Lokdauns ļoti labi māca, ka mēs mākam un varam iztikt ar mazākiem resursiem, un nav lielas skādes, ka nevaram masveidā iet un pirkties, lai patērētu preces, kuras ražotas kaut kur trešās pasaules valstīs, transportētas un kuru ekoloģiskās pēdas nospiedums ir ļoti liels. Un mēs mācāmies saprast, vai tiešām visas šīs lietas, ko pērkam, pasūtām un izmantojam, ir tik neaizstājamas.

Apgūstam atkritumu šķirošanu, bet tas ir tikai darbs ar sekām. Kāds ir cēlonis? Kāpēc mums vispār ir tik daudz atkritumu? Kur tie rodas? Kāpēc viss ir tik pamatīgi jāpako? Tagad ir daudz materiālu, kas pat skaitās dabai draudzīgi, ražoti no palmu lapām vai tamlīdzīgi, bet vai tad tas samazina atkritumu apjomu un slogu dabai?

Es jau arī pati saražoju daudz atkritumu, jo tie vienkārši ir mums apkārt. Ja mēs pārnesam no veikala iepirkumus, tad – tik daudz no tā visa mums ir vienkārši jāizmet! Katrs iepakojums! Tik daudz ir apmāna iepakojumu, prece ielikta it kā dabai draudzīgākā kartona kastītē, bet tajā iekšā – manta plastmasas maisiņā.

Problēma ir tā, ka mēs negribam, nespējam cīnīties ar cēloņiem. Visu laiku gribam cīnīties vien ar sekām.

Protams, klimata neitralitātes pasākumi maksās dārgi tad, ja mēs saglabāsim patēriņa apjomu un ja aizvien gribam komfortabli dzīvot. Varbūt mums katram ir jāpamaina sava komforta latiņa? Pie visa kā var pierast, jautājums, kas ir mūsu ideāli. Vienam ir labi dzīvot plus 18 grādos, bet citam vajag plus 28 viņa dzīvoklī. Varbūt var uzvilkt džemperi un kājās uzaut čībiņas, un pietiek ar tiem 18 vai 20 grādiem? Un nevajag istabā arī tos 25 grādus!

Latvijā klimata pārmaiņas mēdzam neattiecināt uz sevi, jo šeit tās nav tik postošas. Taču tās ietekmē arī Latviju. Migrantu plūsmas pasaulē izraisa ne tikai kari, bet arī klimata pārmaiņas – sausums, plūdi, gaisa piesārņojums. Tas viss arī liek cilvēkiem migrēt un meklēt citu dzīves telpu.

Kad pie mums klauvē migranti, latvietis ir gatavs uzcelt augstu, augstu mūri, lai tikai neviens te nenāktu. Neesam gatavi ne dalīties, ne arī atzīt, ka īstenībā dzīvojam vēl tik drošā vidē,

kamēr, piemēram, Spānijā, jau ir izveidojies pirmais tuksnesis Eiropā, un tas paplašinās.

Intensīvā lauksaimniecība, tas, ka varam lielveikalā cauru gadu nopirkt skaistas paprikas un baklažānus, arī veicina to, ka kaut kur pasaulē zemi noplicina, lai to visu saražotu. Viss ir saistīts. Nevaram izcelt vienu lietu un aizmirst citu.

Šodien pat es ceļā uz veikalu redzēju divas izmestas auduma maskas. Un cik daudz atkritumu mēs esam saražojuši, izmetot vienreizējās sejas maskas? Tās lietojam it kā cilvēku veselībai, bet kāda mums būs veselība, ja mēs turpināsim ražot šos atkritumus, kas aiziet ūdenī, gaisā un zemē?

Mans galvenais aicinājums – tērēt mazāk jebko! Ļoti labi, ja mums kādam pieaug ienākumi, bet tas nenozīmē, ka mums ir jāveicina nejēdzīgs patēriņš, jāstāv rindā un jāgrābj preces, jo varbūt tās noderēs. Ļoti laba ir mantu apmaiņa, tā arī jāveido mūsu starpā.

Lielākā mūsu problēma ir neuzticība citam pret citu. Nav mūsos ieaudzināta vēlme dalīties, veidot kaut ko kopā ar kaimiņiem. Varētu izmantot vienu pļaujmašīnu kvartālā, bet – nē, katrs grib savu. Tas tieši atstāj ietekmi uz klimata pārmaiņām, ka mums liekas – mums visa vajag vairāk un katram savu.

Agata Babina, zaļā dzīvesveida piekritēja