“Neatkarīgi no tā, kāds ir sāpju raksturs vai forma, tās nedrīkst ignorēt, jo tā ir pirmā pazīme, ka organismā kaut kas nav kārtībā,” skaidro sāpju speciālists Mihails Arons.

Kad jāvēršas pie ārsta?

Viņš norāda, ka sāpes ir biopsihosociāls fenomens. Tas nozīmē, ka ķermeņa šūnu audos ir bojājums, kas izraisa fizisku sāpju sajūtu, bet nervu sistēma uz sāpēm reaģē atsevišķi un izraisa sociālas sekas, piemēram, bezdarbību, bezmiegu vai depresiju.

Sāpes ir dažādas un katram sāpju veidam ir atšķirīga ārstēšanas terapija.

Sāpes var iedalīt trīs veidos: nociceptīvas sāpes, ko izraisa audu bojājumi, bet ne fiziska trauma vai nervu bojājumi; neiropātiskas sāpes, kas rodas nervu struktūras un funkciju traucējumu rezultātā un jau ir hroniskas; nociplastiskas sāpes, kas ir ilgas un mokošas sāpes, kas nepāriet arī pēc to cēloņa izārstēšanas.

Akūtas sāpes ilgst līdz 6 nedēļām, bet hroniskas sāpes sākas pēc 12 nedēļām.

Pie sāpju speciālista jeb algologa var vērsties ar jebkādām sāpēm.

Dr. Mihails Arons norāda vairākas situācijas, kad obligāti būtu jāvēršas pie ārsta: ja pirmreizējas sāpes ilgst vairāk nekā nedēļu un nepāriet; ja sāpes papildina drudzis, svīšana, svara zudums; ja rodas pēkšņas un asas sāpes; ja sāpes pavada pietūkums vai apsārtums sāpju vietā; ja sāpes, piemēram, no kreisās kājas pāriet uz labo, vai no muguras uz kājām, jo tas nozīmē, ka diagnoze ir mainījusies.

Pēdējā laikā cilvēki ļoti bieži nāk un sūdzas par galvassāpēm, domājot, ka tās ir migrēnas, savukārt norāda “Euroaptiekas” farmaceite Zane Melberga.

Dakteris Arons skaidro, ka visbiežāk sastopami divi galvassāpju veidi –

vispopulārākās ir saspringuma galvassāpes un pēc tam migrēnas.

Ja cilvēkam sāp galva desmit dienas vai mēnesi, ir jādodas pie galvassāpju speciālista, nevis jālieto bezrecepšu pretsāpju medikamenti, jo tas var liecināt par nopietnākām veselības problēmām.

Kā noris diagnostika?

“Mēs, algologi, neārstējam sāpes kā simptomu, bet kā slimību. Sāpes ir subjektīva sajūta, tāpēc mēs tās vērtējam skalā no 1 līdz 10, kur 1 līdz 3 ir vieglas sāpes, no 4 līdz 6 ir vidēji stipras sāpes, no 6 līdz 8 ir stipras sāpes un no 8 sākas jau neciešamas sāpes.

Ja runājam par hronisku sāpju pacientu, vispirms detalizēti noskaidrojam slimības gaitu – sāpju sākuma periodu, raksturu, lokalizāciju, simptomātiku un slimības gaitu.

Par šīm īpašībām pacientam jāpadomā jau pirms došanās pie ārsta.

Pēc tam veicam klīnisko izmeklēšanu, piemēram, provokatīvos testus, izmeklējot pacientu, un tikai tad izmantojam attēldiagnostikas metodes, kā magnētisko rezonansi, datortomogrāfiju un rentgenu.

Svarīgi atcerēties, ka neviena attēldiagnostika nedod diagnozi, bet gan slēdzienu vai secinājumus. Tāpēc sāpju diagnozes noteikšanā vienmēr šie trīs svarīgie procesi jāveic secīgi.

Noteikt savu sāpju diagnozi pie speciālista ir svarīgi, jo ārsti nosaka ārstēšanas metodi atkarībā no sāpju veida, un operācija nekad nav pirmā izvēle,” norāda M. Arons.

Lai saņemtu personiska rakstura medicīniskus ieteikumus, jākonsultējas ar veselības aprūpes speciālistu, taču ir pieejama medicīnas speciālistu izveidota mājaslapa manassapes.lv, kurā ir iespējams iegūt plašu informāciju par sāpēm.

Tajā ir pieejams arī sāpju tests, kuru var izpildīt pirms došanās pie ārsta, lai spētu sāpes raksturot.

Jāmeklē risinājums, kaut nolaižas rokas

Farmaceite uzsver, ka cilvēkiem joprojām pastāv stereotipi par hronisku sāpju ārstēšanu.

Aptiekā bieži var dzirdēt tādas frāzes kā “tāpat nekas nemainīsies”, “nevēlos doties uz operāciju” un “šīm sāpēm nav nekāda risinājuma”. Tiek iegādāti vairāki pretsāpju medikamenti vienlaikus vai ilgstoši lietots viens bezrecepšu pretsāpju medikaments.

Vēl aptiekās farmaceiti novēro maldīgu viedokli, ka pret sāpēm izraksta antidepresantus vai antikonvulsantus jeb pretepilepsijas medikamentus.

Bet M. Arons skaidro: “Atkarībā no lietošanas norādēm parasti aptiekā nopērkamos bezrecepšu pretsāpju medikamentus var lietot tikai maksimums divas nedēļas.

