Kas par daudz, tas par skādi – skābeņskābe veicina nešķīstošo oksalātu veidošanos. Ja tie organismā uzkrājas pārāk lielā daudzumā, var attīstīties reimatisms, podagra, žultspūslī var veidoties akmeņi.

Rabarbera garšu rada arī ābolskābe un citronskābe.

Auga skābuma dēļ diez vai kāds tos saēdīsies tik daudz, lai sev kaitētu, taču uzņems C, A un K vitamīnus un daudz vērtīgo šķiedrvielu, kas uzlabo gremošanu.

100 grami rabarberu satur tikai 25 kilokalorijas,

tomēr jāpatur prātā, ka diētiskās īpašības zudīs, gan pamērcējot kātus cukurā, gan saldinot kompotu, ķīseli un plātsmaizes virsiņu.

Tā kā visbiežāk no rabarberiem gatavojam saldos ēdienus, nevilšus tos varētu uzskatīt par augļiem. Tomēr ne – rabarberi ir dārzeņi. Tīri no botānikas viedokļa šis augs uzskatāms par krūmu.

Rabarberu labās īpašības pasaulē pazīst jau piectūkstoš gadu.

Ķīnieši ar tiem uzturējuši ķermeni vingru un garu – možu.

Šķiedrvielas palīdz pret aizcietējumiem, K vitamīns un kalcijs stiprina kaulus, A vitamīns aizkavē ādas novecošanos.

Ārstniecība ir viena lieta, bet rabarberu lietošana pārtikā vēsturiski ir visai jauna nodarbe – tikai kopš tiem laikiem, kad cukurs kļuva pietiekami lēts un vairs nebija ekskluzīva prece.

To, ka rabarbera gaļīgie kāti ir ēdami, Eiropā atklāja pirms vairākiem simtiem gadu.

Kad ierastajos veidos rabarberus esam saēdušies un nekārojas vairs pat kūkas, bet kāti turpina augt, var padomāt par to saglabāšanu dažādos veidos.

Sasaldēšana. Ziemā svaigā un spirgtā smarža atkal sakārdinās. Un ērti – vārīšanai atliek kastītes saturu pārvietot katlā un uzliet ūdeni.

Plātsmaizēm un kūkām rabarberi atkūstot atsulosies bez liekas pārbēršanas ar cukuru. Nolej sietā, un viss.

Marinēšana. Vajadzēs: 450 g rabarberu, 3/4 gl. ābolu sidra etiķa, pusotru glāzi ūdens, 1 ēd.k. sāls, 1 ēd.k. cukura, 1 tējk. sinepju sēklu, 1/2 tējk. krustnagliņu, 1 zvaigžņu anīsu.

Pagatavošana: nomizotus rabarberu kātus sagriež vairākās daļās jeb vairākkārt uz pusēm un sakārtos burciņā.

Marinādei katliņā sajauc ābolu sidra etiķi ar ūdeni, sāli un cukuru, pievieno garšvielas.

Marinādi uzvāra un turpina vārīt uz lēnas uguns aptuveni divas minūtes jeb tik ilgi, līdz sāls un cukurs ir izkusis.

Uzmanīgi aplej ar marinādi rabarberus un aizvāko burkas. Glabā ledusskapī.

Konservēšana savā sulā. Sīki sagrieztus rabarberus emaljētā bļodā (lai skābes nereaģētu ar metālu) ar stampiņu saspaida, līdz rodas sula.

Tad pilda sterilās burkās, laiku pa laikam piespiežot, lai tie pārklājas ar sulu. Aizvāko ar steriliem plastmasas vāciņiem.

Ziemā izmanto, cepot plātsmaizes, gatavojot desertus un limonādi.

Ievārījums. Rabarberi zaptes katlā izveido tik noturīgu draudzību ar apelsīniem vai banāniem, ka ģimenes locekļi un ciemiņi noteikti apvaicāsies, kas tas par gardu ievārījumu, jo nevarēs atpazīt sastāvdaļas.

