Trešdiena, 29. janvāris Valērijs, Aivars

Zobu labošana “miedziņā” – risinājums, ko izmantot vienreiz.

Zobu labošana “miedziņā” – risinājums, ko izmantot vienreiz.
Foto: no stomatologijasinstituts.lv
13.01.2020 07:04

liepajniekiem.lv

Ja mazs bērniņš kategoriski atsakās sadarboties ar zobārstu, bet mutē liels skaits bojātu zobu, pastāv iespēja tos salabot vispārējā anestēzijā jeb narkozē. Pagaidām to veic tikai Rīgā, taču pastāv lielas cerības, ka šo pakapojumu varēs saņemt arī pie mums.

Jau vairāk nekā gadu ceļu uz Liepājas Zobārstniecības poliklīniku dažas reizes mēnesī mēro Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta bērnu terapijas nodaļas zobārste Airisa Zīdere. Daloties pieredzētajā gan Liepājā, gan savā pamatdarbavietā, speciāliste vairākkārt apliecina: tas ir satraucoši, cik daudziem bērniem Latvijā ir slikta mutes veselība, un aicina vecākus atbildīgāk izturēties pret savu atvašu pirmajiem zobiņiem.

– Kādi ir jūsu secinājumi, kopš šeit, Liepājā, sniedzat konsultācijas tieši par zobu labošanu narkozē?
– Diemžēl Liepājā bērniem zobu stāvoklis ir diezgan bēdīgs un ir daudz tādu, kuriem nepieciešama zobu labošana vispārējā anestēzijā jeb tā saucamajā narkozē. Viņu skaits ir liels, un ir nepieciešamas gan šīs konsultācijas, gan arī šāda veida ārstēšana.

– Bet zobu veselība bērniem visā Latvijā ir bēdīgā stāvoklī, ne tikai Liepājā.
– Jā, tā ir. Tas nav tā, ka tikai šeit.

Ja kāds pie manis atnāk ar veseliem zobiem, – tas ir tik kolosāli! Bet tas ir tik reti.

Bet tad ir arī prieks, ka kāds tomēr cenšas. Liela loma zobu veselībā ir mūsdienu pārtikai, ko ēdam, ko dodam bērniem. Neko labu tā zobiem nedod. Ja vēl zobi netiek pienācīgi kopti, tad tas, ko redzam šodien, ir likumsakarīgi. Būtu svarīgi ievērot ēdienreizes, nenašķoties starp ēdienreizēm. Varam apēst pusdienas un pēc tam šokolādi. Tas ir pieņemami, bez saldumiem dzīvot nevajag. Runa ir par to, lai saldais nav visu laiku mutē. Jo līdz ar to ir pazemināts siekalu PH līmenis, kas savukārt veicina kalcija un fluora “iziešanu” no zobu emaljas un zobs bojājas.

– Cik liels noslogojums ir jums tieši šeit, Liepājā?
– Šobrīd cenšos atbraukt divas reizes mēnesī. Vidēji dienā pieņemu “padsmit: pacientus, kuri nāk tieši uz konsultāciju.

– Cik procentuāli no šiem pacientiem arī iesakāt labot zobiņus narkozē? Kāpēc?
– Gandrīz 90 procentiem. Tas ir daudz. Iesaku tiem bērniem, kuriem ir ļoti lielas bailes no zobārsta, kuri tiešām nesadarbojas. Tad arī maziem bērniem ar daudz karioziem, bojātiem zobiem, kuru saārstēšanai būtu nepieciešams ilgs laiks. Turēt mutē bojātus zobus nevar, nedrīkst. Tie jācenšas saglabāt, tāpēc narkozē zobus ārstē jau pat divgadniekiem. Un tad ir bērni ar īpašām vajadzībām, kuriem tas arī ir galvenais veids, kā saārstēt bojātus zobus. Priekšrocība narkozei ir tāda, ka zobiņi tiek salaboti visi uzreiz.

