liepajniekiem.lv
Ir daudz jautājumu un pārmaiņu, ir trauksme un neskaidrība. Vecākam, esot blakus pusaudzim, jāapbruņojas ar pacietību. Viņi emocionāli ir ļoti trausli, pat ja no ārpuses tā nešķiet, raksturo eksperte.
11. septembrī Baltijas Rehabilitācijas centrā “Dižvanagi” notika informatīvs pasākums pusaudžu vecākiem un aprūpētājiem “Pusaudžu gadi: atbalsts ģimenei”, kurā varēja satikt un uzklausīt ekspertus, kuri stāstīja par pusaudžu psiholoģiju, fizisko attīstību un attiecību veidošanu.
Tas ir normāli
Mūsdienās pubertāte jeb pārejas vecums iestājas krietni agrāk, nekā tas bija pirms gadiem. “Pieļauju, ka tam par pamatu ir tieši šī vide, kurā mēs esam,” spriež bērnu psihiatre E. Siliņa.
“Tas ir arī ļoti saistīts ar psiholoģiju, cilvēka psihi. Informācija par seksualitāti ir ne tikai pieejama, bet tā pat tiek uzspiesta reklāmās un masu medijos.
Tas ir redzams jebkur sociālajos tīklos, tāpēc arī bērni mūsdienās nobriest ātrāk, nekā tas bija pirms 20 vai 30 gadiem.”
Par pubertāti var sāk runāt jau no 9, 10 gadu vecuma, bet biežāk tā sākas 11, 12 gados. “Ir bioloģiskās dabas programma, mainās hormonālais fons, un tā iespaidā attīstās sekundārās dzimumpazīmes,” skaidro E. Siliņa.
Meitenēm sāk augt krūtis, parādās apmatojums, menstruācijas. Zēniem novērojams muskuļu masas pieaugums, apmatojuma parādīšanās, iespējamas sēklas noplūdes.
“Tas ir tas, kas notiek bioloģiski, kas notiek fizioloģiski, un no tā neviens nevar izvairīties, jo tā ir daba,” atzīmē E. Siliņa.
Raugoties no psiholoģiskās puses, pusaudža vecums ir tas brīdis, kad bērns sagrauj vecāka iedoto identitāti un veido jaunu, pats savu.
“Kad tā tiek nograuta, ir haoss, un tad no šī haosa bērns veido savu jauno identitāti,”
skaidro psihiatre.
“Tas ir faktors, kas šo vecumu padara ļoti sarežģītu. Vecākiem un pedagogiem būtu jāsaprot, ka šajā posmā bērns grib darīt pa savam, ka viņam ir idejas, kas varbūt nesaskan ar pieaugušo uzskatiem, bet tas ir normāli, un tam tā ir jābūt.
Nevajag traucēt bērnam veidot savu identitāti. Ļoti bieži hiperaprūpējošās mammas cenšas uzspiest savu, turēt bērnu, pieskatīt, bet tā tiek kavēta viņa attīstība, un tas nāk tikai par sliktu.
Bērns ir jāatlaiž.”
E. Siliņa uzsver, ka katra cilvēka uzdevums attīstoties ir atdalīties no vecākiem. Un ir ļoti svarīgi, lai vecāki ieturētu šo robežu, respektētu bērna privāto telpu.
Pubertātei ir tā saucamais agrīnais posms, kas ir no 11 līdz 15 gadiem, un otrs posms no 15 līdz 18 gadiem.
“Tad jau ir nedaudz vieglāk, jo ar katru brīdi nervu sistēmas regulācija uzlabojas, jaunietis jau sāk pielāgoties situācijai. Taču kamēr viņš līdz tam nonāk, ir ļoti daudz pārmaiņu, nesaprašanas un trauksmes.”
Psihiatre norāda, ka ir ļoti svarīgi par lietām, kas attiecas uz pusaudzi, stāstīt vieglā, saprotamā valodā.
“Tas mazina bailes, trauksmi, stabilizē emocionālo fonu, ko veido informācija, kas ir pieejama internetā. Tur ir pieejams viss, bet jaunietim vēl nav šīs kritiskās domāšanas saistībā ar to, ko viņš lasa. Un tas var ļoti nojaukt reālo ainu.
Par dažādām lietām cirkulē visādi mīti, ieskaitot seksuālās tēmas. Tāpēc ir būtiski atlasīt pareizu informāciju.”
E. Siliņa uzsver, ka pieaugušie nav raduši par šīm tēmām runāt. Vai vecākam ir jāuzmācas bērnam ar saviem padomiem, “lekcijām”? “Patiesībā ir svarīgi atrast vidusceļu,” uzskata bērnu psihiatre.
“Ja pusaudzis ko jautā, tad normālā veidā vajag atbildēt. Bet ne katrs vecāks to spēj. Tās ir tēmas, par kurām skaļi nerunā. Tāpēc ir svarīgi, lai šī informācija būtu pieejama, kompakta un no pārbaudītiem avotiem.”
Par “Papardes zieda” izdevumu viņa saka: “Šī grāmata ir lieliska. Tur nav nekā lieka, bet ir bāzes lietas, kas bieži pusaudžiem rada trauksmi. Tur ir atbildes uz jautājumiem.”
Ieraudzīt reālo cilvēku
“Vecākiem, kuriem ir pusaudži, pamatā ir divi lieli uzdevumi,” saka pediatre Jūlija Cīrule-Galuza, “un tie nebūt nav saistīti ar veselības saglabāšanu vai mācīšanu.
Viens uzdevums ir saglabāt savu veselo saprātu un nesākt lietot nervu zāles, otrs – saglabāt ar bērnu tik labas attiecības, lai tad, kad viņš kļūs par pieaugušo, viņš joprojām gribētu ar jums sarunāties.
