Izlasot pagatavošanas aprakstus, gribas tos pagaršot un rodas arī vēlme pagatavot pašiem, lai gan varētu šķist, ka dažos ēdienos sastāvdaļas nesader kopā.

Kā dzima ideja šim rakstam? Bērns izdomāja savu biznesa ideju – gribot veidot kafejnīcu, kurā varētu nobaudīt latviešu tradicionālos ēdienus, jo izrādās, ka vārīti zirņi ar krējumu, grūbu vai miežu putraimu biezputra ir… tik garšīgi!

Tad nu mammai bija jāvelk ārā studiju laikā rakstītais kursa darbs latviešu tradicionālajā kultūrā, lai bērnu iepazīstinātu ar patiešām seniem latviešu maltīšu šedevriem.

Bačiņu putra – jaunās biešu lapiņas vāra pienā vai taukos kopā ar putraimiem un kartupeļiem.

Kupiņas ir gan saldais ēdiens, gan pamatēdiens. Sausu biezpienu sadrupina un sajauc ar skābu krējumu un paniņām. Klāt ēd vārītus kartupeļus ar ceptu sālītu zivi vai medusmaizi.

Kluči ir ēdiens no miežu miltiem, ko sajauc ar ūdeni un sāli un mīca, līdz iegūst cietu mīklu. To sagriež gabaliņos un vāra sālsūdenī, līdz kluči uzpeld virspusē. Liek bļodā, pielej pienu un ēd kā putru.

Citā variantā pārlej ar sacepta speķa mērci, var pārliet ar izkausētu sviestu.

Ķēpa jeb drupenis ir saldā vai raudzētā pienā, vai paniņās iedrupināta rudzu maize, savukārt ķepēns ir plānās šķēlītēs sagriezti rutki vai rāceņi, kas pārlieti ar rūgušpienu.

Aprakstos par latviešu virtuvi teikts, ka šis ēdiens vasaras beigās un rudenī allaž stāvējis uz galda, lai, garām ejot, katrs varētu remdēt gan izsalkumu, gan slāpes.

Šauti (vai šauta) jeb nātru putra ir ļoti viegls pavasara ēdiens. Kad ir sadīgušas un mazliet paaugušās baltās nātres, balandas, usnes vai skābenes, tās sarauj, noplaucē un vāra kopā ar putraimiem vai miltiem biezputrā.

Pigarica ir skābēta maizes zupa. Siltā ūdenī iedrupina rudzu maizes mīkstumu un ieber sīki sagrieztas garoziņas, pieliek medu vai cukuru. Masu siltā vietā ieraudzē.

Ēd kā saldo ēdienu ar pienu vai dzer kā atspirdzinošu dzērienu.

Putraimdesas jeb asinsdesas gatavo no irdenas miežu putraimu putras, garšvielām, gabaliņos sagrieztas vārītas treknas cūkgaļas un asinīm. Šo masu pilda labi iztīrītās cūku zarnās.

Desu rituļus liek pannā un cep krāsnī, līdz asinis sarecējušas.

Staks ir ziežamā masa, ko iegūst no taukšķētām un sagrūstām kaņepēm, kam piebērts sāls un pieliets ūdens.

Ziediņi ir ēdiens, ko gatavo no sausa, sadrupināta biezpiena, tam pārlejot pienu.

Grūdeni gatavo, katlā liekot cūkgaļu, kam pievieno grūbas, pupas, zirņus. Vāra tik ilgi, kamēr visi produkti mīksti.

Sēņu putru gatavo no samaltām sēnēm, speķa, grūbām vai putraimiem. Sēnes sacep ar sīpoliem, sagrieztu speķi, pieber grūbas vai putraimus, vēl pacep. Tad pielej ūdeni un vāra, kamēr grūbas mīkstas.

Pēdējos pievieno sīkos gabaliņos sagrieztus kartupeļus, pavāra, liek putru nobriest.

Zirņu pikas jeb pinkas, jeb topši ir bērnu iemīļots ēdiens, jo tas ne tikai labi garšo un smaržo, bet ir arī sātīgs, ogļhidrātiem un olbaltumvielām bagāts.

Zirņus un kartupeļus izvāra mīkstus, sajauc ar apceptiem sīpoliem un speķi. Visu sastampā, veļ pikas.

Nātnene ir biezputra, kurai gaļu un uz pusēm pārgrieztus kartupeļus vāra, līdz kartupeļi gandrīz mīksti. Tad pieber putraimus un turpina vārīt, līdz gaļa un putraimi mīksti.

Zīdenis ir bieza putra, ko vāra no cūkas kājām vai cūkas pusgalvas, klāt liekot grūbas vai putraimus un kartupeļus.

