Pēc 1921. gadā noslēgtās Latvijas un Lietuvas konvencijas vilcieni no Jelgavas uz Liepāju kursēja caur Lietuvu (Mažeiķiem) un Lietuva savukārt savus vilcienus no Mažeiķiem uz Klaipēdu virzīja caur Priekuli. Jelgavas – Liepājas dzelzceļa līnija caur Mažeiķiem vācu okupācijas laikā, 1917. – 1918. gadā, bija pārkabota uz Eiropas dzelzceļu platumu (1435 mm).

Tagad atkal bija vajadzīga krievu platuma (1524 mm) dzelzceļa līnija, lai tranzītvilcieni no Padomju Savienības caur Krustpili pa atjaunoto Krustpils dzelzceļa tiltu pār Daugavu varētu doties uz Liepāju. Tādā gadījumā tranzītsatiksmei no Mažeiķiem līdz Liepājai vajadzētu uzlikt otra sliežu platuma ceļu, blakus jau esošajam. Taču, izbūvējot jaunu dzelzceļa līniju, tas vairs nebūtu vajadzīgs. Tādēļ Satversmes Sapulce 1922. gada 18. un 19. jūlijā pieņēma lēmumu, kas uzdeva valdībai sākt priekšdarbus jaunā Rīgas – Liepājas dzelzceļa būvei pa Latvijas teritoriju.

Izvēlas maršrutu

Dzelzceļa virsvalde jau tā paša gada augustā uzsāka pētīt jaunās dzelzceļa līnijas būvniecības iespējas. Tika izpētīti dāžādu līniju varianti: no Stendes uz Liepāju caur Kuldīgu un Aizputi, no Tukuma uz Liepāju caur Kuldīgu un Aizputi, Tukums – Aizpute – Liepāja, no Līvbērzes uz Liepāju caur Saldu un Aizputi, kā arī no Līvbērzes uz Liepāju caur Skrundu un Saldu. Satiksmes ministrijas apspriedēs, kurās piedalījās arī vietējo apgabalu pārstāvji, noskaidrojās, ka no pieciem variantiem piemērotākais būtu jauno dzelzceļa līniju izbūvēt gar Saldus pilsētu. Izejot no katra varianta būvniecības izmaksām un tā, kādā mērā tie apkalpos tos Kurzemes apgabalus, kur vēl nebija dzelzceļa, par visizdevīgāko atzina variantu “Līvbērze – Skrunda – Saldus – Liepāja”, tomēr par gala staciju 1924. gadā Līvbērzes vietā izvēlējās Glūdu. Saeima 1924. gada 15. decembrī ar likumu noteica līnijas virzienu no Liepājas caur Skrundu, Saldu un Dobeli uz Jelgavu. Būvi paredzēja finansēt no valsts budžeta, piešķirot tos katru gadu budžeta kārtībā. 1524 mm platuma dzelzceļa būves ilgums 1925. gada likumā bija noteikts uz trim gadiem, bet būvei nepieciešamos līdzekļus piešķīra pakāpeniski četros gados: no 1925./1926. līdz 1928./1929. budžeta gadam.

Sagatavojot tehniskos noteikumus Liepājas – Glūdas dzelzceļam, bija jāievēro vairāki apsvērumi. Pēdējais Latvijas teritorijā uzbūvētais dzelzceļš līdz Pirmajam pasaules karam bija Ventspils — Zilupes līnija 465 km garumā, kas bija Ribinskas — Maskavas — Ventspils privātā dzelzceļa gala posms Latvijā (būvēts no 1901. līdz 1904. gadam). Liepājas – Glūdas dzelzceļa līnija bija jāpiemēro tranzītsatiksmei no Krievijas uz Liepājas ostu. Tehniskie noteikumi bija jāpiemēro tiem, pēc kuriem bija būvēta Ventspils – Zilupes līnija.

Jau pirms būves sākšanas bija izlemts, ka darbus uzdos uzņēmējiem, kas bija izdevīgāk, jo prasīja mazāku darbinieku skaitu, labāk nodrošināja darbu veikšanu noteiktajos termiņos un valstij nebija nepieciešama būves inventāra iegāde. Jaunās dzelzceļa līnijas būves vadība tika uzticēta Dzelzceļu virsvaldes Tehniskajai direkcijai. Par Liepājas – Glūdas dzelzceļa līnijas būves vadītāju tika iecelts inženieris Jānis LEIMANIS.