Kad pusaudži sāk uzvesties pavisam “traki”, padomājiet ar perspektīvu, kā jūs gribētu, lai viņš pēc 10 vai 20 gadiem atcerētos jūsu sarunu. Vai jūs gribat, lai bērns saka: “Nē, es savus bērnus nesitīšu tā, kā sita mani vecāki”? Tās ir lietas, ko vajag pārdomāt.”
J. Cīrule-Galuza aicina nepieķerties stereotipiem: “Mēs visi galvā turam kaut kādu bildi, kādam ir jābūt pusaudzim, viņa pienākumiem, dienai, ka ir jāciena un jāmīl vecāki un ka to viņiem vajadzētu kaut kā parādīt. Bet pēkšņi mums ir kāds, kurš ir pilnīgi citādāks.
Aiz saviem pieradumiem un stereotipiem
ir jāmāk ieraudzīt to reālo cilvēku, personību, kas cieš, pārdzīvo, kam kādreiz kaut kas sāp, kam gribas daudz ko izdarīt dzīvē, bet viņš to vēl neprot.”
Pediatre novērojusi, ka bieži vien slimības slēpj kādu psiholoģisku problēmu.
“Pie manis ved jauniešus, kuriem ilgstoši ir temperatūra vai visu laiku sāp galva vai vēders. Un tad izrādās, ka problēmas sakne nebūt nav slimība, bet, piemēram, strīds ar draudzeni vai grūtības skolā. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi iedrošināt pusaudzi runāt un atrast laiku viņu uzklausīt.”
Vecākam ir ārkārtīgi liela loma jaunieša dzīvē, uzsver eksperte, kura pati ir piecu bērnu mamma.
“Cilvēka ķermenis mainās, un bieži vien tieši pusaudžu vecumā liekas, ka visas izmaiņas notiek uz slikto pusi: parādās pumpas, kādam šķiet, ka ir par resnu, citam, ka par tievu, par garu, par īsu utt.
Viss, kas notiek, nav pēc cerētā plāna, tādēļ ir svarīgi pareizi teikt komplimentus un pareizi novērtēt to, kas notiek ar pusaudža ķermeni.
Vēl svarīgāk ir iemācīt viņu pašu pieņemt savu ķermeni un priecāties par to.”
Arī atkarību tēma ir daudzu ģimeņu dienas kārtībā.
J. Cīrule-Galuza stāsta: “Vienīgais, ko var darīt, ir runāt. Cilvēkiem, kam bijušas atkarības, vajadzētu dalīties pieredzē, aicināt atkarību raisošās vielas nemaz neizmēģināt. Taču tajā pašā laikā ir svarīgi pārliecināt, ka, lai ko jaunietis darītu, vecāki viņu mīl un gaidīs mājās.
Ja rodas bažas, ka bērns kaut ko lieto, tad kā minimums vajadzētu taisīt analīzes, pārbaudīt narkotisko vielu klātbūtni. Palīdzība vajadzīga pašā sākumā.
Ja atkarība jau dziļāka, būs grūtāk, bet jebkurā gadījumā būs nepieciešama profesionāļu iesaiste, vēršoties Pusaudžu resursu centrā vai pie narkologa.
Galvenais ir atklāti pateikt, ka baidāties no šīs problēmas, nevis viņš ir briesmonis tāpēc, ka tā dara.
Sakiet savam jaunietim, ka viņu ļoti mīlat un gribat, lai viņš varētu pilnvērtīgi dzīvot. Kritika parasti nepalīdz. Bērnam ir jāiemācās jums uzticēties.”
Dažkārt atkarību izraisošo vielu lietošana var nozīmēt arī kādu piedzīvotu vardarbību, tādēļ ir vēlme aizmirsties.
Atziņas
- Esiet atvērti un runājiet ar saviem bērniem par pubertāti un seksuālo attīstību.
- Respektējiet bērna privāto telpu un ļaujiet viņam kļūdīties.
- Sniedziet atbalstu un sapratni, īpaši emocionāli grūtos brīžos.
- Izmantojiet pieejamos resursus, piemēram, grāmatas, lai iegūtu informāciju un atbalstu.
- Atcerieties, ka pubertāte ir grūts, bet pārvarams attīstības posms.
- Fiziskās aktivitātes palīdz mazināt stresu un trauksmi.
- Ir svarīgi izvirzīt bērniem prasības, bet arī respektēt viņu grūtības šajā attīstības posmā.
Uzziņai
Drošs plecs grūtos brīžos
Nepilngadīgām topošajām māmiņām Latvijā ir pieejams mentors, kas ar cieņpilnu klātbūtni kļūst par atbalsta personu.
Mentors palīdzēs kā praktiskos jautājumos, piemēram, atgādinot par konsultācijām, izmeklējumiem, analīzēm, tā arī sniegs emocionālu atbalstu un būs drošs plecs grūtākos brīžos.
Stāsta vecmāte Ingūna Ķuda: “Šajā programmā palīdzības soļi ir ļoti labi. Tiek apmaksāti ceļa izdevumi, lai topošā māmiņa nokļūtu pie speciālistiem, tiek nodrošināti vitamīni, sagādāta dzemdību soma, iespēja bezmaksas apmeklēt māmiņu kluba lekcijas utt.
Es varu braukt līdzi uz dzemdībām un būt kā atbalsta persona. Šī palīdzība ir ne tikai līdz dzemdībām, bet līdz mazuļa pusgada vecumam.”
Mentoru programmu īsteno Bērnu slimnīcas fonds, Dzemdību nama fonds un Latvijas Vecmāšu asociācija.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