Tauceni gatavo no ūdens, putraimiem, gaļas vai tauku gabala, piegriež sīpolus, pievieno sāli, vāra.

Koča jeb kūča, jeb ķūķis – speķi sagriež kubiņos un kopā ar grūbām pannā apgrauzdē, liek katliņā kopā ar sīpoliem un pārlej ar verdošu ūdeni. Trauku cieši aizvāko, liek sautēties krāsnī.

Pentogs – literatūrā par latviešu paražām minēts saistībā ar pankūkām, kas gatavotas no asinīm, bet citviet tam ir vienlīdzības zīme ar pantāgu jeb uz ugunskura gatavotu olu kulteni.

Pankūku sakarā parādās arī nosaukums – pentoki (līdzīgi kā penkoki).

Vēl cūkas čingulis, bukstiņš, pūrnīca…

Daļu no šo ēdienu nosaukumiem “Kurzemes Vārds” publicēja vairākās tematiskās domubiedru grupās sociālajos tīklos. Piemēram, “Gatavojam mājās”, “Latvieši pasaulē” un “Latviešu mīļākie ēdieni” (Latvian favourite foods).

Jautājām, vai cilvēki zina šos ēdienus pēc nosaukuma, vai ir ēduši? Varbūt viņiem ir sava īpašā ēdiena recepte?

Gatis Rimšaitis saka, ka nātnene ir tas pats grūdenis, jo ēdienu nosaukumi novados atšķiras. Taču šoreiz abu ēdienu aprakstos ir atšķirīgas sastāvdaļas – ja vienā ir gaļa, putraimi un pākšaugi, tad otrā papildinājums ir kartupeļi.

Ineta Eberšteina teic: “Nezinu nosaukumu, bet mamma taisa auzu ķīseli, auzu pārslas ieskābējot un pēc tam vārot. Auzas pašas veido ķīseli, ēdot pievieno cukuru.”

“Skābputra! Ņamm! Maniem bērniem negaršo, bet man – ļoti!” uzsver Baiba Korņilova.

“Pigarica ir rupjmaize ar cukurūdeni? Tādu man bērnībā deva ēst krustmātes vīra māte Milda, kura nāca no Džūkstes,” atminas Apvienotajā Karalistē dzīvojošā Līga Druka-Smalkā.

Savukārt Lāsma Nikollsa atminas, ka “mūsmājās Jūrmalā vectētiņš gatavoja pūrnīcu – miežu putraimu putru ar cūkas činguli un kartupeļiem. Un vēl bija kamas jeb pelēkie lielie zirņi sastampāti ar kartupeļiem, klāt cauraudzītis ar sīpoliem un krējumu”.

Bet kas ir čingulis? Cūkas stilbiņš? “Jā. Kādreiz man bija gaļas bode, ak dies’, kā tik cilvēki nesauc cūkas stilbiņu. Žēl, nepierakstīju!” bilst Lāsma.

Savukārt Inese Meiere atceras ēdienu Užavas pusē: “Ome to sauca par kolčaku. Tā bija gabaliņos sadrupināta baltmaize ar cukuru un rūgušpienu.”

Gunta Gilba pastāsta, ka gatavo virumu no miežu putraimiem un cūku pupām, ēdot pielej klāt pienu.

“Pentogu gatavojam katru gadu uz Ūsiņiem Dievsētā, tas ir ASV, Viskonsīnā. Tādu novienkāršotu pentoga variantu – olu kulteni uz ugunskura,” iestarpina Dace Saule.

Liepājniece, rakstniece Gunita Lagzdiņa-Skroderēna papildina recepšu klāstu ar diviem ēdieniem: “Taisām bukstiņu. Atsevišķi novāra mizotus kartupeļus, sagrieztus kā zupai. Un atsevišķi vāra miežu putraimu biezputru. Kad tā gatava, iejauc kartupeļus.

Ome savulaik nogatavināja gultā zem segas, es neesmu mēģinājusi. Klāt mērce – cauraudzītis ar sīpoliem un saldo krējumu.

Bērnībā negaršoja, tad miežu putru ēdu ar zapti, nesapratu, kāpēc ēdiens “jābojā” ar kartupeļiem. Tagad gan ēdu gardu muti.

Un vēl vārām klimpas gaļas buljonā. Novāra kūpinātu gaļu, vēlams ar kauliņu. Ja slinkums, tad ņem buljona kubiņu.

No miltiem, ūdens, tuč sāls un kādas sausās zaļumu garšvielas samīca stingru mīklu, no tās saveļ bumbiņas, ar pirkstiem izspaida plācenīti, ko vāra buljonā, līdz uzpeld un vēl pāris minūtes.

Kad klimpas gatavas, ņem laukā un liek nākamo porciju. Nākamajā dienā apcep pannā zeltaini brūnas.”