– Kāpēc ir tik svarīgi saglabāt piena zobus?
– Piena zobi jāsaglabā, jo, pirmkārt, tie attīsta žokļa kaulu augšanu, nodrošina pareizu sejas muskulatūras veidošanos, veicina runas attīstību, pilda barības košļāšanas funkciju – barība pareizi tiek apstrādāta, samitrināta ar siekalām, un tādā veidā tā labāk pārstrādājas un uzsūcas kuņģa zarnu traktā. Var būt tā, ka bērniem ar piena zobu trūkumu barība netiek pienācīgi apstrādāta, līdz ar to organismā veidojas vitamīnu deficīts, novērojama imunitātes pazemināšanās.

Diemžēl savā darbā nākas secināt, ka vecāki tiešām neizprot piena zobu nozīmīgumu. Tikai ļoti neliela daļa vecāku saprot, cik tiem ir svarīga loma.

Visbiežāk dzirdētā atruna ir, – bet tie taču kritīs ārā, vai tad vispār būtu jāārstē. Bet piena zobu nomaiņa notiek līdz pat 11, 12 gadu vecumam!

Ja mēs bērnam trīs gadu vecumā izrausis visus piena zobus, tālākais scenārijs var būt tāds: žokļa deformācija, sakodiena deformācija, ilgstoša ortodontiskā ārstēšana, kas prasīs lielus finanšu līdzekļus.

Bet no tā visa var izvairīties ar regulāru un pareizu zobu kopšanu. Vecākiem jāapzinās, ka mazs bērns neprot pats sev iztīrīt zobus, jo viņam nav attīstītas ne mehāniskās kustības, ne pirkstu kustības, kas viņam ļautu pareizi iztīrīt zobus. Jā, bērnam ir jāļauj tīrīt pašam, kaut ko jau viņš tur dara, bet vecākiem obligāti pēc tam viņa zobi ir jāpārtīra. Vismaz līdz 8 gadu vecumam. Ja ir šaubas, vai viņš visu iztīra pareizi un labi, pārtīrīt zobus var arī līdz 10 gadu vecumam un ilgāk. Jo bojāti bērna zobi tomēr ir vecāku atbildība.

– Atgriežoties pie zobu labošanas vispārējā narkozē, pastāstiet, kā tas notiek. Vispirms ir nepieciešama konsultācija…
– Jā, vispirms ir nepieciešama konsultācija pie speciālista. Zobārstam ir jānovērtē bērna mutes dobuma stāvoklis, jāsaprot, cik liels darba apjoms ir sagaidāms, lai pēc tam varētu veiksmīgi saplānot zobu ārstēšanu. Konsultācijas laikā tiek ievākta anamnēze par bērna veselības stāvokli, noskaidrots, saprasts, kāds ir stāvoklis, cik liela ārstēšana būs vajadzīga. Vecākiem tiek izsniegta narkozes anketa, kuru mājās jāaizpilda. Anketā ir pastāstīts, ka pirms procedūras bērns nedrīkst ne ēst, ne dzert, ir jābūt tukšā dūšā un citas būtiskas lietas. Konsultācijas laikā tiek izdarīts viss tas, lai uz Rīgu vajadzētu doties tikai, lai veiktu zobu labošanu. Līdzi jābūt arī izrakstam no ģimenes ārsta par bērna veselības stāvokli, – ka mēs varam veikt šo zobu ārstēšanu narkozē.

– Esam pierakstījušies rindā, noteiktajā dienā gatavi doties uz Rīgu, uz Stomatoloģijas institūtu. Pastāstiet, kas tur notiks?
– Jūs sagaidīs kolosāla komanda, – ļoti advancēta anesteziologu brigāde un zobārsti ar saviem asistentiem.

Bērniņš tiks ieaicināts tādā pašā zobārstniecības kabinetā, kādu pieradis redzēt līdz šim. Viņš kopā ar mammu vai tēti iesēdīsies krēslā, viņam tiks uzlikta mīksta narkozes maska, un minūtes laikā bērns aizmigs.

Mamma vai tētis tiks aicināti dodies ārā, lai mēs tālāk varētu darīt savu darbu. Pēc tam bērns tiks pārvietots uz atmošanās palātu, kur tiks ieaicināti arī vecāki. Bērniņu nemodina, būs jāpagaida līdz viņš pamodīsies pats. Bērns tajā laikā tiks novērots, viņu uzmanīs anesteziologs. Savukārt zobārsts informēs vecākus par to, kas ticis paveikts un ko būtu ieteicams darīt pēc tam, lai saglabātu zobu stāvokli tādu, kāds tas ir uz to brīdi. Ja pēc pamošanās bērnam viss ir kārtībā, droši varēsiet doties mājās.

