Tekstilizstrādājumi rada mājīguma un siltuma izjūtu, tāpēc tie ir iecienīti interjera papildinājumi, taču šie priekšmeti ir jāuzmana, jo tiem ir trīs kaitnieki: kodes, gaisma un putekļi.

Drēbju kodes bojā vilnas izstrādājumus, un, visticamāk, mazliet vilnas jau gobelēnos ir, saka tekstiliju restauratore Indra Saulesleja.

“Sliktu nodara tiešie saules stari un arī elektriskā gaisma, ja tā ir ļoti izteikta, jo tekstils balo.

Es saskaros muzejos ar situāciju, ka man saka par priekšmetu: tas ir ekspozīcijā izbalojis. Bieži vien tā noticis pārspīlēta elektriskā apgaismojuma dēļ. Tekstilu nevajadzētu novietot zem tiešiem gaismas avotiem, labāk lai gaisma ir slīpa, slīdoša,” restauratore iesaka.

“Laiku pa laikam tekstilu var izsūkt, jo citādi jau no putekļiem neatbrīvosies. Jaunajiem putekļsūcējiem ir dažādi režīmi, var sākt ar maigāku, taču vispirms jāizvērtē situācija – cik priekšmets pie sienas vai dīvāna spilvens, gultas sega ir stipra.

Katram materiālam ir savs laiks, cik ilgi tas var izdzīvot, kad sāk degradēties un sairt,”

viņa teic, ka ne vienmēr tā notiek, bet nikni sūkt nevajadzētu. Katrā ziņā tās tekstila vietas, kur ir kodes, daudz ātrāk aiziet postā.

“Vēl piekodinu būt uzmanīgiem, ja nolemjat priekšmetu mazgāt. Jāatceras, ka tajā ir daudz krāsu un mazgājot tās var arī izmainīties – noplukt. Tas ir viens no bojājumiem, ko pēc tam diez vai varēsim izlabot.”

Telpas gaiss neietekmē tekstilizstrādājumus, ja nu vienīgi, piemēram, vasarnīcā, kur rudeņos un ziemā ir stipri mitrāks.

Nekurinātās, slēgtās, nevēdinātās telpās varētu sākt veidoties pelējums, ko reizēm iespējams konstatēt pēc smakas, bet reizēm nepamanām.

“Temperatūra mūsu klimatiskajos apstākļos daudz neko neizsaka, kā arī ir pieņemama tāda, kādā telpās dzīvo cilvēki; diezin vai būs karstāks par 30 grādiem,”

pieļauj I. Saulesleja.

Jautāta, vai gobelēnam var kaitēt pārvietošana no vienas telpas uz citu, viņa atbild, ka ne, taču svarīgi ir – kā tas ir piestiprināts pie sienas: “Mums reizēm patīk kaut ko piesiet ar drātiņām starp nagliņām, un tas nav labi.

Parasti jau uztaisām otrā pusē tunelīti tāpat kā aizkariem un tur ieslidinām stienīti vai ieliekam koka līsti, kas var priekšmetu noturēt. Tad to var piesiet, uzlikt uz skrūvēm vai citādi pielikt pie sienas.”

Pārnesot tekstilizstrādājumu uz citu istabu, jāatceras par gaismu. Ja dzīvoklī caurmērā visur ir vienāda temperatūra, tad gaisma var atšķirties – viena istaba gaišāka, otra tumšāka.

“Saule ļoti izkož krāsu, reizēm to var redzēt uz aizkariem – kur saule kritusi, ir izbalojušas svītras. Tāpat arī jādomā par elektrisko gaismu jaunā vietā,”

saka I. Saulesleja.

Putekļi ir visur, un tie nosēžas kā uz gobelēniem, tā arī uz gleznām.

Stājglezniecības restauratore Dita Murziņa par gleznu kopšanu saka: “Vislabāk ir vērsties pie speciālista un pašam neko nedarīt, bet, protams, putekļi no virsmas jānoslauka.

Gleznai var izmantot kādu mīkstu, gaisīgu otiņu, savukārt rāmim – slotiņu. Taču gleznas ir dažādas, reizēm tās nav gludas, bet ir reljefainas, ar asumiem, un var tos aizķert.”

Speciāliste min arī samta spilventiņus, ar ko var noslaucīt virsmu. Tāpat aizmugurē var pārslaucīt rāmi.

Mitru lupatu noteikti nevajag izmantot, pat rāmim ne. Arī valgu – labāk ne, jo paliks švīkas.

Gleznām jānodrošina normāla istabas temperatūra – lai tā ne par karstu, ne par aukstu un lai tā ir vienmērīga, nevis vienā dienā, piemēram, piecus grādus silts, nākamajā – pie trīsdesmit. Tādā gadījumā glezna tiek ļoti ietekmēta.

“Audekls reaģē uz mitrumu, siltumu un aukstumu citādāk nekā krāsas, lakas slānis; tas ir ciets un reaģē lēnāk, bet audekls – ātrāk, un katrs atrodas citādā spriegumā,”

skaidro D. Murziņa.

“Nelikt pie radiatoriem, pie krāsns, tiešos saules staros. Eļļas glezniecībai prasās vairāk gaismas, bet akvareli uz papīra vai zīmējumu, grafiku nepavisam nedrīkst likt pie loga, tiem vajag pēc iespējas ēnaināku vietu. Gleznas ar laiku saules gaismā izbalo.”