Saeima galīgajā lasījumā atbalstījusi grozījumus
Autortiesību likumā, paredzot, ka maksu par autoru darbu atskaņošanu nebūs
jāmaksā nelielu biroju darbiniekiem un autobusu šoferiem.

Godīgi pateikšu: jau no paša sākuma uzskatīju šo projektu –
maksu par radio klausīšanos – par aplamu. Zinu, ka bija cilvēki, kas reāli
maksāja par radio klausīšanos. Arī man pašam bija saskarsme ar šiem dīvainajiem
noteikumiem. Reiz birojā ieradās AKKA/LAA pārstāvis, kurš vēlējās panākt, lai
arī mēs maksātu nodokli par radio klausīšanos. Pēc garākas sarunas izskaidroju
jaunajam vīrietim, ka viņš ieradies privātā uzņēmumā, kur katra stunda maksā
naudu. Viņš saprata situāciju, vairāk nekādi jautājumi viņam neradās.

Līdz šim par radio klausīšanos neesmu maksājis. Radio birojā
klausāmies ikdienā. Pirmkārt, tas ir fons, lai telpās būtu mājīgāka atmosfēra,
lai nevaldītu neomulīgs klusums. Otrkārt, ar radio starpniecību taču cilvēki tiek
informēti par jaunumiem.

Klausāmies galvenokārt ziņas, lai būtu informēti par
notiekošo. Galvenokārt klausāmies radio ”SVH”, kur ik stundu tiek pārraidītas
ziņas. Ne tikai Latvijas, bet arī Liepājas. Un, manuprāt, būtu absurdi, ja,
ziņām beidzoties, radio tiktu izslēgts, bet pēc tam darbinieki nemitīgi
skatītos pulkstenī, lai nenokavētu nākamo ziņu izlaidumu. Tas taču samazinātu
darba produktivitāti.

Un, galu galā, pa radio taču cilvēki tiek informēti par
ārkārtas situācijām. Ne jau velti ir teikts, ka ārkārtas situācijās jāklausās
radio un jāseko tur sniegtajām instrukcijām.

Tāpat būtu absurdi, ja man būtu jālauza galva par to, kādu mūziku
birojā atskaņot. Varbūt vēl pašam sēdēt ar ģitāru? Bet tad jau arī iznāk, ka
man jāmaksā nodoklis, atskaņojot kāda autora skaņdarbu…

Ir jāatceras, ka ikviens, kurš radio ievieto reklāmu, jau
samaksā. Prasība atsevišķi maksāt par to, ka klausos radio, man nav saprotams.
Kurš var nodalīt un nodefinēt, kas atļauts klausīties zem segas, divatā? Ja
mājās ir vairāk par diviem cilvēkiem, tad radio klausīties nedrīkst? Nu kur ir
loģika?

Tas taču ir līdz absurdam, ka pat Jāņos, ja ir uzgriezta
skaļāka mūzika un to dzird vairāk par četriem cilvēkiem, tas ir pārkāpums. Tad
jau arī dziedāt nedrīkst, pirms nav samaksāta nodeva.

Uzskatu, ka mans birojs ir mazs un man par radio klausīšanos
nav jāmaksā. Ar šiem noteikumiem nonākam galējībā. Tad jau man jāmaksā arī par
balta krekla izmantošanu, jo es ar savu balto kreklu, tas ir, solīdo izskatu,
pievilinu klientus. Tad jau katrs, kas tirgo kreklus, nāks klāt un prasīs, lai
maksāju par šī krekla izmantošanu, jo ar tā palīdzību es pievilinu klientus.

Par visu jāmaksā – mūziku, balto kreklu, par to, ka paspiežu
kādam roku. Vēl tikai jāievieš nodoklis par gaisu, ko elpojam…

Vedot klientus, autobusā radio neieslēdzam. Tāda kārtība ir
arī ārzemēs. Piemēram, autobusos, kas ved pasažierus no lidostas, radio netiek
ieslēgts. Bet nevis tādēļ, ka tas būtu aizliegts, bet gan tādēļ, ka mēs nezinām,
ko klients vēlas. Ja kāds no klientiem palūgs ieslēgt radio vai uzlikt mūziku,
tikai tad tas tiks darīts.

Bieži ir gadījumi, kad klienti šādas vēlmes izsaka. Pat dod kompaktdiskus
ar savu mīļāko mūziku, lai tie tiktu atskaņoti.

Arī par mūzikas atskaņošanu autobusā neesmu maksājis. Jo
nesaprotu, par ko būtu jāmaksā.