– Kādi ir galvenie ieguvumi šāda veida zobu labošanai?
– Viens ir veseli zobi. Otrs, – tiem bērni, kas iepriekš nav saņēmuši ārstēšanu un nezina, kas ir zobārsts, netiek iedzītas šīs bailes no zobārsta, kas nav mazsvarīgi. Jo visu mūžu labot zobus narkozē – tas nav risinājums. Kad bērniņš būs paaudzies, protams, tas viss būs jāmēģina darīt zobārsta krēslā. Un, ja viņam nebūs šīs negatīvās pieredzes, tas būs daudz veiksmīgāk izdarāms.

– Bet, ja šī negatīvā pieredze ir bijusi?
– Tad diemžēl ir arī tā, ka bērns pie mums nāk atkārtoti. Bet mēs iesakām mēģināt psihologa konsultācijas, ir speciāla biheiviorālā terapija, un ar tās palīdzību arī var ļoti labi tikt galā ar bailēm no zobārsta. Ja meklē, risinājumus var atrast. Ir tikai jautājums, vai vecāki ir gatavi to darīt. Var cerēt uz to, ka kādā brīdī bērns tomēr sapratīs, kāpēc ir jādodas pie zobārsta. Jo augot bērni paliek gudrāki, saprātīgi, ar viņiem var vairāk komunicēt, stāstīt kas un kā notiks. Ir viena daļa vecāku, kas ir gatavi savu bērnu pie zobārsta turēt ar varu. Taču kategoriski atsakos no šāda veida piedāvājuma – es viņu stingri turēšu, bet jūs – dariet. Nu nevar tā. Bet uzskatu, ka runājot, sarunājoties kontaktu ar bērnu var panākt.

– Ir dzirdēts par smieklu gāzes izmantošanu…?
– Smieklu gāze ir slāpekļa oksiduls, gāzu maisījums, kas rada vieglu eiforisku apdullinošu sajūtu. Šī procedūra paredzēta bērniem, sākot no sešu gadu vecuma, bet arī jāskatās, vai viņš ar zobārstu sadarbosies. Ne katram šo metodi var pielietot. Jo bērnam ir jābūt mierīgam, jāprot elpot caur degunu. Smieklu gāze neiemidzina. Bērns visu redz un dzird, tikai viņš ir tādā vieglas eiforijas stāvoklī. Zinu, ka ir bērni ar kuru bailēm var šādā veidā tikt galā. Bet ir jāizvērtē katrs konkrētais gadījums, cik ir bojāto zobu. Ja ir jānāk gulēt smieklu gāzē 10 reizes, tad varbūt to labāk izdarīt vienreiz un vispārējā anestēzijā.

– Kā zobu ārstēšanā pielietotā anestēzija ietekmē turpmāko bērna veselību?
– Jā, ļoti daudz vecāku uzdod šo jautājumu, jo baidās. Vārds narkoze izraisa negatīvas asociācijas, emocijas. Runāju ar mūsu anesteziologiem par šo jautājumu, un viņi uzsvēra: šobrīd ir tik ļoti modernas anestēzijas zāles, ka blakus parādības ir ļoti minimālas.

Kaut kādas negatīvas sekas uz organismu narkozes vielas varētu izsaukt tad, ja narkozē tiktu pavadītas sešas stundas un ilgāk. Parasti bērnam visi zobiņi tiek saārstēti 40 līdz 60 minūšu laikā.

Tā kā runāt par ilgstošu kaitīgu ietekmi nevar.