Sāk dzelzceļa būvniecību

1924. gada decembrī piešķīra līdzekļus dzelzceļa būves priekšdarbiem, un 1925. gada martā no Glūdas stacijas sāka līnijas nospraušanu dabā. Būvdarbu svinīga atklāšana notika 1925. gada 8. augustā. Pirmo lāpstu zemē iedūra un ričā iekrauto zemi uzbērumā izveda valsts prezidents Jānis ČAKSTE. Viņam sekoja satiksmes ministrs Jānis PAUĻUKS, dzelzceļu galvenais direktors Andrejs RODE un citi.

Satiksme Liepājas – Glūdas dzelzceļa līnijā tika atklāta pa posmiem:
1. Glūdas – Dobeles posms tika atklāts 1927. gada 15. augustā;
2. Dobeles – Brocēnu posms – tā paša gada 8. oktobrī;
3. Brocēnu – Saldus posmā satiksmi atklāja 1928. gada 10. augustā;
4. Saldus – Skrundas posmā satiksmi atklāja 1928. gada 5. decembrī;

5. 1929. gada 25. septembrī kustība tika atklāta visā līnijā.

Dzelzceļa līnijas sākums ir 15,8 km attālumā no Jelgavas, Glūdas stacijā, Zemgales līdzenumā 13,75 m virs jūras līmeņa un pirmajos 28 km virzās pa Bērzes upes baseinu, šķērso Auces upi un Ālavas upi, iet pāri Austrumkurzemes augstienei gar Dobeli, tālāk starp Cieceres un Brocēnu ezeriem, savu augstāko pacēlumu – 130 m virs jūras līmeņa sasniedz pie Blīdenes, tad līnija slīd uz leju līdz sasniedz Ventas upi tās taisnajā posmā, kur to neapdraud ledus sablīvēšanās pavasarī un 7 km pēc Skrundas stacijas virzās cauri un gar kraujām nogāzēm pie Rudbāržiem un Kalvenes, un Ilmājas līdz pienāk 4 km Durbes tuvumā un šķērso Durbes purvu, Ālandes un Durbes upi un sasniedz Liepāju.

Liepājas – Glūdas dzelzceļa līnija savienoja Kurzemes lielāko pilsētu Liepāju ar Rīgu pa Latvijas teritoriju. Kurzemes reģionu iedzīvotājiem tika nodrošināta ērta satiksme ar valsts centru, kā arī tika veicināta iekšējo pārvadājumu palielināšanās valstī kopumā un saglabāts tranzīts caur Latvijas ostām no Austrumiem uz Rietumeiropu.

Pasažieru pārvadājumi Liepājas – Glūdas līnijā tika slēgti 2001. gada 15. augustā. Atjaunoti 2006. gada 31. martā.

Stacijas un pieturas punkti

Glūda. Dzelzceļa līnijas sākums ir 15,8 km attālumā no Jelgavas, Glūdas stacijā, Zemgales līdzenumā 13,75 m virs jūras līmeņa.

Lāči.  Pieturas punkts atklāts 1929. gada 1. jūnijā. Paredzēts pasažieru iekāpšanai, izkāpšanai un bagāžas pieņemšanai un izdošanai.

Pluģi. Pieturas punkts atklāts 1934. gada 15. maijā. Atsevišķos avotos sastopams ar nosaukumu Ālava. Pēc Otrā pasaules kara vairs nepastāv.

Dobele. Stacija atklāta 1927. gada 15. augustā. Stacijas ēka uzbūvēta 1929. gadā. Tā atrodas nepilnu kilometru no pilsētas centra. Celta pēc prof. P. FEDERA projekta. Vienstāva mūra ēka ar jumtā iebūvētu mansarda stāvu, kurā iekārtoti dzīvokļi. Apbūvētais laukums 461 m². Būves izmaksas – 150 000 latu. Stacijas kompleksā ietilpst ķieģeļu mūra ūdenstornis, kā arī vienstāva mūra ūdens sūknētavas ēka, kas izmantota tehniskā ūdens piegādei dzelzceļa stacijas vajadzībām. Stacijā ierīkots plašs pievedceļu tīkls.

Gardene. Stacija atklāta 1930. gada 1. novembrī. Stacijas ēka uzbūvēta 1938. gadā PSRS varas gados izbūvēti pievedceļi uz padomju armijas degvielas bāzi.

