Intervija ar Dunikas iedzīvotāju Agnesi Volmani.

– Esat pieredzējusi, ka likvidē Sikšņu pamatskolu, kurā mācījās jūsu bērni. Kā mainījās viņu gaitas, kļūstot par Nīcas vidusskolas skolēniem?

– Sikšņu skolā mācījās abi mani bērni – viens 1. klasē, otrs – 2. Tas bija pēdējais mācību gads skolai. Nīcas vidusskolā nonāca attiecīgi 2. un 3. klasē.

Viņiem celšanās laiks rītos īsti nav mainījies, autobuss ir vien 10 minūtes agrāk. Pulksten 7.30 ceļgalā uzņem mazais autobuss un aizved līdz Sikšņu centram (mēs dzīvojam Dunikā), tur viņi nonāk 7.50, tad brauc uz Nīcas vidusskolu.

Kad mācījās Sikšņu skolā, bija ceļa malā jābūt 7.40.

– Vai skolas slēgšanas dēļ pārcēlās iedzīvotāji?

– Jā, aizgāja vairākas ģimenes. Tāpat skolotāji, kuri dzīvoja šeit, pārcēlās uz pilsētām.

Var just, ka samazinājusies dzīvība.

Tā jau saka: tā notiek tajās vietās, kurās slēdz skolu.

– Vai jums ir mazās skolas zaudējuma žēl?

– Ka skolu varētu likvidēt, baumas klīda jau iepriekš. Zinājām, ka uz to arī iet, jo skolēnu skaits bija ļoti mazs; gandrīz puse no viņu skaita – skolotāji.

Likvidēšana bija loģisks iznākums, bet žēl gan bija,

jo tomēr skola tepat pie mājām, bērniem nevajadzēja braukt labu gabalu.

Kad viņi mācījās Sikšņu skolā, visus mājasdarbus izpildīja pagarinātajā dienas grupā. Man, strādājošai mammai, vakarā aizejot mājās, vairs nebija jādomā par to, ka bērniem jāmācās, izņemot kādu reizi.

Tagad ir citādāk. Nīcas skola liela, bērni – kā jau bērni, labprātīgi ne visai grib pildīt mājasdarbus, un tad nu iet visādi. Bija jāpierod pie tā, ka daudz jāmācās mājās.

Visgrūtāk klājās meitai, sākot mācīties 3. klasē, jo jaunajā vidē iekļāvās lēnām. Klase daudz lielāka un skaļāka.

Kad mācījās Sikšņos, neatceros, ka kaut reizi bērns, pārnācis no skolas, teiktu, ka cits par viņu smējies, apsaukājis un skolā būtu iekaustīšana, grūstīšanās.

Lielajā skolā ar to viņa saskārās. Sikšņos abiem klasē bija četri pieci skolēni, tagad vienam – 23, otram – 24 skolēni.

Bija žēl, ka skolu slēdza, jo tajā visi skolotāji pazīstami, es teiktu, ka kolektīvs – kā viena liela ģimene. Attiecības nebija oficiālas, visu varēja sarunāt.

– Vai Sikšņu skolā piedāvāja kādas interešu izglītības nodarbības?

– Bija sporta, vizuālās mākslas pulciņš, arī iespēja mācīties vācu valodu, bet to laikam maz izmantoja. Protams, nebija mūzikas un mākslas skolas, toties bērni, pēc stundām gaidot autobusu, labi pavadīja laiku lielajā sporta zālē blakus.

Viņi varēja iet arī uz Dienas centru, kas tad vēl strādāja. Nu tā vairs nav, jo līdz ar skolas slēgšanu zuda. Palēnām visa paliek mazāk.

– Vai piekrītat, ka lielajās skolās ir lielāka savstarpējā konkurence, kas savukārt palīdz bērniem attīstīties?

– Es tā neteiktu, meitai izteikti labākas atzīmes bija Sikšņu skolā.

Maniem bērniem drīzāk novērš uzmanību troksnis, kas veidojas lielā klasē.

Ir tādi skolēni, kurus neinteresē mācības, un viņi traucē citiem. Drīzāk  konkurence – kurš vairāk, skaļāk kliegs pāri otram, nevis mācību ziņā.

Tagad skolās arī iekļaujošā mācību programma un bērni ar dažādiem traucējumiem. Domāju, skolotājiem grūti tikt galā ar 24 skolēniem, kaut ir arī skolotāja palīgs.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.