Šāda sāpju maskēšana ir vissliktākais risinājums, jo, lietojot vairākus pretsāpju medikamentus, pastāv risks sabojāt kuņģa un zarnu traktu, kā arī sirds un asinsvadu sistēmu un nieres.

Tāpat jāatceras –

jo ilgāk sāp, jo, iespējams, stiprākas būs sāpes vai arī radīsies vairāk komplikāciju,

tāpēc jāvēršas pie speciālista, lai nozīmētu pareizu ārstēšanu un samazinātu nepamatotu, nevajadzīgu medikamentu lietošanu.

Ārsti, sāpju terapijai izrakstot antidepresantus, izraksta mazāku devu nekā psihoterapeiti un nevis tāpēc, ka diagnosticēta depresija, bet tāpēc, ka antidepresanti ļoti labi palīdz pārtraukt neiropātiskas un nociplastiskas sāpes.

Tāpat tiek izrakstīti antikonvulsanti, jo tā ir pamatterapija neiropātisku sāpju ārstēšanā. Tos drīkst lietot tik ilgi, cik ārsts ir noteicis.

Invazīvo terapiju jeb operāciju mēs pacientam iesakām tikai subakūtajā sāpju periodā, ja konsekventā medikamentozā terapija pirmajās sešās nedēļās nedod nekādus efektus.

Tam ir viens mērķis – lai sāpes nekļūtu hroniskas.”

Cilvēkiem, kuri cieš no hroniskām sāpēm, ir jādodas pie ārsta, jo labāk paliks tikai tad, kad būs izārstēts sāpju cēlonis, nevis novērstas sekas.

Dažkārt hronisku sāpju ārstēšanai nepieciešama ilgstoša terapija. Ārsts izvēlas atbilstošu terapiju katram pacientam un viņa sāpju veidam.

Lai ārstēšanas procesā nozīmēto medikamentu terapija sniegtu rezultātus, ir jāseko līdzi norādītajām lietošanas instrukcijām.

Ja ārsts ir izrakstījis vairākus medikamentus, tad ir jālieto visi medikamenti, nevis tikai viens.

Ja kādreiz ir šaubas vai rodas jautājumi, var vērsties pie farmaceita, kurš izskaidros, kā pareizi zāles lietot un kāpēc tieši šādu ārstēšanas terapiju ir nozīmējis ārsts.

Viedoklis

Soļošana ir nenovērtēta!

Sporta ārste Laila Ušacka:

“Vasara ir laiks, kad cilvēki aktīvāk pievēršas sportošanai. Tomēr, cenšoties uzlabot savu veselības stāvokli, nav jāpārspīlē ar treniņu intensitāti un apjomu.

Tā vietā lieti noderēs tāda nenovērtēta aktivitāte kā soļošana, kas nodarbina visas muskuļu grupas, piemērotā intensitātē stiprina sirds-asinsvadu sistēmu un veicina vielmaiņu.

Man bieži jāpalīdz cilvēkiem, kas sākuši aktīvi sportot un saskārušies ar veselības problēmām nepiemērotas treniņu intensitātes dēļ. Šiem ļaudīm bieži vien

mans ieteikums ir nevis sākt uzreiz ar skriešanas, bet gan soļošanas treniņiem, ar kuriem lielākā daļa sasniegs vēlamo – mēreno intensitāti.

Soļošana ir vērtīga aktivitāte ne tikai tāpēc, ka mērenā slodzē tiek attīstīta sirds-asinsvadu sistēma un veicināta vielmaiņa, bet arī tiek harmoniski iesaistītas visas muskuļu grupas.

Liekas, ka  soļošana ir vienkārša un necila aktivitāte, ar ko papildināt savu ikdienu, taču arī ar maziem soļiem var veikt lielus attālumus.

Rekomendācijās bieži atrodamais apaļais 10 000 soļu skaits nav gluži pamatots.

Pētījumi parāda, ka veselības ieguvumi sākas jau no aptuveni 3000 soļiem un – jo vairāk, jo labāk.

Tāpēc ir nepareizi domāt – ja nevar sasniegt 10 000 soļus dienā, tad nav jēgas censties. Lieli, grūti sasniedzami skaitļi mēdz atbaidīt, bet, piemēram, regulāri izpildīti 3000 soļi dienā vai 8000 soļi katru otro dienu noteikti ir labāk par neko.

Tie, kuri pievēršas fiziskām aktivitātēm un sportam, mēdz sevi motivēt ar ambicioziem mērķiem. Tāda pieeja var nest augļus, taču arī traucēt, it īpaši gadījumā, ja sanāk novirzīties no plānotā un mocīties ar pašpārmetumiem.

Es iesaku citu pieeju mērķu sasniegšanai.

Soļošana var būt ne tikai pienākums un kārtējais uzdevums darāmo darbu sarakstā, bet arī patīkami pavadīts laiks labā kompānijā kādā jaukā vietā.

Nelielu sacensību azarta garšu var gūt arī, sacenšoties ar draugiem un svešiniekiem ne tikai sacensībās, bet arī dažādos izaicinājumos neklātienē, kas nereti atrodami sociālajos tīklos un lietotnēs.

Ja sporto ar prieku, ne tikai koncentrējoties uz iznākumu, tad rezultāti atnāks paši – būs gandarījums, iespējams, mainīsies ķermeņa svars un aprises, un laika gaitā treniņos arī varēs paveikt vairāk.”