Kad tikko plaukušās koku lapas sveic maigs pavasara lietutiņš, klāt ir Mātes diena. Kā ik gadu nākas dzirdēt – šī diena mūsu svinamo dienu kalendārā iesakņojas pamazām.

Malkojot karstu kakao dzērienu un pārbaudot savu erudīciju spēlē ”Māmiņ, mīļo māmuliņ” interneta vietnes draugiem.lv sadaļā Brain, nonāku pie secinājuma – mammas ir tik dažādas! Jāatzīst, šī atklāsme varētu kādam šķist ar pamatīgu bārdu, bet tūliņ paskaidrošu.

Mātes jēdziens ir neapšaubāms. Bieži vien to lieto pat neiedomājoties, cik atšķirīgas ir sievietes, kas svētītas arī ar mammas pienākumiem. Kamēr daži plašsaziņas līdzekļi aicina sievietes ķerties pie ieročiem, lai noliktu uz lāpstiņām pretējo dzimumu, daži ar mīļumu skaidro Mātes dienas nozīmību vai iesaka svētku tortes recepti.

Iespējams, Mātes dienas svinēšana mūs nepārliecina, jo svētku saknes meklējamas Amerikā. Tur kāda meita vārdā Anna, godinot savu māti, rīkoja dievkalpojumus vietējā baznīcā.

Esmu sastapusies ar smīniem un ciniskām replikām, bet arvien vairāk pārliecinos, ka neba velti ir vīrietis un sieviete. Katrs ar savām priekšrocībām, spējām, no dabas ieliktu gudrību un pienākumiem. Tiesa gan, tradicionālais modelis ir krietni vien sašķobījies, bet nedomāju, ka cilvēks radīts, lai ietu pa dzīvi viens. Tomēr respektēju sievietes izvēli audzināt vienai savu atvasi, lai pasargātu no mūžam reibumā esoša tēva.

Neuzspiežot jums, lasītāji, neko konkrētu, aicinu pārdomāt un diskutēt – kāda ir ģimenes, tēva, mātes loma personīgi jūsu dzīvē. Pirms gada rakstot par Mātes dienu es piesaucu Ģimenes dienu. Vēljoprojām uzskatu, ka ģimenei jābūt vietai, kur smelt spēkus, sapratni un būt drošībā ar savējiem. Bērna radīšanā, audzināšanā piedalās abi vecāki, tāpēc par neveselīgu var dēvēt situāciju, ka bērnu audzina viens no vecākiem. Mātei vai tēvam, atkarībā no situācijas, tad jāuzņemas papildus slodze – fiziska un psiholoģiska. Gan vīrietim, gan sievietei ir īpaša loma ne tikai sabiedrībā, laulībā, bet arī bērna dzīvē. Sievieti-māti es izjūtu kā devēju, ja vien viņa sevī spējusi sakrāt mīlestību, laimi un prieku. Mamma, kam interesē savi bērni, kas runā ar viņiem nevis rausta, lamā un sit.

Jūs protestēsiet, ka var jau runāt, bet no tā nekas nemainās. Smagi, ka runā par pabalstu samazināšanu. Ģimenes arvien mazāk jūt, ka ir vajadzīgas šai valstij. Padomju Savienībā pasniedza ”Mātes Varones” ordeni. Kāda ir attieksme mūslaikos? Pats galvenais, ko darīt, lai attieksme mainītos?

Agnese Matisone,
pavasara iedvesmota