Bērzupe. Stacija atklāta 1927. gada 10. oktobrī ar nosaukumu Jaunpils. 1928. gada 10. novembrī pārdēvēta par Bērzupi. Divstāvu mūra stacijas ēka uzbūvēta 1932. gadā pēc arhitekta J. ŠARLOVA projekta. Tipveida ēka – apakšstāvā dienesta un sabiedriskās telpas, augšstāvā – dzīvokļi, zem ēkas – pagrabi.

Biksti. Stacija atklāta 1927. gada 10. oktobrī. Tipveida stacijas ēka pēc arhitekta J. ŠARLOVA projekta uzbūvēta1932. gadā. Ēkai divi stāvi, apakšstāvā dienesta un sabiedriskās telpas, augšstāvā – dzīvokļi, zem ēkas – pagrabi.

Josta. Stacija atklāta 1928. gada 1. februārī. 1934. gadā uzbūvēta vienstāva mūra stacijas ēka ar mansardu, kurā ierīkoti dzīvokļi.

Blīdene. Stacija atklāta 1927. gada 10. oktobrī. Divstāvu mūra stacijas ēka uzcelta 1932. gadā pēc arhitekta J. ŠARLOVA projekta. Tipveida ēka – apakšstāvā dienesta un sabiedriskās telpas, augšstāvā – dzīvokļi, zem ēkas – pagrabi. Augsto gruntsūdeņu dēļ ēka pacelta tā, ka perons beidzas līdz ar terasi. Apbūves laukums 300 m². Būves izmaksas – 60 000 latu.

Brocēni. Stacija atklāta 1927. gada 10. oktobrī. 1937. gadā pēc arhitekta V. OZOLIŅA projekta uzcelta divstāvu stacijas ēka ar piebūvētu bagāžas noliktavu. Apbūves laukums 305 m². Būves izmaksas – 55 217 latu. Jau 1927. gadā Rīgas Cementa fabrika no stacijas gar Cieceres ezeru līdz kaļķakmeņu lauztuvēm izbūvēja apmēram 5 km garu 750 mm platuma dzelzceļu. 1961. Gadā saistībā Brocēnu cementa un šīfera kombināta modernizāciju no stacijas līdz Sātiņu karjeram tika izbūvēts 9,4 km garš, elektrificēts platsliežu dzelzceļš, pie jaunatklātās drupināšanas fabrikas izbūvēts elektrolokomotīvju depo. 1999. gadā kustība elektrificētajā dzelzceļa posmā slēgta, tomēr cementa rūpnīcai joprojām pieder plašs platsliežu pievedceļu tīkls.

Saldus. Stacija atklāta 1928. gada 10. augustā. 1931. gadā pēc prof. P. FEDERA projekta uzbūvēta divstāvu stacijas ēka, kas atrodas Saldus pilsētas robežās, 3 km no pilsētas centra. Pirmais – mūra stāvs, otrais – koka mansards. Uzgaidāmā telpa projektēta cauri abiem stāviem. Lielākā stacijas ēka Liepājas – Glūdas dzelzceļa līnijā. 726 m². Būves izmaksas – 150 964 lati.

Lutriņi. Pieturas punkts atklāts 1928. gada 15. decembrī. 1938. gadā uzbūvēta pagaidu ēka.

Lašupe. Stacija atklāta 1931. gada 10. martā. 1932. gadā uzbūvēta vienstāva koka stacijas ēka.

Airīte. Stacija atklāta 1928. gada 15. decembrī. Vienstāva mūra stacijas ēka uzbūvēta 1935. gadā. Mansarda stāvā ierīkoti dzīvokļi. 1947. gadā stacijas rajonā atradās pamests 600 mm šaursliežu pievedceļš. Izdota Latvijas dzelzceļa priekšnieka pavēle to demontēt.

Skrunda.  Stacija atklāta 1928. gada 15. decembrī. Divstāvu mūra stacijas ēka uzbūvēta 1929. gadā. Otrā pasaules kara gados, daļēji izmantojot Aizputes – Saldus 600 mm dzelzceļa klātni, no stacijas izbūvēts ap 3 km garš 750 mm šaursliežu pievedceļš uz kūdras fabriku.