– Teicāt, ka ir mazie pacienti, kas atgriežas un šādi turpina ārstē savus zobus. Bet normāli jau tas nebūtu?
– To patiešām nevajadzētu praktizēt. Ir tomēr jācenšas, jāatrod veidi, kā nodibināt kontaktu ar zobārstu. Kā jau minēju, ir psihologu konsultācijas, nodarbības, iesaku biežākus zobu higiēnista apmeklējumus, kur netiek darīts nekas sāpīgs. Bērns vienkārši pieradīs pie tā, ka viņam kaut kas tiek darīts mutē, un tas nav ne sāpīgi, ne nepatīkami. Man liekas, – ja grib atrast risinājumu, to var izdarīt. Tikai vajag būt uzņēmībai no vecāku puses, ieinteresētībai. Vecāki, piemēram, var ņemt bērnu līdzi pie zobārsta, kad pašam ir vizīte, lai redz, kā tas notiek.

– Esat arī pati šajā brigādē, kas bērniem ārstē zobus narkozē. Padalieties, kāds varbūt ir bijis traģiskākais gadījums jūsu pieredzē.
– Ir bijušas vairākas reizes, kad bērnam zobi ir tik stipri sabojājušies, ka nākas vienā reizē izraut līdz “padsmit” zobiem.

No 20 piena zobiem esam izrāvuši 11, 12, 13, 14 zobus… Tā ir traģēdija! Tādā reizē mēs visi pārdzīvojam,

jo bērnam taču vēl ir jāaug, jāattīstās. Saprotam, cik apgrūtināta būs visa viņa turpmākā dzīve. Tie ir gadījumi, kad vecāki nav itin nemaz rūpējušies par bērna zobiem un mutē ir palikušas vairs tikai saknes. Lai kā mēs gribētu, neko vairāk izdarīt nevaram, kā tikai atbrīvot no infekcijas. Jo bieži vien palikušās zobu saknes ir sastrutojušas, bet visu laiku dzīvot ar infekciju mutē nevar. Tas arī izraisa sāpes. Par laimi, šādas situācijas negadās bieži.

– Vai vecāki šādās reizēs nāk pie prāta, saprot lietas nopietnību?
– Diemžēl nē. Parasti tas uz kaut ko tiek novelts un sacīts, ka mēs ne pie kā neesam vainīgi. Neko nezinājām, neviens neko mums nepastāstīja. Bet jautājums, – vai jūs vispār gribējāt zināt? Dažkārt ir tā, ka jāsaķer galva un, no darba ejot mājās, iekšēji smaga sajūta. Skandināvijas valstīs, piemēram, Norvēģijā šādā reizē mums būtu uzreiz jāziņo Bāriņtiesai. Vecākiem bērns var tikt atņemts. Mums šobrīd šādu likumu nav. Varbūt, ja būtu, kaut kas šajā situācijā mainītos.

– Par piena zobiem ir jārūpējas, jo tie ļoti ātri bojājas?
– Jā, tā tiešām ir. Jo bērnu piena zobiem emaljas aizsargslānītis ir stipri plānāks, nekā mūsu, pieaugušo, zobiem. Un zoba nervs jeb pulpa, salīdzinot ar pašu zobu, ir ļoti liels. No maza caurumiņa līdz zoba iekaišanai ir burtiski daži milimetri. Kad bērniem izšķiļas piena zobiņš, tā emalja vēl nav nobriedusi, zobs ir ļoti jūtīgs un uzņēmīgs pret visu. Var teikt, ka tas ir vēl “mīksts”, tāpēc arī bojāšanās iet uz priekšu ļoti strauji. Emalja skaitās nobriedusi, kad ir sasūkusies ar visām minerālvielām, kas to stiprina. Un tas notiek divarpus gadu laikā pēc zoba izšķilšanās.

Zobiem ir vajadzīgs fluors. Vecāki, nebaidieties bērniem tīrīt zobus ar fluoru saturošu zobu pastu! Fluors nav mums sastopams tik daudz, lai mēs to uzņemtu pārmēru. Citās valstīs tiek fluorizēts piens, ūdens, sāls, bet pie mums tā nav, tāpēc pastiprināta fluora uzņemšana nevar notikt.

