Santa Krilova, biedrības “Patvērums ģimenei” vadītāja

Bērna bojāeja tik mazā vecumā un šādos apstākļos – gada aukstajā laikā – ir vairāk nekā traģiski!

Ir likums, kādi ir vecāku un aprūpētāja pienākumi. Zināms, ka bērnu līdz septiņu gadu vecumam nevar un nedrīkst atstāt vienu bez uzraudzības, ir jābūt vecāka, pieaugušā klātbūtnei.

Maziem bērniem pasaules iepazīšanas kāre ir milzīga, bet viņi nespēj izvērtēt riskus, sekas. Vecākiem jābūt ne tikai likumpaklausīgiem, bet arī dzīvesgudriem un jāprot nosargāt.

Likuma rāmis ir skaidrs un paredzams, bet tas nevar izvērtēt reālo situāciju konkrētajās mājās, ģimenē, apkārtnē, vietā.

Vecākiem jābūt ar kritisku skatu – par vidi, kurā dzīvo, un apstākļiem, kur var nonākt, tostarp dodoties ciemos.

Biedrībā, sarunājoties ar ģimenēm, kurām vajadzīga palīdzība, bieži izskan, ka nav atbalsta ne ģimenes, ne draugu lokā vai arī tas nav konkrētās ģimenes vajadzībām piemērots. Arī ar radiem nav izveidojušās siltas attiecības, līdz ar to nav spēcīgas atbalsta sistēmas vai tā nav droša.

Cik šādā gadījumā kvalitatīva un droša var būt bērna pieskatīšana? Tas ir lielākais izaicinājums.

Bieži vien arī tuvinieki ir vai potenciāli var nonākt riska grupās. Tas ir arī stāsts par ģimenisko saikni. Ja tagadējie un viņu vecāki auguši attiecībās, kas nav siltas, un nav atbalstīti, tad, nerisinot problēmas, tā turpināsies tālāk.

Šajā gadījumā, visticamāk, bērns saprata, ka var doties ārā, jo bija tā audzis.

Turklāt jāatceras, ka arī alkohols pavājina spējas rūpēties. Ja esi vecāks, ir jāsaprot riski un mērs, jāparedz apstākļi.

Ja runājam par riskiem pilsētvidē, kur cilvēku vairāk, šis ir stāsts par kolektīvo atbildību. Mums, sabiedrībai, jāmācās atpazīt signālus, ņemot vērā, ka bērni var nonākt situācijās un vietās, kurās nespēj orientēties.

Ir izveidota sistēma, ka varam ziņot dienestiem, iestādēm, arī anonīmi ziņot ir iespējams, lai dienesti reaģētu nekavējoties.

Mēs nedzīvojam tādā sabiedrībā, kur esam pilnībā noslēgušies, mēs varam pamanīt, tikai jautājums – kā mēs uz to reaģējam?

Cik esam drosmīgi? Jo tiešām vajag drosmi, lai uzņemtos atbildību. Mums ir jābūt līdzatbildīgiem, vērīgiem un modriem.

Bojā gājušais zēns nonāca bezpalīdzīgā situācijā, viņš palika viens. Ja apkārt, tuvumā būtu bijuši atsaucīgi cilvēki, tad mazulis būtu pamanīts.

Taču šoreiz lomu nospēlēja traģēdijas vieta, apstākļi, kurā bērns bija nonācis, – tuvumā neviena nebija.

Gan iestādēm, gan biedrībām, gan ģimenēm ir jābūt atvērtām problēmas risināšanai. Ģimenes institūcijas bieži uzlūko kā kontrolējošas. Fokusam jābūt uz situācijas pilnīgu izpratni, lai ģimenēm būtu pārliecība, ka iestādes ir kopā ar tām.

Savukārt vecākiem jāapzinās situācija, kādā nonākuši, un jābūt motivētiem to risināt.

Dace Zeļģe, Liepājas Sociālā dienesta direktore

Vēlos vēlreiz uzsvērt, ka sabiedrībā svešu bērnu nav! Tādēļ aicinu pievērst uzmanību, kas notiek mums blakus, būt vērīgiem un izpalīdzīgiem, ja bērnam vajadzīga palīdzība, un nepieciešamības gadījumā ziņot atbildīgajām iestādēm.

Bieži jākonstatē, ka sabiedrība joprojām kūtri iesaistās, kad redz kādu darām bērnam pāri vai ja bērns nonācis nedrošā situācijā.

Parasti garāmgājēji visvairāk pamana fizisku vardarbību, vecāku nolaidību, bet nepievērš vajadzīgo uzmanību, ja bērns vēlā vakara stundā ir viens.

Ņemot vērā notikumus ar nepieskatītiem bērniem, no kuriem pēdējais diemžēl beidzies traģiski, vēlos atgādināt ikvienam, kā rīkoties, ja uz ielas vai veikalā redzam, ja bērns ir nepieskatīts vai vecāks vardarbīgi izturas pret savu bērnu. 

Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt ne tikai savu, bet arī citu bērnu drošību

un ziņot par novērotajiem pārkāpumiem policijai, bāriņtiesai vai Sociālajam dienestam.

Garāmgājējam nav jāzina likums, viņam ir jābūt atbildīgam sabiedrības loceklim un jārīkojas pēc savas sirdsapziņas.

Tas nozīmē, ka vispirms situācija jāizvērtē – cik lielā mērā bērns tiek aizskarts, vai šobrīd ir iespējams konstruktīvi palīdzēt, lai ar savām emocijām nepadarītu situāciju vēl sliktāku, un vai ir nepieciešams izsaukt policiju, ja situācija ir bīstama.

Brīdī, kad mamma rāj bērnu, ieteicams nevis pārmest, bet gan rīkoties pretēji – pienākt pie mammas un mierīgi uzdot jautājumu: “Vai es jums kaut kā varu palīdzēt?”

Nevis uzbrukt un vainot, bet gan būt atbalstošam.

Bieži vien tad bērns vairs netiek aizskarts un konflikts tiek pārtraukts.

Iespējams, cilvēkam dzīvē ir kaut kas gadījies, viņš ir apjucis un nezina, kur vērsties: policijā, Sociālajā dienestā, bāriņtiesā vai kur citur.

Mums jāsaprot, ka bērna labklājība lielā mērā ir atkarīga no tā, kā jūtas vecāki.

Vardarbība pret bērnu ir maza daļa no daudz plašāka jautājumu spektra. Ja ģimene jutīsies labi, ja tētis ar mammu dzīvos saticīgi, viņiem būs darbs un dzīvesvieta, viņi, visticamāk, daudz pacietīgāk audzinās savu bērnu.

Tāpēc aicinu vecākus, kuriem ir sarežģītas dzīves situācijas, nekautrēties un vērsties pēc palīdzības Sociālā dienesta Sociālā darba daļā, kur zinoši speciālisti sniegs pirmo konsultāciju, kā labāk rīkoties.

Uzziņai

Kur ziņot un vērsties pēc palīdzības?

• Valsts policijā – pa operatīvo tālruni 110.
• Liepājas pašvaldības policijā – pa operatīvo tālruni 63420269.
• Liepājas Sociālajā dienestā – 63489682.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.