vēl cits grib veldzēties izdomātā fantāzijas pasaulē, bet vēl kāds meklē sirdi plosošu mīlas stāstu vai stindzinošu detektīvsižetu, kas aizrauj un ļauj pilnībā atslēgties no reālās dzīves.

Es lasu vismaz trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, man patīk lasīt labi veidotu stāstījumu, savdabīgā, bagātā, precīzā un skaistā valodā. Otrkārt, reizēm gribas izlasīt, ka neesmu viena pasaulē ar saviem sirdēstiem, problēmām, ka tā gadās arī citam, kaut tas būtu tikai grāmatas varonis, un viņš/viņa tieši tāpat kā es ir apjucis dzīvē, meklē risinājumus, vairāk vai mazāk veiksmīgi tiek galā ar savu situāciju. Bet trešais iemesls, kāpēc lasu, ir –

uzzināt, kā jūtas citi cilvēki, kuri saskaras ar tādiem izaicinājumiem, par kādiem es varbūt nekad neiedomātos, ja ne šī grāmata.

Tieši tāda ir grāmata, ko gribas ieteikt ikvienam, ja nu ir vēl kāds, kas to nav izlasījis. Ļoti svarīga, īpaša grāmata. Jo lielāks prieks, ka tās autore ir liepājniece. Tā ir Rasa Bugavičute-Pēce un viņas stāsts par redzīgo bērnu neredzīgu vecāku ģimenē ”Puika, kurš redzēja tumsā”.

Mums, kas ar šo problēmu nav saskārušies, ir grūti, gandrīz neiespējami iedomāties visus tos izaicinājumus, kādus dzīve met sejā diviem neredzīgiem maza, augoša bērniņa vecākiem. Taču, visticamāk, mēs vispār nekad neesam iedomājušies, kā jūtas šis bērns, pamazām pieaugot, dzīvojot vidē, kurā pirms viņa ierašanās gaismai nav bijis nekādas nozīmes.

Arī Jēkaba vecākiem nav viegli, jo viņiem jāprot atlaist bērnu, palaist ārpus sava rūpju loka, kur pasaulei piemīt pavisam citas īpašības, ne acīm skatāmās. Jēkabam jau agri nākas kļūt par savu vecāku ”acīm”, kaut kādā ziņā pat uzņemoties atbildību par viņiem. Viņa pieaugšana ir agrāka un vientuļāka nekā vienaudžiem.

Taču grāmata ir gaiša, kaut tumsa ir minēta pat tās nosaukumā.

Rasas vēstījums ir brīvs, viegls, ved uz priekšu un ne mirkli neļauj atslābt uzmanībai. Godīga, mīļa un ļoti emocionāli ietilpīga grāmata, bez norādēm, kā ir pareizi un kurš te ir labais, kurš sliktais. Visi ir svarīgi un pelnījuši empātiju. Tāpat kā dzīvē.”

Dienvidkurzemes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Sanita Dejus iesaka Jāņa Ūdra vēsturiski biogrāfisko romānu ”Meierovics. Trīs Annas”:

”Mani iedvesmoja romāns ”Meierovics. Trīs Annas”, kas vēsta par izcilu valstsvīru, Latvijas pirmo ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu (1887–1925).

Latvijas diplomātijas tēvs un spilgta personība, kas apveltīta ar lielu gribasspēku, drosmi un darba spējām. Gara aristokrāts un elegants vīrietis.

Neraugoties uz skumjo bērnību (māte mira dzemdībās, bet tēvs sajuka prātā), viņam izdevās izaugt par krietnu vīru un pilntiesīgi iecelt Latviju starptautiskajā apritē, Eiropas tautu saimē.

Z. A. Meierovica mūžs aprāvās autoavārijā 38 gadu vecumā, bet viņa otrā sieva no bēdām izdarīja pašnāvību. Valstsvīrs aizgāja no šīs pasaules pašā briedumā, un kas zina, kāds būtu Latvijas liktenis, ja Z. A. Meierovics būtu turpinājis dzīvot un darboties politikā.