– Vai ir bijuši gadījumi, kad vecāki nepamatoti vēlas labot bērniem zobiņus narkozē?
– To esmu novērojusi brīžos, kas pašam vecākam ir bailes no zobārsta. Atnākot pie manis uz konsultāciju un kontaktējoties ar bērnu, redzu, ka viņam nemaz tās nepiemīt, bet vecāks turpina apgalvot pilnīgi pretējo un saka, ka gribam visu sataisīt “miedziņā”. Tad mēģinu pārliecināt, ka tas nav nepieciešams. Jo ar bērnu visu var sarunāt, viss ir kārtībā. Tā ir reti, bet šādas reizes gadās. Acīmredzot vecāks mēģina pasargāt savu bērnu no tā, ko pats ir iedomājies vai ko pats piedzīvojis.

– Vai RSU Stomatoloģijas institūts joprojām ir vienīgā vieta, kur veic valsts apmaksātu zobu labošanu narkozē?
– Jā, tā ir. Bet ir priecīga ziņa, – sadarbojoties ar Strika kungu (Liepājas Reģionālās slimnīcas vadītāju – aut.piezīme) ir veiktas iestrādes ar cerību, ka pēc gada Liepājas slimnīcā tiks atvērts kabinets zobu labošanai narkozē. Šo brīdi ļoti gaidām. Jo tas nepieciešams ne tikai Liepājas, bet arī tuvākās apkārtnes bērniem. Pieļauju, ka brauks bērni no visas Kurzemes.

– Kādus priekšnosacījumus jāizpilda, lai šāds kabinets šeit, Liepājā, būtu?
– Ir vajadzīga komanda. Cilvēki, kas būtu gatavi to darīt. Ne katrs anesteziologs, ne katrs zobārsts ir gatavs strādāt ar bērniem šajā procedūrā. Taču Liepājā ir ļoti jauki anesteziologi, kas piekrīt un ir ar mieru to darīt. Noteikti arī es pielikšu savu roku, apmācīšu kolēģus, kā šādu procedūru jāveic.

Liepāja būtu otra pilsēta Latvijā, kur veiktu zobu labošanu vispārējā narkozē. Šobrīd nekur citur, kā tikai Rīgā, šāds pakalpojums nav pieejams. Un arī Liepājā tas tiktu darīts par valsts apmaksātām kvotām, kā Stomatoloģijas institūtā.

– Bet valsts rinda šobrīd ir ļoti gara. Uz ārstēšanu jāgaida gads un vairāk.
– Tas, protams, nav adekvāti. Šāda situācija izveidojusies dēļ tā, ka ļoti daudziem bērniem Latvijā zobi ir briesmīgā stāvoklī un esam vienīgā vieta, kur tos labo šādā veidā par valsts līdzekļiem. Cik nu mēs ārsti esam nodaļā, tik arī darām. Turklāt zobu labošana narkozē ir veicama tikai dienas pirmajā pusē, jo bērnam ir jābūt tukšā dūšā. Nevar turēt bērnu visu dienu neēdušu. Rīta maiņā var paspēt pieņemt piecus, sešus pacientus. Stomatoloģijas institūtā šobrīd ir divi kabineti, kuros paralēli strādā divi dakteri, divas anesteziologu brigādes. Tie kopā būtu 10 bērni dienā, un sakarā ar to šī rinda ir nedaudz mazinājusies.

– Cik sen ko tādu Latvijā vispār piedāvā?
–  Zobu labošana narkozē ir gadus 20. Bet joprojām par rutīnas darbu to noteikti nevar uzskatīt. Protams, tie, kas mēs tur strādājam, mums ir pieredze, zinām, ko darām. Mazākajam pacientam ir bijis tikai gads un astoņi mēneši. Tomēr vidējais mūsu pacientu vecums ir četri, pieci gadi. Vidējais bojāto zobu skaits – astoņi, un tie pārsvarā ir dzerokļi.

– Kas notiek pēc tam, kad, piemēram, piena dzeroklītis ir izrauts? Pastāvīgais zobs turpina gaidīt savu noteikto laiku, kad tam jāiznāk, vai uzreiz spraucas ārā?
– Jaunais zobs labākajā gadījumā parādīsies 7, 8, 9 vai 10 gadu vecumā. Tikai tad, kad tam vajadzētu būt, kad būtu pienākusi tā izšķilšanās kārta. Piena zobs notur vietu jaunajam zobam, parāda virzienu, kurā virzīties izšķilšanās procesā. Ja piena dzeroklītis tiek pāragri zaudēts, pārbīdās atlikušie zobi. Un tad, kad jānāk īstajam zobiņam, tam vairs nav vietas, kur iznākt. Un zobs var iznākt nepareizās vietās, nepareizā laikā. Līdz ar to ir sakodiena deformācija, nepieciešama ortodotiska ārstēšana. Bet viss var beigties arī veiksmīgi, tas nav obligāts priekšsacījums, – ja izraujam, tad tur viss būs slikti.