Sieksāte. Pieturas punkts atklāts 1929. gada 25. septembrī ar nosaukumu Sieksāta. 1935. gadā uzbūvēta vienstāva koka ēka. 1938. gadā pieturas punkta nosaukumus tika izmainīts – Sieksāte.   

Rudbārži. Stacija atklāta 1929. gada 25. septembrī. 1932. gadā pēc arhitekta J. ŠARLOVA uzbūvēta divstāvu mūra stacijas ēka. Tai apakšstāvā dienesta un sabiedriskās telpas, augšstāvā – dzīvokļi, zem ēkas – pagrabi. Piebūvēta bagāžas noliktava.

Kalvene. Stacija atklāta 1929. gada 25. septembrī. Divstāvu mūra stacijas ēka uzbūvēta 1932. gadā pēc arhitekta J. ŠARLOVA projekta. Tipveida ēka – apakšstāvā dienesta un sabiedriskās telpas, augšstāvā – dzīvokļi, zem ēkas – pagrabi. Piebūvēta bagāžas noliktava.

Vārtaja. Pieturas punkts atklāts 1935. gada 20. decembrī. Paredzēts pasažieru iekāpšanai, izkāpšanai, bagāžas un ekspressūtījumu pieņemšanai un izdošanai.

Ilmāja. Pieturas punkts atklāts 1929. gada 25. septembrī. Tipveida divstāvu mūra ēka uzbūvēta 1932. gadā pēc arhitekta J. ŠARLOVA projekta. Apakšstāvā dienesta un sabiedriskās telpas, augšstāvā – dzīvokļi, zem ēkas – pagrabi.

Padone. Pieturas punkts atklāts 1930. gada 15. decembrī. Ēka uzbūvēta 1939. gadā.        

Durbe. Stacija atklāta 1929. gada 25. septembrī. Divstāvu mūra stacijas ēka uzbūvēta 1938. gadā pēc arhitekta J. ŠARLOVA projekta. Pirmais stāvs – sabiedriskās telpas, otrais stāvs – dzelzceļa darbinieku dzīvokļiem ar labierīcībām. Būves izmaksas – 62 000 latu.

Tadaiķi. Pieturas punkts atklāts 1930. gada 15. maijā. Ēka uzbūvēta 1936. gadā.

Tore. Pieturas punkts atklāts 1929. gada 25. septembrī ar nosaukumu Iļģi. 1930. gada 15. maijā pārdēvēs par Tori. 1938. gadā uzbūvēta baraka.                 

Liepāja. “Stacijas ēka uzcelta 1871. gadā smilšainā un klajā laukā aptuveni puskilometru no pilsētas. Liepājas ­– Romnas dzelzceļa līniju atklāja 1871. gada 5. septembrī. Atklāšanas svētkos liels bars liepājnieku bija sanācis skatīties uguns zirga ierašanos. Ceremoniju vadīja Kurzemes gubernators, kas, apkrāvies ar ordeņiem, kā pāvs gozējās starp vācu tirgoņiem. Pūtēju orķestrim spēlējot, pulksten trijos un četrdesmit piecās minūtēs dienā ceļā devās pirmais pasažieru vilciens. Pēc diviem gadiem izbūvēja divus dzelzceļa atzarus, kas Liepājas staciju savienoja ar divām vecākajām māsām ­– Rīgas un Daugavpils staciju. Pamazām pilsēta nāca stacijai pretī arvien vairāk un vairāk. Turpat blakus cēla fabrikas un arī divstāvu koka dzīvojamos namus, kuros savu dzīvīti vilka strādnieki. Uz Liepāju brauca ļaudis no visas Krievijas un apmetās Emigrantu mājās, gaidot kuģus aizceļošanai uz Ameriku, citiem cars bija licis būvēt kara ostu un nocietinājumus apkārt pilsētai. Kopumā Liepājā no 1906. līdz 1914. gadam ieradušies ap pusmiljons emigrantu, kam Liepājas dzelzceļa stacija bija pēdējais Krievzemes stūrītis, ko viņi redzēja pirms aizceļošanas. Stacijas ēkas trešajā stāvā tolaik atradusies arī pareizticīgo baznīca. 1903. gadā Liepājas stacijā ieradās pats cars Nikolajs II. Vecas tantiņas un skrandaini bērneļi skrējuši skatīt viņu vaigā, bet vakzāles priekšnieki uz ceļiem vien rāpojuši.”

Karīna Augustāne,
Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja krājuma glabātāja