“Latvijas dzelzceļa” 90 gadu jubilejas priekšvakarā uz īsu sarunu par uzņēmuma vēsturi, attīstību un nākotnes perspektīvām aicinājām “Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni.

– 90 gadi ir ilgs laikposms. Kā jums šķiet, kuri ir bijuši “Latvijas dzelzceļam” tie veiksmīgākie periodi šo 90 gadu laikā?
– Kopumā dzelzceļš ir attīstījies dinamiski, sākot jau no pirmās brīvvalsts laikiem, kad tas zināmā mērā kļuva par Latvijas ekonomikas stūrakmeni. Tika izbūvēti daudzi sliežu ceļi. Arī padomju laikos, lai gan bijām PSRS dzelzceļa sastāvdaļa, nevis kā atsevišķa organizācija, turpinājām veiksmīgu attīstību. Bijām līderi savā reģionā.

Zināms kritums bija pēc neatkarības atgūšanas, 90. gados. Kā zināms, valstī tobrīd pārstrukturizējās ekonomika, naudas nebija daudz, un “Latvijas dzelzceļam” vienam pašam vajadzēja cīnīties ar savām problēmām, un vēl palīdzēt valstij saistībā ar pasažieru pārvadājumiem, ko uzvēla uz “Latvijas dzelzceļa” pleciem. Bet tās bija objektīvas grūtības.

Taču strauja izaugsme atkal sākās no šā gadu desmita vidus – 2005. gada, kad mēs gan stabilizējām savu finansiālo stāvokli, gan reorganizējāmies, kā arī sākām infrastruktūras un ritošā sastāva modernizāciju. Protams, priekšā vēl ir daudz darba.

– Kādi ir nākotnes uzdevumi? Kā dzelzceļš varētu attīstīties turpmākajos gados?
– Turpmāk daudz darba veltīsim tālākai infrastruktūras uzlabošanai, lai palielinātu caurlaidības spējas uz mūsu ostām. Ļoti gribētos uzlabot arī to infrastruktūras daļu, kas saistīta ar pasažieru pārvadājumiem. Tas ir, izbūvēt jaunus, pasažieriem draudzīgākus peronus. Protams, mums arī jāmodernizē lokomotīves un jāiepērk jauni vagoni, ko piedāvāt pasažieriem.

– Dzelzceļa pirmsākumi meklējami Liepājā. Pašlaik Liepāja palikusi it kā tālāk. Un tomēr, kādu jūs nākotnē redzat Liepājas virzienu, cik tas ir interesants?
– Liepāja patiesi ir nozīmīgs punkts mūsu darbībā. Protams, šīs pilsētas bēda bija tā, ka tajā nedarbojās tirdzniecības osta, bet gan bāzējās armijnieki. Arī dzelzceļa infrastruktūra līdz Liepājai netika pienācīgi uzturēta. Un pašreiz mēs darām visu, lai to uzlabotu, lai palielinātos caurlaides spēja. Bet es uzskatu, ka Liepājai ir daudz perspektīvu, kas galvenokārt saistīti ar ostas attīstību. Jo mūsu jaudas tagad vēl pietiek. Bet, ja osta attīstīsies straujāk, arī mēs straujāk uzlabosim dzelzceļu līdz Liepājai.

– Muzeja ekspozīcijā redzams, ka savulaik vilcienu vagoni un lokomotīves tika ražoti Latvijā. Vai tiek apsvērta doma pie tā atgriezties?
– Mums ir lokomotīvju remonta rūpnīca, un tur mēs tiešām plānojam veikt lokomotīvju modernizāciju. Kas attiecas uz vagoniem, mēs paši to neplānojam. Taču ir zināmi privātuzņēmēji, kuri gribētu sākt Latvijā ražot kravas vagonus. Tagad gaidām, kādi būs viņu izpētes darbu rezultāti, un tad, protams, viņus atbalstīsim.

Ir arī Rīgas Vagonu rūpnīca, kas turpina ražot dīzeļvilcienus pasažieru pārvadājumiem. Šī rūpnīca arī meklē sadarbības partnerus, lai kļūtu eiropeiskāka un modernāka. Tad mēs no viņiem varētu saņemt daudz vairāk arī pasažieru vilcienu. Bet kopumā es domāju, ka šī industrija Latvijā attīstīsies.

– Ko jūs gribētu novēlēt tiem cilvēkiem, kas saistīti ar dzelzceļu vai arī izmanto tā pakalpojumus?
– Novēlu viņiem izturēt šo grūto posmu Latvijas dzīvē ar iespējami mazākiem zaudējumiem. Tāpat lai viņiem ir laba veselība, izturība un možs gars nākotnē!