– Daudz runājām par bērnu slikto zobu veselību. Sakiet, vai jūs saredzat kādu risinājumu šai problēmai?
– Šķiet, ka vajadzētu vairāk nodarboties ar profilaksi. Acīmredzot, ir par maz informācijas sociālajos tīklos, masu medijos. Jo saprotu, ka ir daļa vecāku, kuri vispār neko nezina. Kaut gan liekas, kā mūsdienās tas vispār ir iespējams. Būtu jāveic preventīvais darbs bērnudārzos, skolās. Ir jāizglīto jaunās māmiņas. Ģimenes ārstiem vajadzētu stāstīt par jaundzimušo zobu veselību. Tāpat ginekologs grūtniecei varētu kaut ko stāstīt. Jo bērniņam piena zobu aizmetņi izveidojas vēl tam esot mammas puncī.

– Citi slikto zobu veselību noraksta uz ģenētiku. Vai patiešām tā varētu būt pie vainas?
– Protams, ir kaut kādi ģenētiski iedzimtie sindromi, kur ir ģenētiska predispozīcija, kad zobi varētu bojāties vairāk. Bet tie tiešām ir atsevišķi gadījumi. Var būt, ka iedzimst vājāka emalja, ne tāds siekalu sastāvs, bet tiem nevajadzētu būt astoņiem bojātiem zobiem mutē. Tas varētu būt neliels kariesiņš vienā, divos zobos. Bet ne tas, ko es redzu ikdienā.

Anabellas (5 gadi) mammas pieredzes stāsts

“Tā kā meitai bija sabojājušies liels skaits piena zobu, bet no zobārsta bērnam nepārvaramas bailes, iepriekš piedzīvotās negatīvās pieredzes dēļ, izlēmām, ka vienīgais variants zobu salabošanai ir narkozē. To mums ieteica arī zobārste Liepājā, kad mēģinājām meitai salabot zobus “parastajā” veidā – bija nepieciešama liela pārliecināšana, lai vispār viņa iesēstos krēslā un vēl kāds brīdis, lai ļautu ieskatīties mutē. Kad, asarām līstot, tas tomēr izdevās, speciāliste, novērtējot zobu stāvokli, ieteica Rīgu. Jo, ņemot vērā bērna bailes un nevēlēšanos sadarboties, zobu labošana “parastā” veidā ilgtu gadiem.

Meklējot internetā informāciju par zobu labošanu narkozē, atradu, ka uz Liepāju brauc zinoša speciāliste no Stomatoloģijas institūta, kura sniedz konsultāciju un izvērtē, vai ir nepieciešams veikt zobu labošanu šādā veidā. Pieteicāmies un drīz vien tikām, tādējādi arī izvairoties no papildus brauciena uz Rīgu, jo konsultācija pirms tam ir obligāta. Apskatot meitiņas zobus, speciālistes atzinums sakrita ar iepriekšējās zobārstes teikto. Mums iedeva veidlapas, ko pirms procedūras jāaizpilda, bet tikmēr bērna zobu karte jau tika iesniegta Stomatoloģijas institūtā, lai būtu zināms, ar cik lielu darba apjomu jārēķinās.