Vēl personiskāk grāmatas vēstījums ielija dvēselē ar to, ka tas neparāda romāna galveno varoni kā stīvu politisku figūru vien,

bet kā cilvēcisku būtni ar savām vājībām un emocijām, šaubām un mīlas kaislībām.

Īpašu līdzpārdzīvojumu radīja sajūta, ka valstsvīra dzīve iesākusies tepat līdzās – Latvijas mazākajā pilsētiņā Durbē, kur viņa dzimšanas vietā ir iekārtots muzejs. Dzemdībās mirušās mātes Annas kapu joprojām rūpīgi kopj Durbes vēstures entuziasti.

Un vēl nesen man bija pārsteigums! Ārzemju dokumentālo filmu kanālā kādā filmā par politiķiem pamanīju fragmentu, kur bija redzams mūsu valstsvīrs. Neparasti ieraudzīt mūsu ārlietu ministru krāsainā filmiņā 1925. gadā – viņš bija smaidīgs, pašpārliecināts, smalki ģērbies. Parasti visur interneta dzīlēs redzēju viņu tikai melnbaltās fotogrāfijās.

Filmas fragmentā Z. A. Meierovicam blakus stāvēja toreizējais Itālijas premjerministrs Benito Musolīni, koķeti pasmaržojot ziediņu. Vēlāk senajā periodikā meklēju informāciju par šo tikšanos.

Izrādās, tā bija pēdējā Z. A. Meierovica ārzemju vizīte. Tās laikā noslēgts tirdzniecības līgums starp Latvijas Republiku un Itāliju. Pēc mēneša Z. A. Meierovics Tukuma apkaimē gāja bojā autoavārijā.

Grāmata likās tik saistoša, ka izlasīju to vienā rāvienā kādā bezmiega naktī.”

Etnomūziķis un koncertzāles ”Lielais dzintars” projektu vadītājs Ēriks Zeps citiem iesaka izlasīt Ilzes Spergas grāmatu ”Dzeiveiba”:

”Tie ir mūsdienu latgaliešu rakstu valodā izdoti stāsti. Uzskatu, ka šādas grāmatas lasīšana ikvienam latvietim paplašina kultūras redzes lauku, un kāpēc gan lai to nedarītu nākamās Eiropas kultūras galvaspilsētas Liepājas iedzīvotāji?

Šo grāmatu izvēlējos ieteikt citiem, jo mana izcelsme ir latgaliska. Citi autori ir minējuši, ka šie Ilzes Spergas stāsti atspoguļo reālo mūsu laika Latgali, dzīvi, kāda tā ir, ļoti krāsainā, emocionālā valodā.

Es reti kad esmu raudājis, lasot grāmatu, bet atzīšos, ka vienu šajā grāmatā iekļauto stāstu lasot, es arī pats apraudājos.

Šīs grāmatas lasīšana ir savā veidā eksotika. Man pašam sākumā lasīšana latgaliski vedās gana lēni. Iespējams, ka ielauzīšanās latgaliešu rakstu valodā varētu būt interesantāka un vieglāka, ja stāstus arī noklausās radioteātra ierakstā, kur to ierunājuši aktieri Inga Misāne-Grasberga un Kristaps Rasims.

Jābūt gatavam arī nesaprotamiem vārdiem, taču svešo latgalisko jēdzienu skaidrojumu latviešu valodā var atrast internetā.

Ilzes Spergas debijas stāstu krājumā ”Dzeiveiba” apkopoti deviņi līdz šim nepublicēti vai internetā fragmentāri publicēti stāsti mūsdienu latgaliešu rakstu valodā.

Par šiem stāstiem autore godalgota ar latgaliešu kultūras gada balvu ”Boņuks”, un tie pretendēja arī uz Latvijas literatūras gada balvu.”