Neskatoties uz skābumu, cukura tam vajag maz.

Ievārījumam ar apelsīniem vajadzēs 3 kg rabarberu, 1 kg apelsīnu un 1 kg cukura. Rabarberus nomizo un sagriež gabaliņos. Apelsīnus nomazgā un samaļ ar visu mizu.

Liek katliņā, pievieno cukuru un maisot vāra vismaz 30 minūtes. Pilda sterilizētās burkās.

Ievārījumam ar banāniem vajadzēs 500 g rabarberu, 300 g banānu un 500 g cukura.

Sasmalcinātus rabarberus samaisa ar cukuru un ļauj, lai 2,5 stundas pastāv. Pievieno ripiņās sagrieztus gatavus banānus. Uzvāra un karsē apmēram 5 minūtes. Tūlīt lej izkarsētās burciņās un aizvāko.

Tiem, kuri nebaidās no eksotiskākas garšas piesitiena, jāizmēģina ievārījums ar ingveru.

Vajadzēs: 2 kg rabarberu, 1,5 kg cukura, 115 g iecukurota ingvera, 1 citrona sulu, 5 cm nomizotas ingvera saknes, 2–3 ēd.k. sīki sakapātu piparmētras lapu, 250 ml ūdens.

Rabarberus sagriež nelielos gabaliņos. Ja kāts resns, vispirms pārgriež uz pusēm vai pat četrās daļās. Ber katlā, uzlej ūdeni un citrona sulu. Pievieno gabalos sagrieztu svaigu ingvera sakni.

Maisot karsē, līdz rabarberi kļuvuši mīksti. Izņem ingvera saknes gabalus. Pievieno cukuru un maisa, līdz tas ir izkusis. Tad vāra uz lielas uguns 10–15 minūtes. Ar putu karoti noņem putas.

Iejauc iecukuroto ingveru un piparmētras lapas. Lej burciņās, aizvāko un glabā vēsumā.

Gatavojam dabā

Zivju zupa uz uguns

Talka, laivu brauciens, pārgājiens – jebkuras aktivitātes brīvā dabā noslēdzas ar to, ka vajag sātīgi paēst.

Svaigā gaisā viss garšo labāk, tāpēc katls uz ugunskura par lielu nebūs. Sevišķi, ja zivju zupa taps pēc pavāres Ivetas Zīrakas receptes.

Sastāvdaļas jāsagatavo iepriekš. Ja var dabūt ezeru un upju zivis, piemēram, vimbas vai asarus, tad buljonu vāra no tām. Galvenais ir izņemt zivīm žaunas.

Zivis uzvāra, noputo, buljonam pievieno uz pusēm pārgrieztu, nemizotu sīpolu un ķiplokgalvu, arī pārgrieztu uz pusi, lauru lapas, melnos un smaržīgos piparus.

Sāli neliek, to pievienos gatavai zupai pašās beigās.

Buljonu vāra vismaz divas stundas uz lēnas uguns.

Buljonu lej sietā, izberž biezumus. Ja lielākām zivīm var nolupināt gaļiņu no asakām, tad nolupina. Šķidrumu lej atpakaļ katlā.

Pannā apcep kubiciņos sagrieztus seleriju kātus, burkānus, sīpolus, ķiplokus, liek katlā vārīt. Pievieno sagrieztus kartupeļus, tos vajag daudz, lai zupa būtu bieza.

Kad kartupeļi nāk mīksti, pievieno gabaliņos sagrieztu jebkādas baltās zivs fileju un mīkstumu no kūpinātiem lašu vēderiņiem. Neskopojoties ieber zaļumus – sakapātus pētersīļus, dilles.

Pēdējo pievieno kausētu sieru. Iveta iesaka pamēģināt tā vietā Čedaras siera mērci (var nopirkt “Promo”). Viņa pievieno arī nedaudz garneļu pastas, kas piešķir izcilu garšu, bet, ja ir bagātīgi dažādas zivis, bez tās var iztikt. 

Un pašās beigās var piešaut graķīti šņabīša!