Zobu labošana narkozē ir pieejams gan par valsts līdzekļiem, gan arī maksas. Sākotnēji pieteicāmies “valsts” rindā, jo šāda veida zobu labošana nav lēta. Narkoze vien izmaksā 185 eiro, plus vēl katra zoba labošana. Tam, ka mūs varēja pierakstīt tikai pēc gada, mani nepārsteidza. To, ka rindas ir lielas, mums pavēstīta speciāliste, pie kuras bijām uz konsultāciju. Bijām gatavi gaidīt, taču pagāja pieci mēneši, un meita sāka teikt, ka sāpot zobiņš. No viena zoba pa šo brīdi jau bijām šķīrušies, – tas bija iekaisis. Atceroties, cik šausmīgi toreiz gāja, cik psiholoģiski smagi bija ne tikai bērnam, bet arī mums, vecākiem, zvanīju uz Rīgu, lai pieteiktu vizīti par pašu līdzekļiem. Zvanīju ceturtdien, un laiku piedāvāja jau otrdien! Norunājām vizīti uz otrdienu vēl pēc nedēļas, jo gan man, gan tētim darba vietās bija jāsaskaņo brīvdienas. Pati ņēmu divas brīvas dienas, tētis – trīs, lai pēc atgriešanās bērns aizvadītu vēl vienu dienu mājās, pirms doties uz dārziņu.

Tā kā ceļš no Liepājas uz Rīgu ir garš, izlēmām braukt dienu iepriekš un nakti pavadīt viesnīcā, kur iepriekš bijām rezervējuši numuriņu. Kā vēlāk secināsim, tas bija pareizs lēmums. Turklāt pēdējo reizi kaut ko paēst un padzer bērns drīkst iepriekšējā vakarā. Rītā, kad ir jādodas uz zobu labošanu, tas ir kategoriski aizliegts. Līdzi bija nepieciešamas speciālistes iedotās veidlapas, ģimenes ārsta nosūtījums, asins analīžu rezultāti un bērna personu apliecinošs dokuments.

Stomatoloģijas institūtā viss noritēja ļoti ātri – sēžot man klēpī zobārsta krēslā, bērnam uz sejas tika uzlikta maska, un, elpojot “dūmiņus”, nepilnas minūtes laikā meita jau bija “miedziņā”. Man viņu izņēma no rokām un lika doties no kabineta ārā. Jo noteikumi ir tādi: kamēr speciālistu komanda strādā, tikmēr vecākiem jāgaida aiz durvīm. Meita kabinetā pavadīja aptuveni stundu, – tik ilgi parasti labošana arī notiek. Divreiz arī iznāca zobārste, kas veica zobu labošanu, lai mums, vecākiem, uzdotu jautājumus attiecībā uz šā brīža zobu stāvokli, jo bērns šajā brīdī atbildēt nevar…

Kad labošana bija galā, mūs uzaicināja ienākt turpat blakus esošajā atpūtas telpā. Bērns bija gultiņā un silti sasegts. Monitorā varēja sekot līdzi viņas sirdsdarbībai un pulsam. Gaidījām līdz metiņa pati modīsies. Tikmēr zobārste izstāstīja, kas paveikts, sniedzot arī norādījumus, kā rīkoties pēc tam, kad bērns modīsies un ko darīt turpmāk, lai zobus sablabātu tādus, kādi tie it uz doto brīdi. Kad tiekam atstāti vieni, pamanu, ka pie blakus gultiņas nolikti kāda cita bērna apavi un strādā urbji… Jau nākamais mazais pacients ir zobārsta krēslā un piedzīvo to pašu, ko tikko mana meita.

Pēc aptuveni 15 minūtēm arī sagaidām meitas mošanos. Viņa izskatās apjukusi un satraukta, bet nomierinās, ieraugot mūs, un turpina lēnām mosties. Kad viss šķiet labi, atstājam kabinetu un dodamies uz automašīnu, lai brauktu mājās. Pēcāk sapratīsim, ka būtu bijis labāk, ja bērns pēc piedzīvotā tomēr vēl nedaudz atpūstos daudz mierīgākos apstākļos un garo mājupceļu mērotu pēc vairākām stundām. Pusceļā meitai palika slikta dūša.

Jau esot mājās, meita šķita atguvusies vakarpusē, – tikpat aktīva, kā līdz šim. Ar lukturīti pie spoguļa izpētīja, kas mutē mainījies. Un priecājās, ka brūnie zobiņi kļuvuši balti. Drošības labad nākamo dienu meita vēl aizvadīja mājās, bet pēc tam jau devās uz dārziņu, ko arī pati ļoti vēlējās.”

Sadarbībā ar

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Aizmirsu paroli